kad viņa to darīja. Viņa atzinās mīlestībā. Bet kādā brīdī viņa to atkal pārtrauca. Taču viņa paskaidroja, ka negrib tādu cilvēku kā es. Ar īrētu dzīvokli, lietotu mašīnu un tukšām kabatām.
Vienkārša meitene, kas nekad mūžā neko tādu kā es nebija redzējusi, vēlējās skaistu dzīvi. Bet, pēc viņas domām, es nevarēju viņai dot to, ko viņa vēlējās.
Es divus mēnešus dzēru un ballējos. Pēc šīs sarunas es viņai vairs nesazvanīju un nemeklēju viņu. Es biju pie viņas tikai vienu reizi. Kad uzzināju, ka viņa dodas uz Itāliju precēties ar kādu bagātu dīkdieni. Tajā dienā es pazemoju sevi viņas priekšā, lūdzot viņai palikt un vēlreiz apliecinot savu mīlestību.....
Man joprojām ir riebums pret sevi. Kāds es toreiz biju dīkdienis. Skatiens, ko viņa man pretī veltīja, bija tukšs. Viņas vienīgā reakcija uz visu manu zemapziņu bija: "Es nevaru." Es nevaru. Tajā dienā es viņu ienīdu. No visas sirds. Viņa iededzināja manī milzīgu caurumu, kas nav sadzijis līdz pat šai dienai. Gandrīz septiņus gadus es dzīvoju ar naidu un dusmām. Vecā es vairs nebiju. Šīs jūtas mani grauza, neļaujot elpot. Es sasniedzu visu, lai viņai kaitētu. Es pelnīju naudu, lai viņai kaitinātu. Bet kas man ir manos trīsdesmit piecos gados? Tikai šī ņurdīgā nauda!
Man nav normālas ģimenes, man nav bērnu. To, kas man ir ar Alīnu, ir grūti saukt par ģimeni. Es apprecējos ar viņu bērna dēļ, kas nebija piedzimis. Viņa ir mēģinājusi, mēģinājusi saprast vārdu "ģimene". Bet man tas nav vajadzīgs. Bez bērniem, kuru mums nav jau divus laulības gadus, mani šāda ģimene neinteresē. Mani neinteresē viņa. Nē. Es viņu neaizvietoju, un es nekad neesmu viņu krāpis. Viņa būtībā ir laba meitene. Es negribu viņu sāpināt. Un kam ir vienalga, ar ko es drāžos, ja es jūtos tāpat. Sieva ir sieva. Un viņa līdz pat šai dienai pacieš manu bullshit.
Viņa zina, ka es viņu nemīlu. Alīna ar mani nesaņem to, ko viņa varētu saņemt ar kādu citu. Kāpēc viņa paliek ar mani, turpina spēlēt ģimeni? Vai tā ir mīlestība? Vai tā ir nauda? Tas ir smieklīgi, šis apburtais loks. Visur nauda, nauda, nauda!…
Vienīgā lieta, ko nauda man patiešām palīdzēja izdarīt, bija izārstēt tēvu no alkohola atkarības. Kopš mammas nāves, kad man bija desmit gadu, tēvs bija smags dzērājs. Viņš pārvērta mūsu divistabu guļamistabu par dzērāju mitekli. Tāpēc man nācās īrēt atsevišķu dzīvokli. Lai arī cik ļoti es centos viņu pierunāt, viņš man to neļāva. Un tikai tad, kad man bija nepieciešamā naudas summa, es viņu aizsūtīju uz speciālu centru, kur viņš reabilitējās un, paldies Dievam, jau gadu ir sauss.
Nākamajā dienā pēc šīs negaidītās tikšanās sestdien Salihovu mājās Karims man piezvanīja un lūdza tikties. Viņš vēlējās ar mani aprunāties bez liekām ausīm. Es viņam teicu, lai ierodas pie manis mājās, jo Alīna bija aizbraukusi uz visu dienu skaistumkopšanas darīšanās.
Un tā, ieradies un iekārtojies ērti uz dīvāna viesistabā, Karims bez priekšspēles ķērās pie darba.
– Tu tikai nesaki uzreiz nē, vispirms padomā… – viņš saka, neskatīdamies man acīs un skrāpējot degunu. Tanjai ir vajadzīgs darbs. Mana māte* ir lūgusi, lai tu viņu vismaz uz laiku pieņem darbā viņas jaunajā fitnesa klubā par menedžeri.
Pirmās dažas sekundes es sēžu un tukši skatos uz viņu. Varbūt es viņu tikai sadzirdēju? Es nesaprašanā samulstu, noliecos, un Karims atkal atkārto tās muļķības. Tad es lecinu no dīvāna un gandrīz histēriski smejos.
– Tu nopietni lūdz mani to darīt?!
Es nespēju nomierināties. Es smejos par viņu lūguma absurdumu. Es gribu teikt, viņi taču zina, kā man ir bijis, kopš viņa aizgāja.
– Viņa vēlas piedzīt meitu no sava bijušā vīra. Lai to izdarītu, viņai ir vajadzīgs darbs un savs dzīvoklis.
– Mana atbilde ir nē! Es nepalīdzēšu šai prostitūtai! – Es izspļauju to, atkal apsēžoties uz dīvāna. Man tas vairs nav smieklīgi.
Karims nopūšas un turpina mierīgi runāt. Tikai draugs zina, kā ar mani runāt, vēl vairāk mani nesasitot.
– Es tevi saprotu. Bet Ānija jautāja savā vārdā. Viņa nevar atstāt savu draudzeni. Turklāt meitene ir nevainīga, un, pēc Tanjas stāstītā, viņas bijušais ved savus gultas biedrus uz māju un atstāj Miju kopā ar viņiem. – Pirms dodu viņam vēl vienu kārtu lāstu, viņš piebilst: – Ne Tanjas dēļ, bet gan mazās meitenītes dēļ, kurai vajadzīga mamma.
Un tagad es domāju. Man patiešām ir žēl bērna, un tā ne mazākajā mērā nav viņas vaina. Es varu iedomāties, kā viņai būtu bez mammas. Es pati esmu bijusi tāda kopš desmit gadu vecuma. Un tad vēl ir Karims. Mēs esam draugi kopš vidusskolas. Viņš man ir kā brālis. Un es esmu iemīļojusi viņa Anjutu. Viņa man palīdzēja, kad viņas draugs aizgāja. Viņa attīrīja manu galvu. Viņa ir laba runātāja. Un es viņiem abiem esmu ļoti pateicīga.
Tāpēc es sakodīšu zobus un izstiepšu to ārā:
– Labi, es došu viņai iespēju. Bet, ja viņa pati to sabojā… Es atvainojos, – es izplešu rokas, atliecoties atpakaļ. – Ļaujiet viņai turēt muti ciet, un tad varbūt kaut kas notiks.
Karims atviegloti izelpo un smejas.
– Paldies, Grišs. Bet, zinot Tanju, viņai nebūs viegli!
Es smaidu pretī. Jā… Es atceros, kā man agrāk patika viņas sarkasms. Spītīgs, mežonīgs.
Es viņu tik ļoti ienīstu.
6. nodaļa
Nākamajā dienā man vajadzēja "doties mājās" un tikties ar Anijas vecākiem.
Man atkal bija agri jāceļas, taču šodien agrā celšanās, šķiet, neietekmēja manu garastāvokli. Iespējams, tas bija gaidīšanas dēļ, ka būšu tik dārgos mūros. Vai varbūt atkalredzēšanās ar manu mazo meitiņu kļūs vēl reālāka. Galu galā šodien mums būs jāapspriež mūsu rīcības plāns.
Jau vakar vakarā mani koferi bija gatavi izbraukšanai uz dzimto piecstāvu ēku. Tāpēc pēc ātrām brokastīm un ģērbšanās es dodos ceļā uz notāra biroju, atkal izmantojot mūsu "dīvaino" taksometra pakalpojumu. Un kāpēc dīvaini? Tāpēc, ka tikai mums ir tik dažādas automašīnas un taksometru vadītāji. Vienu reizi jūs varat saņemt dārgu, labi uzturētu ārzemju auto ar izskatīgu šoferi. Citā reizē jūs varat sastapt neskaidra vecuma vīrieti ar ne mazāk neskaidru tautību un dūmojošā, netīrā salonā!
Šodien bija tieši tā otra reize! Es braucu ar diviem pirkstiem, piespiedu degunu, jo mašīnā smirdēja kaut kas nesaprotams. Vai tās ir cigaretes, vai netīras zeķes, vai sabojāts ēdiens, vai viss uzreiz. Autovadītājs mēģina man kaut ko paskaidrot lauzītā krievu valodā, vienlaikus ik pa brīdim novēršot uzmanību no telefona zvaniem. Ak, mans Dievs! Palīdziet man nokļūt galamērķī sveikam un vesels! Jūs jautājat, kāpēc neizmantot parastu taksometru ar biznesa klases automašīnām?!
Ļaujiet man atgādināt, ka tagad es nevaru mest naudu pa kreisi un pa labi. Tagad es esmu taupīga Tānija. Tagad man visu laiku jāgatavo sev ēst. Tagad man ir jāpērk pārtikas preces normālā veikalā. Man būs jābrauc ar parastu taksometru vai metro. No domas par to man gribas izplūst asarās. Taču vienīgais, kas man palīdz justies labāk, ir tas, ka man ir mans mīļākais firmas apģērbs. Un vismaz izskatīsies, ka man klājas labi!
Pēc tam, kad esmu paņēmusi gatavos dokumentus, dodos atpakaļ uz viesnīcu. Šoreiz, lai paņemtu savas mantas un nodotu savu istabu......
Es jau iepriekš līdz noteiktam laikam biju izsaukusi "tamperētāju". Tāpēc, kad ierados mājās, viņi mani jau gaidīja.
Es uzrādīju īpašuma dokumentus. Un es to daru ar ļoti pieklājīgu skatienu. Redziet,