pa šo šedevru, uz mirkli apstājoties pie mušas. Šīs bikses būs mazliet par mazu. Un tad es pieveru acis un pasmaidīju.
– Vau, tas jums piestāv, Grigorij Aleksandrovič! Vai tā man tagad vajadzētu jūs uzrunāt?
Bet viņš saspiež žokļus tā, ka es redzu viņa žokļu kustības, un neko neatbild. Tikai iedziļinās telpas dziļumos, met ledainu toni:
– Sekojiet man.
Ko es teicu?! Mūsu neitrālo darba attiecību sākums nemaz neizdevās. Ko lai es daru, ja viņš mani ienīst, lai viņa klātbūtnē klusētu?
Es sekoju viņam, tikai esmu uzvilkusi gandrīz visaugstāko papēdi, un nespēju turēties līdzi viņa stulpiem. Kādēļ, kad gulbjos pie labajām durvīm, es ieraugu vēl dusmīgāku Grišu.
Apšauboši pacelšu uzacis, sakot, man nevajadzēja skriet tev pakaļ tikai tāpēc, ka tev no ausīm ir kājas.
– Man ir maz laika. Es tev visu ātri paskaidrošu, un trešdien vari doties uz darbu, – un, negaidot atbildi, strauji nospiež durvis ar plaukstu un ieiet iekšā.
Es ieeju blakus un lēnām vadāju acis pa atmosfēru, atzīmējot katru savas nākamās darbavietas detaļu.
Baltas sienas, pussienas panorāmas logs ar skatu uz autostāvvietu tirdzniecības centra priekšā. Rakstāmgalds pa vidu. Ādas dīvāns un stikla kafijas galdiņš pie sienas pie ieejas. Plaukti ar atvērtām nišām un šiks krēsls manam mīkstajam krēslam.
Mēbeles, man jāsaka, nav lētas, un es zinu, par ko es runāju. Birojs ir gaišs un plašs. Man tas patīk.
– Šeit nav slikti! – Es izelpoju, apmierināti mājot ar galvu.
Taču Kotovs ignorē manu labo viedokli, turpinādams runāt ledainā un lietišķā tonī. Un viņš turas diezgan labi, lai kāds mani ienīst.
– Tas ir tavs birojs. Tavs uzdevums ir uzturēt kārtībā klubu un personālu. Viss pārējais nav jūsu lieta. Jūs joprojām neko par to nezināt, – pēdējais teikums izskan tik noraidošā tonī, ka es nevaru atturēties un pārmetu acis. Griša to pamana un apšauboši-autoritatīvi uzacina vienu uzacu. – Jūs tam nepiekrītat?
– Nē, nē! Nu labi, Grigorij Aleksandrovič!" – es ņirdzīgi dziedāju. – Es absolūti neko no tā nesaprotu. Tu turpini.
Un atkal dedzīgs skatiens. Jā, es drīz no viņiem aizdegšos! Tikmēr radušajā elektrizētajā klusumā es apsēžos pie galda un, izrādīdams tēraudīgu nosvērtību, ar plaukstu aizskalos pa galda virsmu. Taču es joprojām jūtu viņa dedzinošo skatienu, nospiedošo klusumu, kas skan man ausīs, un nolemju pārvarēt sevi.
Es skatos uz Grišu un mēģinu izspiest smaidu.
– Paldies. Es esmu ļoti pateicīga. Ne vairāk kā četri vai pieci mēneši, un manis šeit nebūs.
Dažas sekundes viņš joprojām turpina mani nogalināt ar klusuma pilnu skatienu, un tikai tad atbild.
– Jūs taču nedomājat, ka es tam piekritu jūsu dēļ? – viņš saka, raugoties uz mani. – Ja nebūtu Ānijas un Karima dēļ, es nebūtu tevi atļāvis šeit ierasties.
Labi, Tanja, nomierinies! Viņš ir dusmīgs, un tas ir saprotams.
– Es ceru, ka tu nedomā, ka, ja man būtu kāda cita izvēle, es apsvērtu iespēju strādāt pie tevis?
Es nevarēju sev palīdzēt…
Pēc maniem vārdiem viņš divu soļu laikā pārvar attālumu starp mums un, noliecis plaukstas uz galda, noliecas pret mani.
– Turiet muti aizvērtu, un varbūt es jums šos četrus vai piecus mēnešus ļausim mierīgi strādāt.
Viņa acīs ir īsts iznīcinošu emociju tornado. Bet manējās ir tikpat intensīvas. Es neesmu pieradusi kādam piekāpties. Īpaši pēc tam, kad esmu pati sev priekšniece. Jo īpaši Kotova priekšā. Uz manas mēles ir daudz neķītru vārdu, kurus man gribas spļaut atpakaļ. Bet šoreiz atturēšos…
– Labi, Grigorij Aleksandrovič. Es jūs saprotu.
Griša uz maniem vārdiem klanās un, iztaisnojies, turpina, it kā nekas nebūtu noticis.
– Jūsu darba diena sākas deviņos no rīta un beidzas sešos vakarā. Ģērbšanās stils ir lietišķs. Trešdienas rītā ir iepazīšanās sanāksme. Nekavējieties. – Pēc neliela klusuma viņš piebilst: – Un Alina nedrīkst zināt, ka jūs šeit strādājat.
– Ko man darīt, ja viņa šeit ieradīsies? Paslēpties zem galda?! – Es aizkaitināta nopriecājos. Mani patiešām sadusmoja, kad pieminēja šo vistu. Joprojām nevaru pierast, ka viņi ir precējušies. Jā… Griša un Alīna. Kurš gan būtu iedomājies?
– Viņa gan šeit nenāks, bet tomēr.
Klusībā pieceļos no galda, paņemu savu somiņu un ar nesaudzīgu sejas izteiksmi tuvojos savai jauniegūtajai "priekšniecei". Es gribu tikt prom no šejienes.
– Ja tas ir viss, tad es aiziešu.
Griša pēkšņi pēkšņi pēkšņi satver mani aiz elkoņa un aizrāda sev pretī.
– Es ceru, ka tu visu saproti?! Es negribu nekādas nepatikšanas jūsu dēļ! – nopriecājas dažus centimetrus no manas sejas.
– Pārstāj mani grabināt vai vispār man pieskarties! – Es dusmīgi izraucu roku, pēc kā Grišas skatiens kļūst vēl smagāks. – Uz redzēšanos, Grigorij Aleksandrovič!
Es pēkšņi atveru durvis un iznāku ārā. Man steidzami vajag gaisu. Tā vieta, kur tikko bija viņa roka, dedzina velnišķīgas sāpes. Viņa naids mani dedzina.
* * *
"Griša."
Viņa ātri iziet pa durvīm, un es dusmās apgāžu kafijas galdiņu, no galda novirzu datoru. Grūti elpojot, man nožēlojami trūkst gaisa. Es atspieros pret galdu un mēģinu mazliet nomierināties. "Nepieskaries man," viņa ir tā, kas tikko man to teica. To es sev un viņai apsolīju tajā dienā, kad viņa aizgāja. Bet, kuce! Dievs zina, cik grūti man ir. Nepieskarties viņai. Neskatīties uz viņu. Negribēt viņu.
Kad sestdien ieraudzīju šo kuci, mani pārņēma pirmais šoks. Iedusmojošais tēls no manas galvas atgriezās realitātē. Tikai tā nebija divdesmitgadniece ar vēju galvā. Manā priekšā bija sieviete, kas zināja savu vērtību. Kā zieds, kas beidzot bija uzziedējis. Otrais vilnis bija dusmas. Naids, kas sakarsēja krūtis.
Kādēļ, kurdēļ viņa šeit ieradās?! Es negribēju viņu redzēt, vēlams, līdz mūža galam. Arī Alīna sasprindzinājās. Viņa zināja, kas mums bija kopīgs. Viņa to bija redzējusi jau agrāk.
Es nevarēju atturēties no ielaušanās šīs kuces vannas istabā. Es satvēru viņu aiz kakla un piespiedu pie sienas. Bet tikai tad, kad es paskatījos uz viņas lūpām, atausa atmiņas par to, ko viņa varēja izdarīt ar šo muti. Uz mirkli viņa ķermenī uzplaiksnīja nevaldāma iekāre, kas bija tik ļoti aizmirsusies pie viņas. Ar viņu tā bija vienmēr. Veikalā, kafejnīcā, uz ielas, liftā. Vienmēr tik ļoti vēlējās viņu, ka prātā palika tukšs. Un, nenoliedzot sevi, viņš viņu drāzās, kur vien un kad vien bija iespēja. Viņas abpusējais mežonīgums un brīvība mani tracināja.
Es miljons reižu brīnījos, kāpēc tieši viņa. Man ir bijušas skaistākas, gudrākas meitenes. Un es nekad neesmu bijis labs zēns. Un man nekad nav bijušas nopietnas attiecības. Katru nedēļu vai pat katru dienu cita. Citāda. Bet kaut kādu ņurdīgu iemeslu dēļ šī konkrētā kuce iestrēga manā galvā.
Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena vai otrais sekss. Es domāju, ka ar viņu bija lieliski. Es sapratu, ka esmu iemīlējies, kad viņa nolēma