pa virtuvi.
«Pagaidām nav pamata bažām,» sacīja Deniss, cenšoties runāt stingrā balsī. «Joprojām nav zināms, kas šim puisim vajadzīgs.» Varbūt viņš vienkārši ir apmaldījies mežā…
It kā atbildot uz viņa vārdiem, kaut kur zālē atskanēja zvans.
Deniss steigšus piecēlās kājās un, izgājis no virtuves, tumsā apgāza ķeblīti, kas atlēca ar rūkoņu, kas atbalsojās visā mājā.
«Klusi,» Natālija čukstēja, steidzoties pēc viesa.
Atkal noskanēja zvans.
Jaunieši klusēdami gāja pa gaiteni un apstājās pie ārdurvīm. Natālija paskatījās caur skata caurumu, tad attālinājās, atbrīvojot vietu pie skata Denisam. Svešinieku krēslā bija grūti saskatīt, viņa sejas vaibstus varēja tikai nojaust, taču noteikti varēja teikt, ka tas ir tas pats puisis, kurš tikko bija skatījies pa logu. Pēc izskata svešiniekā nebija nekā gangstera, drīzāk, gluži pretēji, viņa tievajā, īsajā augumā bija jūtama kautrība un pazemojums. Viņš stāvēja saliekts, galvu ievilcis plecos.
«Es zinu, ka tu esi tur,» atskanēja viņa aukstā balss. – Atveriet, es būšu klāt piecas minūtes.
– Ko tev vajag? – Deniss jautāja.
– Tavs draugs dzīvo viens. Es eju pie viņa. Laidiet mani iekšā, komandieri… Tikai uz piecām minūtēm…
– Kāpēc tu atnāci tik vēlu? – Natālija kliedza. -Vai nevari ierasties rīt no rīta?
– Man ir steidzama saruna.
– Viņš ir ļoti slims un tagad guļ!
«Mēs atvainojamies, ka traucējām jums, bet jums viņš būs jāpamodina.» Es viņam tikai teikšu vārdu.
Augšstāvā čīkstēja durvis. Jaunieši atskatījās uz tumšo balkonu, kas karājās virs halles. Tur, izgaismotajā atvērto durvju atvērumā, parādījās melns siluets.
– Kāpēc gaitenī ir tumšs? – aizsmakusi balss rūca. – Ieslēdziet gaismu, idioti!
Atspiedies uz kruķa, īrnieks sāka lejā, uzmanīgi noliekot kāju uz katra soļa.
«Kāds cilvēks tevi šeit jautā,» sacīja Natālija.
– Es zinu. Es pa logu redzēju šo sūdu.
Pusceļā uzkāpis pa kāpnēm, viņš apstājās atpūsties.
«Viņi beidzot mani saprata, kuces… Man sāp visa kāja, un tas dakteris sadziedēja riteņus…» Viņš ilgi stenēja un atkal devās augšā pa kāpnēm.
Natālija drūmi paskatījās uz viņu.
– Labāk saki viņam, ka tev ir slikti. Lai pienāk rītdiena.
«Tu nevari,» klibs vīrs nomurmināja caur zobiem. – Ja viņi vēlas tirgot šodien, tad šodien.
«Nevis viņi, bet viņš,» meitene viņu izlaboja. – Ir tikai viens.
Uz priekšpēdējā soļa īrnieks paklupa un nokrita uz grīdas.
«Vai tu beidzot iedosi man gaismu, sasodīts biks?» viņš rūca.
– Vai ir iespējams neizpausties meitenes priekšā? – Korabļevs ierunājās.
– Viņa jau ir traka!
Natālija pagrieza slēdzi. Zāli un balkonu apgaismoja kristāla abažūru gaisma, un Denisam beidzot bija iespēja pamanīt draudīgo īrnieku.
Viņš bija tumšs, tievs vīrietis ar rētu uz zoda, vēl diezgan jauns, ģērbies novalkātas čības, Adidas biksēs, krekliņā un netīrā ādas jakā. Viņa neskūtie vaigi bija iekrituši, acis sāpīgi mirdzēja. Viņš nepiecēlās no grīdas, bet apsēdās uz apakšējā pakāpiena un nolika sev blakus savu kruķi. Viņš palika vienu roku zem krekla un atstāja to tur. Likās, ka viņš skrāpēja vēderu.
– Atvērt! – atkal atskanēja aiz durvīm.
«Ļaujiet viņam ienākt,» sacīja īrnieks.
«Mums būs tevi jālaiž iekšā,» Natālija čukstēja, neizpratnē lūkojoties uz Denisu.
«Kad viņš ienāks, nekavējoties aizveriet durvis un nelaidiet nevienu citu iekšā,» īrnieks pamācīja jauniešus. – Šis suns ir ļoti bīstams. Bet vēl bīstamāki ir tie, kas viņu šurp atsūtīja… – Viņš sāpēs saviebās un spļāva. – Nepūstiet, jums nav biznesa, viņi jums neko nenodarīs.
Meitene izvilka aizbīdni. Tūlīt atvērās ārdurvis, it kā ārpusē esošie tikai gaidītu šo brīdi, un gaitenī ar lietus šļakatām ienāca saliekts svešinieks. Viņš bija ģērbies neaprakstāmi, tumšā: Boloņas jaka, kas aizpogāta līdz rīklei, platas bikses, zābaki nosmērēti ar dubļiem.
Natālija uzreiz aizcirta aiz viņa durvis. Svešinieks pagriezās pret meiteni. Tad viņš lēnām pievērsa acis uz īrnieku. Viņa apcirptā galva ar pūlēm pagriezās uz viņa tievo kaklu, it kā uz sarūsējuša eņģes.
«Labāk parunāsim privāti, Čak,» viņš grabēja, muti izstiepjot smaidā.
«Mums nav par ko runāt, Gnus,» ar šiem vārdiem īrnieks paķēra pistoli no krekla apakšas un norādīja uz jaunpienācēju. – Paskaties, kas tevi sūtīja!
Vīrietis, kuru sauca par Gnusu, turpināja smieties.
– Cilvēki mani sūtīja pie jums, lai atgādinātu par parādu…
– Kāds parāds? Es nevienam neko neesmu parādā, bāc jūs visus…!
«Tu kļūdies, dārgais,» Gnuss klusi un kaut kā pat nomierinoši turpināja, skatoties uz pistoles stobru. – Jūs esat parādā parādu, turklāt labu. Vai atceries, ar kādiem cilvēkiem tu paņēmi zaļumus?
– Nemāni mani!
– Nu, jūs bijāt vienpadsmit. Un tikai tu paliki dzīvs… Un kas notika ar tiem zēniem? Aizmirsa? Bet cilvēki to nav aizmirsuši. Cilvēki atceras…
«Es nezinu, kā viņi noliecās.» Es neesmu biznesā. Un visbeidzot, kas jums vajadzīgs? Runājiet skaidri!
«Cilvēki piekrīt aizmirst par zēniem,» viesis samiernieciski turpināja. «Tos nevar atgriezt, mirušos… Bet kaut ko citu var atdot…» Viņš paskatījās uz Natāliju un Denisu, kuri bija atkāpušies uz zāles tālāko galu. «Tu paņēmi pārāk daudz, Čak.» Tas nav labi. Bet cilvēki piedos apvainojumu, viņi tev piedos visu, ja tu atdosi labvēlību.
– Man nav nekā. Ej un meklē.
– Pa labi. Šeit jums nav nekā, izņemot dažas izmaiņas – dažas pakas. Jūs tos izņēmāt no sava kofera tējai un tabakai, vai man ir taisnība?
Čaka seja kļuva pelēka, acis kļuva durstīgas.
– Neņemiet mani uz izrādi! Man nav tās naudas, labi? Nē! Gogs nometa ceļasomu un grasījās steigties tai pakaļ, taču viņam nebija laika. Policisti mums ir uz astes. Goga sāka visu šo putru, pajautā viņam!
«Čak, nerunāsim muļķības, mēs zinām visu,» Gnuss pietupās. Viņš paskatījās uz pistoles stobru kā boa pīpē un nebeidza smieties. – Tu gribēji tikt prom no mums, apgulies, vai ne? Bet redz kā sanāca. Puišiem mentoringā ir savi cilvēki, viss sanāca, un tikt pie tevis izrādījās nemaz tik grūts uzdevums. Džips nav adata, policisti to tovakar atrada, bet pie stūres – nogalinātais Gogu. Bet jūs nebijāt, un nebija arī čemodāna… Bet neuztraucieties, cilvēki mēģināja panākt, lai mentori izbeidz lietu. Viss tika vainots Gogai. Bet mēs zinām, kā tas notika.
«Es neesmu saistīts ar koferi,» Čaks nomurmināja.
Viņa roka ar pistoli kļuva vājāka, un purns turpināja nolaisties.
«Mēs