man zināms, viņiem bija atklātas attiecības, un, cik zinu, tās nemaz nesmirdēja pēc mīlestības. Un, otrkārt, viņiem joprojām nav bērnu. Toreiz grūtniecība tika pārtraukta, un pēc tam viņi nevar ieņemt.....
– Ak… – kļūst pat skumji, jo es atceros, kā Griša mīlēja bērnus. Viņš par to runāja. Un arī atceros īsu brīdi, kad viņš ar mani runāja par bērniem. Tad šī saruna man šķita tikai jautra spēle. Puisis un meitene, uz brīdi izkļuvuši no sava ierastā bezgalīgas atsvešinātības dzīvesveida, kas tikko piedzīvojuši kopīgu drāšanās orgasmu un sapņo par bērniem un lielu māju ar suni. Tad es smējos un spēlēju līdzi, un tad es atkal biju uz viņa ķermeņa, vai drīzāk uz tā, kas atradās zem jostasvietas. Tikai tad es sapratu, ka varbūt viņš nejoko.
– Jā, – pieskaras Aņa. – Un par Grišu neuztraucieties, atstājiet to Karīmam.
– Ugh! – Es pavisam sašutusi berzu pieri. Nevaru iedomāties, ka es strādātu viņa labā…
Tajā brīdī virtuvē ienāk Karims.
– Vai turpināsim banketu? – viņš jautā ar smaidu.
Anja pieceļas un nekavējoties dodas pie vīra.
– Karims… – viņa paņem viņa roku. – Mums jāpalīdz Tanjai…
Kamēr viņa emocionāli stāsta viņam par manu problēmu, es sēžu un saprotu, ka šī ir absolūta izgāšanās. Viņš mani ienīst, viņš ir gatavs mani nosmacēt! Un ka man pašai ir jāatrod darbs.
– Un tagad mums vajag, lai tu pierunā Grišu pieņemt Tanju par vadītāju, vismaz uz laiku! – pabeidz Aņa.
– M-da… – Karims pārdomāti saka, skatīdamies uz Anju. – Es nedomāju, ka viņš piekristu. Tu visu zini.
– Es zinu visu. Bet Karīm, mums ir jāpalīdz! – Ānija turpina pārliecināt vīru. – Mijai bez mammas ir slikti. Meitenei ir vajadzīga mamma.
Dievs! Tas ir kauns. Karims un Griša ir labākie draugi kopš bērnības. Es esmu pārliecināts, ka Salihovs pats negrib man palīdzēt.
Tikmēr Anja apskauj Karima kaklu un kaut ko čukst viņam uz auss, pēc tam maigi noskūpsta viņu vaigā.
– Labi, – viņš nopūtās un paskatījās uz mani. – Es ar viņu parunāšu. Bet es vēl neko nevaru apsolīt.
– Paldies, – es pateicīgi piekrītu.
– Nu, neaizkavējies pārāk ilgi. Es došos uz darbu, – šoreiz viņš noskūpstīja manu draugu vaigā un pazuda gaitenī.
Ānija ar priecīgu smaidu atkal nogrimst uz krēsla man blakus, un es, viltīgi smaidot, jautāju:
– Vai tas vienmēr izdodas?
– Aha!" – šauj draudzenei tikpat viltīgu skatienu.
– Priecājos, ka tev labi klājas, – pasmaidīju un nolaidu skatienu. Pēkšņi atceros laiku, kad pirmo reizi satikāmies ar Grišu un Karimu. Kā Ānija mēģināja labot man prātu, atrunājot mani no Itālijas un Dimas. Kā viņa uzklausīja manas mokošās runas, kad es tikko sapratu, ka esmu iemīlējusies Kotovā. Šķiet, ka tas bija tikai vakar. Bet ir pagājuši septiņi gadi. Es nopriecājos un paņemu Anijas roku. – Tu taču zini, ka esi labākā draudzene pasaulē, vai ne? – Es metos viņai ap rokām un saspiežu viņas smejošo draudzeni. – Es tevi tik ļoti mīlu! Un es esmu tik pateicīga! Man tik ļoti žēl. Atvainojos, ka neesmu piezvanījusi un esmu jūs atstājusi novārtā!
Tas ir viss, pēdējais piedzērušās Taņas posms…
* * *
Nākamajā dienā dodos uz viesnīcu, un tās pašas dienas vakarā uzzinu, ka pirmdien man ir "darba intervija". Griša piekrita man palīdzēt. Ak, un es jūtu, ka man tas nemaz nebūs viegli!
5. nodaļa
Šodien ir pirmdiena. Un tas viss par to liecina. Es ienīstu pirmdienas! Noskaņojums ir slikts. Man ne tikai jāceļas sešos no rīta, bet pusdienlaikā man ir tikšanās ar fitnesa klubu ķēdes Perfect body īpašnieku Grigoriju ņurdošo Kotovu! Es saprotu, ka viņš man ir izdarījis šo pakalpojumu, un man vajadzētu būt pateicīgai… Un es esmu. Bet es nezinu, vai spēju izspiest no sevis sirsnīgu smaidu un "paldies". Un es nedomāju, ka viņš to vēlētos.
Es saprotu, ka nekas starp mums nav mainījies un viņš joprojām mani ienīst. Un tas padara vēl grūtāk pārvarēt sevi. Es esmu tik dusmīga. Un es zinu, ka tā ir mana vaina, bet vienkārši… Es jūtos slikti, ka lieku viņam tā justies.
Es gribu mēģināt, lai ar viņu viss izdotos, vismaz kamēr es tur strādāju. Es negribu, lai kādu dienu viņš manī izdedzinātu caurumu ar šo slepkavniecisko skatienu.
Vai tas nav pārāk daudz, Tanja?! Tev vajadzētu skūpstīt viņam kājas par to, ka viņš vispār piekrita tevi pieņemt darbā. Viņš pārvarēja sevi, viņš to izdarīja, un tev arī vajadzētu! Lai gan esmu pārliecināta, ka viņš nepalaidīs garām iespēju izsmidzināt savu dusmu un nicinājuma indi uz mani, bet man jāturas. Manas meitas dēļ.
No rīta man ir brauciens pie notāra. Es pasūtīšu jaunus īpašuma dokumentus. Pateicoties Anjas vecākiem, tie būs gatavi rīt. Un voila! Es esmu dzīvoklī, nevis lētā viesnīcā. Lai gan ir diskutējams, kur ir labāk. Man pašam būs jāveic remonts. Bet nekas, mēs atcerēsimies savu bērnību! Kā mēs ar mammu līmējām tapetes, izsmērējot līmi uz virtuves galda. Tad paceļam tapešu gabalu virs galvas un uzmanīgi ejam līdz vietai, kur tās jālīmē. Tu nostājies uz krēsla un atspiedis tapetes pret sienu. Un, lai panāktu vislabāko rezultātu, izlīdziniet to ar dvieli, lai izlaistu gaisu. Uf, es esmu kā profesionāle!
Lai gan mūsdienās ir dažādas tapetes. Šķidras, flīsa. Un es varu nokrāsot sienas…
"Ko, pie velna, es domāju?!" – Es atgrūdu tušas birstīti prom no acs, pārsteigti skatoties uz savu atspulgu. Es samirkšķināju degunu un aizsniedzos pēc lūpu krāsas. Šķiet, tā manas smadzenes cenšas novērst uzmanību no domām par gaidāmo tikšanos. Atkal tā nervozitāte!
Es pabeidzu grimu un nostājos pie visiem saviem koferiem. Man šodien jāģērbjas lietišķi, un tajā pašā laikā, nemainot stilu.....
Labi, tas nav…
Pārāk sarkans…
Tas pārāk nav uzvalks.
Ak, šis ir perfekts.
Izņemu no somas krēmkrāsas uzvalku, kas sastāv no īsas žaketes ar izplēstām piedurknēm un biksēm ar augstu vidukli. Nekādas blūzes vai topiņa, vēl jo mazāk krūšturis! Tikai sekss, tikai hardcore! Man starp krūtīm ir ļoti jauks dekoltē, nav vajadzības to slēpt.
Matu sakārtojums kupenā. Nude grims. Rokassomiņa. Kurpes. Un es esmu gatava iekarot garlaicīgās tantes un bijušos, kas mani ienīst!
Vēss brauciens ar taksometru – notārs – vēss brauciens ar taksometru – veselības klubs.
Tas atradās pilsētas centrā, tirdzniecības un izklaides centrā, ceturtajā stāvā. Joprojām nevarēju izlauzt no galvas, ka Griša joprojām ir labs. Galu galā sasniegts. Viņam vienmēr bija mērķtiecība, un ar savu harizmu viņš apbūra daudzus cilvēkus. Es zināju, ka viņš droši vien kādreiz daudz ko sasniegs. Es zināju, bet nevarēju gaidīt. Un arī Griša ir no tiem cilvēkiem, kuriem vajadzīgs labs grūdiens, lai viņi sāktu kaut ko darīt ar savu dzīvi.....
Varbūt es kļuvu par vienu no šiem kikijiem? Vai varbūt ne. Bet manī iekšā kūpēja kaut kas līdzīgs lepnumam ne tikai par Grišu, bet arī par sevi.
Uzkāpju uz labo stāvu un aizķeru cilvēku bariņu, kas skraida turp un atpakaļ. Kā man teica Anja, pēcpusdiena ir atvērta. Acīmredzot tiek pabeigti