sevi, un atkal atveru acis.
Dzīvoklī valda sinepju, nepatīkama smaka, kas liek man sakustēties. Ņina Pavlovna patiešām ne reizi nebija tīrījuši dzīvokli un gandrīz nekad to nebija vēdinājusi.
Nenovelkot kurpes, es lēnā solī dodos pa gaiteni. Uz vecajām, dzeltenajām tapetēm joprojām karājas attēli. Te ir mana mamma, kas smaida, rokās turot sarkanu rožu pušķi. Lūk, es mazā fotogrāfijā no bērnudārza. Es esmu tērpusies skaistā zilā kleitiņā, ar lielu baltu loku galvā un bezrūpīgu bērnišķīgu smaidu. Nākamajā fotogrāfijā esmu es un mana mamma. Man ir apmēram divpadsmit gadu. Mamma mani apskāvusi no mugurpuses, plaši smaidot.....
Savulaik mēs bijām laimīgas katrs savā veidā. Bija arī daudz priecīgu brīžu. Taču pār mums vienmēr bija uzvilkts nabadzības krusts, kas dzīvi nebūt nepadarīja par pasaku......
Es nespēju aizturēt asaras. Es pieskaršos attēlam un čukstu:
– Māmiņ… Man tik ļoti tevis pietrūkst," es nopūšos un smaidu. – Es apsolu, ka ar mani viss būs kārtībā. Es dabūšu mūsu Miju, un mums būs labi! Es darīšu visu, lai mēs būtu laimīgi!
Es noslaukos vaigus ar plaukstu un atveru vienīgās istabas durvis. Šeit viss joprojām ir kā tad, kad aizbraucu uz Itāliju. Stūra skapis. Blakus tam ir mans dīvāns. Pie otras sienas ir vēl viens dīvāns, kur gulēja mana mamma. Pretī ir neliela siena ar putekļainu televizoru. Pie loga ir rakstāmgalds un tualetes galdiņš. Uz tā joprojām guļ mammas grims. Es ar pirkstu pārbraucu pa virsmu, savācot biezu putekļu kārtu, tad paņemu mammas iecienītāko smaržu pudelīti. Es to izsmidzinu gaisā un ieelpoju, atkal smaidot caur asarām.
Atvelku aizkarus, aiz kuriem ir liels logs un durvis, kas paveras uz saules apspīdētu balkonu. Es iznāku nelielajā taisnstūrveida istabā un uzreiz atveru logus, ielaižot svaigo pavasara gaisu.
Balkons kādreiz bija mana mīļākā vieta. Tur ir krēsls, uz kura man patika sēdēt vakaros ar austiņām galvā. Pusaudža gados pamēģināju smēķēt, ko arī darīju, sēžot šajā krēslā. Un vakarā es izsmidzināju gaisa atsvaidzinātāju, lai mamma nejustu smaku......
Es esmu tik dziļi iegrimusi savās atmiņās, ka nepamanīju, kā man atkal samirkst vaigi. Ka mans telefons nepārtraukti zvana jau piecas minūtes.
Es attīrīju rīkli un paceltu klausuli.
– Es klausos.
– Taņa, mani vecāki ir šeit, un tev vajadzētu nākt pie manis! Mēs tevi gaidām! – saka elpojošā Ānija.
– Jā, labi, es tūlīt būšu klāt.
– Tu raud vai ko? Vai kaut kas nav kārtībā? – Mana draudzene uzreiz sasprindzinājās, dzirdēdama manā balsī pašu kunkuli, kas joprojām negribēja izspiesties cauri.
– Nē, ar mani viss ir kārtībā. Es esmu ceļā. Nāciet! – Es ātri atmetu zvanu.
Es vēl pāris reizes dziļi ieelpoju un izsaucu taksometru pie Salihoviem. Drīz vien es būšu bez naudas par vienu taksometru!
* * *
Kad esmu jau gandrīz tur, telefonā saņemu īsziņu:
Ļaunais Kotiks:
"Neaizmirsti savus dokumentus rītdien. Un nekavējies! Esi tur pulksten 8:30!"
Tas ir tik kaitinoši! Es zinu bez viņa!
Es viņam atbildēšu:
Я:
"Es būšu kā bajonets, Grigorij Aleksandrovič!" – "Es būšu kā bajonets, Grigorij Aleksandrovič!"
Tāpat kā pirmajā reizē, pie vārtiem satieku Aņu, uzreiz mani apskauj un ieslauka pa vaigu.
– Sveiks, Tanja, – viņa atkāpjas un, paņēmusi mani zem rokas, ved mani iekšā. – Es paskaidroju vecākiem situāciju. Tātad atliek vien apspriest detaļas. Viņi piekrita uzņemties tavu lietu.
Pēc draudzenes vārdiem es jūtos vēl mazāk smaga. Es esmu vēl tuvāk.
– Paldies, Anja, ja nebūtu tevis.
– Es visu zinu! Nav nekādu iebildumu, Tanja, pārstāj man pateicināties! Tu arī nebūtu mani pametusi! – Mana draudzene mani pārtrauc un tad izstiepj lūpas viltīgā smaidā. – Tu taču nebūtu mani pametusi, vai ne?
– Protams, ka nē, Anj! Bet lai nav šādu situāciju. Lai tev viss būtu kārtībā! – Es ar smaidu izelpoju un piespiežu sevi Ankai pie sāniem, domādama, cik ļoti man ir paveicies, ka man ir kāds tuvs cilvēks.
Ienākot mājā, es gandrīz apklusstu. Plašo gaiteņu labirintā skraida un čīkst četri mazi vīriņi. Nu, divi no viņiem vienkārši mēģina skriet. Bet Andrejs, Ānijas jaunākais brālis, un Ajass skrien kā traki!
– Visi sastingst! – kliedz mans draugs tā, ka pat es nostājos taisnā pozīcijā. Jā, kad esi trīs zēnu mamma, tu daudz ko iemācīsies. – Sveicinieties ar tanti Tanju! – pie šāda paziņojuma es sašutusi ar elkoni iesit draugam sānos. – Auš!
– Kāda es esmu tante?! Par ko tu runā?! – es sūkstos draudzenei uz auss, uz ko viņa atpleš acis, un tad es, mīļi smaidot, noliecos pret bandītiem. – Sveiki, visi! Tikai Tanja, nekādas "tantes"! Labi?
– Holosho, tante Tanja!" – ar plašu smaidu Ājazs, mazais brašais, pretī pastiepj man roku. Un Andreika, atbalstot savu brāļadēlu, sāk skaļi un skaļi smieties.
– Nu Ānija! Tagad es nevaru atbrīvoties no šīs tantes! Tu domā ar savu galvu, ko tu teici! – Es metu draugam aizvainojošu skatienu, iztaisnojas.
– Tev jau gandrīz trīsdesmit, protams, viņiem tu esi tante!" – smejas arī Ānija, liekot man neapmierināti saspiest lūpas. Kāpēc tev man jāatgādina mans vecums?!
– Cik jau liels ir Andrjuša! Kāds jauks mazulis! – Es atkal noliecos un pavelku zēna vaigu. Kad es aizbraucu, viņam bija divi vai trīs mēneši, un tad es viņu redzēju tikai sociālajos tīklos.
Bet Andrejs, pompozs, sper soli atpakaļ.
– Un es taču neesmu mazulis! Es esmu vīrietis! Man tikko apritēja septiņi gadi! – un pagrūda ar kāju, lai par to pārliecinātos.
"Nu, tagad ir mana kārta smieties!" – Es šķībi nopriecājos.
– Protams, protams, protams! Jūs jau esat vīrieši! Kā es to varēju teikt?
Šis mazais man atgādina manu meitu. Kāds brīnišķīgs vecums! Viņus šķir tikai nedaudz vairāk par gadu. Rīt ir manas meitiņas dzimšanas diena. Divdesmit ceturtais maijs. Un es pat nevaru viņu kārtīgi apsveikt, apskāviens, skūpsts!
Ņemies saviļņoties, Tanja! Mēs drīz tiksimies! Un mēs dāvāsim viņai vēl vienu brīvdienu, bet ar mammu!
Drīz mēs dodamies uz viesistabu, kur mūs jau gaidīja Anjas vecāki. Ieraugot pazīstamās, tik mīļās sejas, man kaut kā izdodas aizturēt vēl vienu asaru.
– Isәnmesez, Ruzilya Apa! – Es apskāvu Anjas mammu un tad viņas tēti. – Sveiks, tēvoci Vitja!
– Cik tu skaisti izskaties! – Ruzilja Apa mani apbrīnojoši apskata.
– Paldies! Tu arī labi izskaties!
Patiešām, šķiet, ka šī sieviete ar gadiem kļūst arvien jaunāka un skaistāka. Lai gan viņa un mana mamma savulaik ar savu izskatu izraisīja vīrišķā dzimuma demenci. Mamma pat pēdējās dienās joprojām bija daiļava.
– Ak, Tanečka, paldies par komplimentu! – viņa smejas un atkal apsēžas uz dīvāna.
Es nogrimstu pretī, un Aņa aizskrien pie bērniem. Es izstaipos, jo saprotu, ka tūlīt uzzināsim, kādas ir manas izredzes gūt panākumus.
– Ānija