un varēja dzirdēt, ka no kokiem zemē krīt lāses.
«Viss ir kluss,» bandīts šņukstēja. – Kur tad viņi ir?
– Nezinu. Mēs tikko bijām šeit.
– Vai esat pārliecināts, ka redzējāt viņus?
– Tāda tu esi!
«Varbūt mēs tos nepamanījām tumsā?» – Natālija ierosināja. – Vai arī viņi pārcēlās uz citu vietu?
Deniss šaubīgi pamāja ar galvu. Neizskatījās, ka bandīti pārvietotos no vietas uz vietu. Viņš savām acīm redzēja, kā daži no viņiem gulēja!
«Labi, pietiek dauzīties,» Čaks čukstēja. – Ejam, tikai klusē!
Deniss atkal virzījās uz priekšu, ik minūti apstājās un skatījās apkārt. Čaks un meitene gāja ar tādu pašu piesardzību.
Beidzot Deniss pusbalsī sacīja kompanjoniem, ka vieta, kur viņš redzējis novērotājus, ir atstāta aiz muguras.
Čaks satvēra kruķi un ņurdēdams piecēlās kājās.
– Tātad tālāk ir skaidrs?
– Šķiet, ka tai jābūt tīrai.
«Mums jātiek prom no šīs netīrās mājas,» bandīts pagriezās pret Natāliju. «Jūs esat vietējais, jums vajadzētu zināt, kā nokļūt uz šosejas vai kādu ceļu.» Mēs pārtrauksim braucienu tur un dosimies uz Maskavu.
– Tuvumā nav šosejas, un ceļš ved tikai uz Troickoje, bet līdz tai vēl jānokļūst.
«Tad dodamies uz ceļu.» Tas ved uz pilsētu, jūs sakāt?
– Jā, uz Trīsvienību.
«Ejam, bet mēs neizejam uz ceļa, pretējā gadījumā viņi mūs noķers.» Ejam pa mežu.
– Bet mēs apmaldīsimies mežā!
– Un mēs iesim blakus ceļam.
Ceļotāji klīda starp kokiem. Debesis, apmākušās ar mākoņiem, bija piķa melnas. Tikai vienuviet caur mākoņu plīvuru izlauzās mēneša sudrabainais mirdzums, taču tas gandrīz neko neizgaismoja.
Čaks nepārtraukti klupās un spļāva lāstus. Meitenei nācās viņu atbalstīt aiz rokas. Viņš vairākas reizes krita, un Natālija, klusi čīkstot no sāpēm plaukstas locītavā, nokrita viņam līdzi.
«Es nebēgšu, noņemiet roku dzelžus,» viņa lūdza.
Čaks tikai dusmīgi šņāca.
Deniss, kurš gāja pa priekšu, pēkšņi apstājās.
– Skaties! – Viņš norādīja kaut kur pa labi.
«Šķiet, ka tur ir uguns,» sacīja bandīts, lūkodamies tumsā.
– Varbūt tie ir tavi draugi? – jautāja Korablevs.
«Es redzēju šos paziņas zārkā…
«Dažreiz mežsargs uzkurina uguni,» sacīja meitene.
– Mežsargs? – Čaks ieinteresējās.
– Jā, šeit ir viens. Pjotrs Tihonovičs Maslovs. Kādreiz strādājis kokzāģētavā, tagad mežsargs…
– Kā viņš izskatās?
– Nu, garš, vienmēr neskuvies. Drūms. Izskatās pēc bezpajumtnieka. Vai tu viņu pazīsti?
– Kāpēc? Pirmo reizi to dzirdu.
«Tad šie droši vien ir sēņotāji.» Dažreiz viņi šeit parādās.
«Nu, sēņotāji,» bandīts nespēja noticēt.
Deniss brīvprātīgi devās izlūkgājienā, bet Čaks teica, ka visi dosies kopā.
«Man viņi ir jāredz,» viņš teica. «Mēs vienkārši netuvosimies.»
Ugunsgrēka liesma vai nu pazuda aiz kokiem, vai arī parādījās, uzliesmodama, ceļotājiem tuvojoties tai. Drīz viņi skaidri ieraudzīja meža izcirtumā degošu uguni, telti un dažus cilvēkus.
«Tie nav vietējie,» nomurmināja Natālija.
– Blatņak, – bandīts sēca.
Taču meitene un Deniss to jau bija uzminējuši, ieraudzījuši pie ugunskura sēdošo jauno vīriešu ādas jakas un skūtās galvas. Bija dzirdamas balsis, bet vārdus nevarēja dzirdēt.
«Ejam tuvāk,» Čaks čukstēja.
Ceļotāji piegāja pie izcirtuma un paslēpās aiz kokiem. Viņu acīs pavērās briesmīgs skats. Uguns dega zem plosošas liepas, no kuras puse bija nokritusi. Kāds vīrietis bija piesiets pie tā apakšējā zara aiz rokām, saliekts mugurā. Rudmatainais jaunietis no uguns izvilka ugunskurus un ar tiem sadedzināja pakārto cilvēku. Viņš nodrebēja ar visu ķermeni un izkliedza vaidus.
Natālija noelsās.
– Tas ir sargs onkulis Kuzja no Šabanovas! Kāpēc viņi to paņēma? Ko viņš viņiem nodarīja?
«Cuks,» bandīts viņu pārtrauca. – Aizveries, pretējā gadījumā mēs aizdegsimies!
Viņš paspēra soli uz priekšu un kļuva par ausīm.
Sarkanmatainā bērna acis bija blāvas un nežēlīgas. Izvilcis no uguns gruzdošu zaru, viņš uzpūta tam, aizdedzinot liesmu, un tad iedūra to sarga cirkšņos. Viņš no sāpēm noliecās.
– Es jautāju vēlreiz: kur pazuda Maslovs? – rudmate rūca.
«Es nezinu, Dievs, es nezinu,» apmēram sešdesmit piecus gadus vecs tievs vīrietis šņukstēja un raustījās, attālinoties no zara. «Es viņu neesmu redzējis nedēļu…
– Kad tu saki, ka pēdējo reizi viņu redzēji?
– Es neatceros, kurā datumā…
– Tovakar džips avarēja mežā, vai ne?
– Tātad. Policija ieradās un jautāja par to.
«Un tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt?»
– Jā, tajā dienā, pa dienu.
– Un kur viņš aizgāja?
– Nezinu. Uz manu būdu, es domāju.
– Vai tu viņu redzēji vakarā?
«Es tevi neredzēju pagājušajā naktī, es zvēru!»
Rudmatainais bandīts ar degošu zaru iedūra sargam vēderā.
– Ir kaut kas tāds, ko tu nesaki! Būdā jau sen neviena nav. Maslovs pazuda.
– Nu viņš pazuda, un Dievs ar viņu. Es viņam nesekoju.
– Kur viņš varēja būt tajā vakarā, kad avarēja džips?
– Jā, mājās, kur vēl? Vai klejojis pa mežu, kas zina…
«Maslovs nevarēja tik viegli pazust,» draudīgi sacīja rudmatainais. «Viņš jums par to būtu pastāstījis, jūs esat lieliski draugi!»
– Varbūt viņš devās uz Zagorsku. Viņa dēls tur ieguva sev sievieti.
– Atstāj uz nakti? – atskanēja cita bandīta aukstā balss. – Kā tas tā ir?
Izstiepis kaklu, Deniss pamanīja Gnusu cilvēku grupā, kas sēdēja ap ugunskuru. Arī Natālija un Čaks atpazina šodienas viesi. Čaks izdarīja brīdinājuma žestu, apklusinot visus.
«Maslova būda atrodas netālu no vietas, kur avarēja džips,» rudmatainais bandīts turpināja pratināšanu. – Tātad Maslovs varēja dzirdēt, kā viņš avarēja. Un no rīta ciematā parādījās ievainots vīrietis. Starp citu, tu viņu redzēji, likās, ka tu pat runāji