draugs joprojām kautrējas no nopietnām attiecībām. Šis… Baklažāna kungs bija pirmais, ar kuru romāns ilga ilgāk par diviem mēnešiem. Un tad – visu šo laiku Hazy nekad viņu nevedīja uz darbu un neiepazīstināja ar draugiem. Lai ko arī teiktu, tas ir orientējoši!
Bet tikai tagad Gregs saprata, kas varētu būt par iemeslu.
Un tad pazibēja cita doma. Un šo otro, atšķirībā no pirmās, varēja un pat vajadzēja izrunāt.
– Saki, Hejs, kura doma bija šķirties? Tavs vai šis… Baklažāns?
– Ģenerālis. Kāpēc tu jautā?
– Vai esat pārliecināts, ka nebija nekādas ietekmes? Kā viņam veicas ar mentālo maģiju vai banālu ieteikumu? Politiķi ir gudri puiši, prot manipulēt ar cilvēkiem.
Migla pagriezās, nedaudz atrāvās – tagad viņa skatījās sejā, acīs. Ļoti pārsteigts.
– Bet kāpēc?
– Atvainojiet, es neticu, ka politiķis vēlēšanu priekšvakarā nejautāja par savas draudzenes radiniekiem. Un, saņēmis informāciju, viņš nerēķināja, kā tas ietekmēs viņa tēlu un reitingu. – Viņš piebilda, pamanījis, kā viņas seja mainījās, kā viņas lūpas trīcēja: – Aizmirsti. Viņš nav tā vērts.
«Tas nav tā vērts,» Hazy piekrita gandrīz čukstus. – Un nebija nekādas ietekmes, ziniet, es esmu garīgi izturīgs. Ja vien… nu, kā lai saka? Var izdarīt tā, ka meitene pati vēlas šķirties. Vienkārši… kopā kļuva garlaicīgi. Sapratu, ka tāds vīrietis uz mūžu nepavisam nav tas variants, kas mani iepriecinās.
– Tu mīli viņu? Vai tu mīlēji?
– Kas?
– Tu raudi. Tāpēc, ka viņa viņu mīlēja? Vai arī jūs joprojām mīlat?
– Nē! «Es esmu aizvainota,» Hazija noslaucīja asaras ar asu, gandrīz konvulsīvu kustību. – Jūtos kā apmānīts muļķis.
«Kāds muļķis,» Gregs pievilka viņu pie sevis un apskāva. Tas ir nepieklājīgi, bet tas viņu ātrāk nomierinās. – Tas ir, jūs varat tikt maldināts, bet viņš ir muļķis.
Migla iesmējās caur asarām.
– Vai tu saprati, ko teici?
– Noteikti. Paskaidrot?
– Nav vajadzības. Es esmu muļķe, jo raudu, un viņš tāpēc, ka viņam ir bail, vai ne? Vienkārši nepiedāvājiet viņu atrast un sist pa seju, kā ar Leriju ceturtajā gadā.
«Tas pat nebija manās domās,» Gregs diezgan godīgi noliedza. Jo viņam bija prātā pavisam cita veida atriebība. Galu galā Lerijs toreiz vienkārši izjokoja ļaunu joku – vai tiešām ir iespējams salīdzināt?
3. NODAĻA. Kopā staigāt pa pilsētu ir patīkamāk
Lazda aizmiga.
Iespējams, tas viss nostrādāja uzreiz – klusums, pie kura biju paspējis pierast, nogurums, kas uz gada beigām bija sakrājies no darāmo darbu kaudzes darbā, un es pat vēlu gulēt negāju., bet kaut kur starp «vēlu» un «agri»: Gregam izdevās izplūst asarās uz pleca! Viņi ilgu laiku sēdēja apskāvienos, sākumā klusēdami, un tad Heizela pēkšņi ielauzās atklātībā. Viņa ir nogurusi, izrādās, pēc tik ilgiem draudzības gadiem, slēpjot svarīgāko par sevi.
Viņa man pastāstīja, kā viņa pirmo reizi saprata, ka vecmāmiņa un tētis nav tādi kā visi citi, ka viņi baidās no viņiem, un viņi baidās arī no viņas, vienkārši tāpēc, kura meita tā ir.
– Piecus gadus biju pogas poga. Viņi kautrējās no manis, vai zināt? Es pat biju greizsirdīgs uz tiem, kurus ķircināja, jo viņi, šķiet, mani nemaz nepamanīja. Šeit ir maza pilsētiņa. Nav noslēpumu, visi viens par otru zina.
«Ir skaidrs, kāpēc viņa to slēpa vēlāk,» Gregs pamāja, apskādams viņu tikpat cieši un ērti. Viņš nebaidījās. Patiesībā Heizela būtu ļoti pārsteigta, ja būtu iznācis citādāk, taču, acīmredzot, kaut kur viņas dvēseles dziļumos visus šos gadus apkārt rāpo nejauks šaubu tārps.
«Jūs nevarat iedomāties, kā es gaidīju, kad beigsies šī zemiskā pamatskola un es aiziešu.» Mācīšos tur, kur neviens par mani nezina.
«Bet tev joprojām nebija nevienas draudzenes.»
– Tagad es saprotu, kāpēc. Mani tie neinteresēja; es nebiju pieradis pie meiteņu sarunām. Bet zēni un meitenes nav draugi. Galu galā jūs pat nebūtu skatījušies uz mani, ja nebūtu kopā nokļuvuši nepatikšanās – vai jūs teiktu, nē?
«Es teikšu jā,» viņš iesmējās, atbildot. Un viņš piebilda: «Lucky.» Lai gan tad, protams, es tā nedomāju. Atrodoties pildspalvā ar mantikoriem kopā ar meiteni – jūs pat nezināt, no kā gaidīt vairāk nepatikšanas! Un jūs droši vien domājāt par mani kaut ko līdzīgu.
Patiesībā – bet Heizela patiešām negribēja to atzīt! – toreiz viņai bija vienalga par izsalkušajiem mantikoriem, saniknotajiem skolotājiem vai vispār kas. Pirmo reizi mūžā viņa iekļuva piedzīvojumā ar savu vienaudzi! Protams, piedzīvojums varēja nebūt tik traks, taču viņas prātā bija tikai viens: ja paveiksies, viņa un Gregs kļūtu par draugiem…
«Paveicās,» viņa smaidot piekrita.
Un tagad, gatavojoties parādīt Gregam savu dzimto pilsētu, es vēlreiz nodomāju: «Lucky.» Droši vien bija muļķīgi gaidīt spēcīgu draudzību no meitenēm un zēniem, kuri ir pilnīgi atšķirīgi viens no otra visļaunākajā pusaudža gados. Bet izdevās! Un tik daudzus gadus Gregs ir palicis viņas labākais draugs. Vidusskola, koledža, darbs – viņš ir visur blakus.
Patiesībā – bet viņa noteikti to nekad neatzīs! – arī viņas bēdīgi slavenā «personīgā dzīve» neveicas, jo neviens no puišiem nevar konkurēt ar Gregu.
***
– Es jau sen gribēju jautāt, kāpēc Santa’s Creek? Šādi nosaukumi parasti saistās ar kādu interesantu vietējo leģendu – vai man ir taisnība? «Gregs satvēra viņas roku un apņēmīgi apturēja mēģinājumu atbrīvoties: «Ei, es esmu tavs draugs, mums vajadzētu staigāt sadevušies rokās!»
Lazda paskatījās apkārt – viņas māte skatījās ārā pa virtuves logu, un aiz šaurā loga uz laukuma viņa varēja saskatīt vienas tantes siluetu, nebija skaidrs, kura. Tad viņa izaicinoši piespiedās Gregam.
– Paldies, ka atgādināji. Mēs nekad ar tevi tā neesam staigājuši. Es neesmu pieradis. Bet, – viņa paskatījās uz Gregu zem skropstām un uzreiz paskatījās prom, – kaut kas tajā ir. Var būt.
«Protams,» viņš pasmaidīja. «Jūs joprojām varat darīt to šādi,» un viņš apskāva viņu ap vidukli, ļoti cieši apskādams. No pārsteiguma Heizela uzkāpa uz viņa kājas, zaudēja līdzsvaru un gandrīz abus iemeta sniega kupenā. Grega reakcija bija ideāla – viņš satvēra viņu rokās un sastinga. Viņš uzmanīgi jautāja: «Hayes, kas ar tevi notiek?» Vai jūs domājat, ka neviens no jūsu puišiem tā nestaigās ar jums?
«Tu smiesies, bet nē,» viņa atzina. – Un nejautā, kāpēc. es nezinu. Ejam jau pastaigāties.
– Noskūpsti jau! – tante Asti skaļi kliedza pa logu.
– Vai esam nolīgti, lai parādītu jums izrādi? – Heizela nomurmināja un aizvilka Gregu aiz vārtiem. – Lūdzu, nepievērs uzmanību. Viņiem ir jēga. Kur mēs iesim?
– Tu man jautā? Vai tā ir jūsu pilsēta.
Heizela dziļi ievilka elpu.
– Tā ir taisnība. Es biju izsists no līdzsvara. – Es paskatījos apkārt – tante joprojām viņus vēroja no