ir tur? – bandīts čukstēja, lūkodamies tālumā.
«Mašīna brauc…» meitene atbildēja.
«Šīs ir mācības,» sacīja Čaks. – Paliec klusu, labi? Varbūt viņi paies garām…
Uz ceļa parādījās vecs militārā stila UAZ, salūzis un apbērts ar dubļiem. Viņš brauca lēnām, ripodams pāri bedrēm un buksējot peļķēs.
– Vai jūs zināt, kas tas ir? – Natālija uzmundrināja. – Tas ir Marijas Vasiļjevnas znots! Viņš nāk divas reizes nedēļā un piegādā pārtikas preces!
– Protams?
– Tieši tā! Tur viņš cepurītē brauc…
«Kāpēc viņš tik agri klīst līdzi?» Čaks pievilka pulksteni pie acīm. – Vēl nav pieci… Denis, tas ir tavs! Apturiet viņu, pirms viņš iet garām!
Korabļevs izlēca uz ceļa UAZ priekšā un pamāja vadītājam. Mašīna apstājās. Pa nedaudz atvērtajām durvīm jaunietis pāris minūtes runāja ar šoferi, bet pēc tam pagriezās un norādīja, ka varētu izkāpt.
«Ejam,» Čaks nopūtās. – Bet zini to, meitiņ, ja puisis mani nodos, es viņu un tevi nogriezīšu!.. Ej mierīgi, nerādi rokassprādzes. Man ir slikti, tu turi manu roku. Pieglaudies pie manis… Tuvāk…
Gandrīz apskāvieni viņi izkāpa uz ceļa.
– Šīs, vai kā? – Apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis ar asu degunu, ģērbies lietus jakā un vāciņā, izliecās no mašīnas un palūkojās uz Natāliju un Čaku. Slapji, dubļos izsmērēti, tie izskatījās visnožēlojamāk.
«Vīrietim steidzami jāredz ārsts,» Deniss teica gandrīz piekto reizi.
– Ak, tas esi tu! «Vīrietis atpazina vasarnīcas īpašnieku un izplūda smaidā. – Sveika, Natālija Sergejevna, kāda tikšanās! – Viņš pacēla cepuri. – Es tiešām to negaidīju!
«Mums pēc iespējas ātrāk jānokļūst Troickoje,» sacīja Natālija.
– Par ko tu runā! «Šoferis sāka trakot, izkāpa no mašīnas un atvēra aizmugurējās durvis. – Lūdzu, apsēdieties.
«Tas ir mans brālēns,» meitene pamāja Čakam.
«Es neveiksmīgi nokritu un pārduru savu kāju,» Deniss paskaidroja. – Es pazaudēju daudz asiņu.
Čaks, redzot, ka vīrietis mašīnā atrodas viens, nekavējoties, ne vārda nesakot, ar kruķi sekoja Natālijai aizmugurējā sēdeklī, rūpīgi paslēpjot roku dzelžus. Deniss apsēdās blakus šoferim. Mēs satikāmies uzreiz. Vīrieti sauca Mihails Ivanovičs, viņš dzīvoja Troickā.
Automašīna apgriezās un aizbrauca pretējā virzienā.
«Braukšana pa šādu ceļu pēc lietus ir pilnīgs sods,» sacīja Mihails Ivanovičs.
Sākumā viņš sūdzējās par laikapstākļiem un ceļu, pēc tam sāka runāt par savu sievasmāti, kura nevēlas pārvākties uz Troickoje un spītīgi turas pie savas izpostītās mājas Šabanovā. Deniss pamāja, izliekoties, ka klausās, un viņš nepamanīja, kā aizmiga.
Viņš gulēja, kā viņam likās, vienu mirkli. Šoferis viņu pamodināja.
– Klau čalīt? Jāspiež!
Deniss pakratīja galvu, beidzot pamostoties, un izkāpa no mašīnas. No drūmajām debesīm lija neliels lietus. Rītausma uznāca lēni, un šeit, uz pamestā meža ceļa, bija pavisam tumšs no tuvojošajiem milzīgajiem kokiem.
Korabļevs apskatīja peļķē iestrēgušo riteni, satvēra bagāžnieku un izstiepās. Mihails Ivanovičs nospieda gāzi. Caur rūkojošā dzinēja troksni Denisam likās dzirdēt kādu tālu skaņu. It kā no mugurpuses, no Šabanovas, viņiem tuvojās mašīna… Viņš klausījās, bet skaņa apklusa. Viņš ielūkojās miglainajā tumsā, mēģinot saskatīt degošos priekšējos lukturus. Uz ceļa viss bija tumšs un tumšs. Beigās viņš nolēma, ka ir kaut ko dzirdējis.
Dzinējs sāka strādāt ar jaunu sparu.
– Spied! – Mihails Ivanovičs kliedza.
Deniss saspringa, un pēc vairākiem enerģiskiem grūdieniem aizmugurējais ritenis, slīdot un šļakstīdams šķidros dubļus, izripoja no depresijas.
Jauneklis atgriezās kajītē. Natālija gulēja, un Mihails Ivanovičs runāja ar Čaku, acīmredzot atbildot uz viņa jautājumu:
– Jā, mēs gājām garām Perepļukai, jau sen. Līdz Troickim palikuši tikai divi kilometri… Es tevi aizvedīšu līdz pirmās palīdzības punktam…
«Pie velna pirmās palīdzības stacija,» bandīts kurnēja. – Man jābrauc uz Maskavu, un ātri!
«Pulksten septiņos autobusam jādodas uz Zagorsku,» šoferis sāka skaidrot, bet Čaks viņu pārtrauca:
– Īsāk sakot, jūs dosieties uz Maskavu!
«Nē,» Mihails Ivanovičs pamāja ar galvu. – Maskavai nozīmē, ka es zaudēšu visu dienu…
Bandīts iebāza roku klēpī un izvilka vairākus simtus dolāru banknotes.
– Lūk, es tev iedošu sešsimt dolāru! Vai jūs zināt, cik tas maksā koka izstrādājumos?
Mihails Ivanovičs apklusa, skatījās uz naudu.
– Ņem, mēnesī tu tik daudz nenopelnīsi!
«Man pat nepietiek benzīna…» šoferis it kā šaubīdamies nomurmināja, taču no viņa acīm bija skaidrs, ka viņš piekrīt.
– Jūs uzpildīsit degvielu uz ceļa. Par benzīnu maksāju atsevišķi.
«Labi,» nolēma Mihails Ivanovičs. – Ja maksā arī par benzīnu, tad labi. Troickā es vienkārši iegriezīšos, lai uz pāris minūtēm redzētu savus cilvēkus…
«Ejam,» nomurmināja bandīts, atspiedies savā sēdeklī.
Mašīna atkal sāka trīcēt pāri bedrēm.
Labajā pusē beidzās mežs un pletās plašs lauks. No turienes miglainajā tālumā bija dzirdama govju gaudoņa.
Denisu, kurš bija aizmidzis, pamodināja pēkšņs grūdiens. Mašīna pēkšņi apstājās. Pirms viņš pat atvēra acis, viņš juta, ka viņa sejā iespīdēja spilgta gaisma: tie bija pretimbraucošas automašīnas aizdegtie priekšējie lukturi, kas atsitās pret vējstiklu. Viņš stāvēja tieši UAZ priekšā un bloķēja ceļu.
Aizmugurējā sēdeklī Čaks klusi nolamājās. Natālija pamodās.
«Atkāpsimies,» bandīts ierunājās. – Ejam prom no šejienes…
«Viņi arī stāv mums aiz muguras,» Mihails Ivanovičs nomurmināja, bailīgi lūkodamies apkārt. – Šis mūs apsteidza, un tas gāja aiz muguras… Kas zināja, ka viņi ir pēc mūsu sirdīm…
Deniss atvēra durvis un izliecās. Priekšā gandrīz pretī stāvēja milzīgs melns džips; Melns Volvo buferis no aizmugures balstījās pret UAZ. Viņus saķēra knaibles! Vajātāji droši vien sekoja viņiem no pašas Šabanovas, Deniss tos dzirdēja, kad izkāpa stumt mašīnu…
Īsmataini jauni vīrieši ādas jakās piegāja pie UAZ, atvēra durvis un vērsa savu lukturīšu starus uz pasažieriem.
Čaks sniedzās kabatā pēc naža, bet viens no bobētajiem vīriešiem pieliecās pie viņa un satvēra viņa roku. Čaks tika izvilkts no mašīnas. Natālijai bija viņam jāseko.
Deniss kļuva auksts, kad atpazina vienu no svešiniekiem kā rudmataino vīrieti, kurš izcirtumā bija mocījis veco vīru.
«Nu,