džips un sveša automašīna, domājams, BMW, taču pietika ar viena džipa izskatu. Turklāt automašīna ar izsistiem logiem nevarēja neradīt aizdomas.
Čaks paātrinājās. «Ņiva» neatpalika.
– Džip, beidz! – rūca megafons.
«Nu, bāc,» bandīts zvērēja un ar jaunu sparu sāka griezt stūri.
Pilsētiņa palika aiz muguras, un līdz ar to asfalts beidzās. Atkal izstiepās zemes ceļš ar dubļiem, peļķēm un bedrēm. Ar katru kratīšanu Čaka gurns eksplodēja no sāpēm.
«Tikai tāpēc, lai tiktu prom no šejienes,» bandīts atkārtoja, sakosdams zobus. – Tikai, lai tiktu ārā… Menti ir netīri! Un no kurienes viņi radās?
Atskanēja šāvieni no aizmugures. Divas vai trīs reizes gar Čaka templi nosvilpa lodes.
Vajātāji pa radio sazinājās ar vadības bloku. No turienes viņi atbildēja, ka otra patruļas automašīna jau ir nosūtīta pārtvert. Abām automašīnām džips jāuzņem knaibles.
Kratīšana lika Gogai pie prāta. Aizsmacis lamājies, viņš atkal sāka celties. Viņa asiņainā seja iznira no tumsas. Un tad viņš saņēma sitienu no Čaka. Goga atliecās pret durvīm, taču nepagāja pat minūte, līdz viņš atkal sāka celties, pieķēries pie vadības paneļa. Čakam bija jāseko viņam, dīvaini līkumotajam ceļam un atpakaļskata spogulī redzamajai policijas automašīnai. Džips visu laiku slīdēja dubļos, un kratīšana bija tāda, ka stūre tika izrauta no rokām.
«Vai tu nomierinies vai nē,» Čaks atgrūda Gogu ar elkoni.
«Žurka…» mirstošais sēkt.
Čaks izsvieda dūri, taču tajā brīdī džips spēcīgi satricināja, un viņa locītavas slīdēja garām Gogam.
No brāļa rīkles izplūda spiedoša skaņa, kas neskaidri atgādināja smieklus. Viņš tomēr paguva uzsēsties uz sēdekļa.
– Noliecīsimies kopā, necilvēks! «Viņš piecēlās un pēkšņi visu savu svaru nolieca uz Čaku.
Atgrūdis viņu, bandīts uz brīdi atlaida stūri. Džips saslīdēja. Tas bija brīnums, ka mašīna neapgāzās. Čakam atkal bija jāķeras pie stūres.
Ceļš kādu laiku veda gar stāvo upes krastu. Priekšā upe veica pagriezienu, un ceļš uzskrēja taisni uz koka tilta. Pēkšņi Čakam palika auksti: aiz tilta iedegās policijas žiguļa lukturi! Un uz astes – «Ņiva»! Un jūs nevarat atstāt ceļu: labajā pusē ir upe, kreisajā pusē ir grava. Viņš ir ieslodzīts.
Gogas rokā pazibēja nazis.
– Nāc, necilvēks!
Čaks atgrūda roku. Viņš nevarēja rūpīgāk tikt galā ar Gogu: džips jau bija uzlidojis uz tilta.
Čaks cerēja šķērsot tiltu, pirms uz tā uzbrauca žigulis, taču tad nemierīgais Goga uzskrēja bandītam un uz dažiem mirkļiem aizsedza viņam skatu. Atgrūzdams viņu prom, Čaks sastinga šausmās: Lada tomēr uzbrauca uz tilta! Sirds iegriezās kaklā: nebija iespējams izvairīties no sadursmes. Tilts ir pārāk šaurs. Pat ja divas automašīnas varētu pabraukt viena otrai garām, tas būtu tikai ļoti tuvu.
Čakam šķita, ka viss notiek lēni, kā murgā. Goga, kaut kur nokritis, joprojām turējās pie viņa. «Žiguls» pagriezās pa kreisi. Čaks grieza arī stūri, cenšoties izvairīties no frontāla trieciena, taču džipa ātrums bija pārāk liels, lai laikus nobremzētu.
Uz brīdi bandīts pārstāja orientēties, rokas tikai spieda stūri. Žigulis pārāk strauji pagriezās pa kreisi, atsitās pret margām, ar triecienu atšķēla tās vaļā, un tajā brīdī tam sānos ietriecās spēcīgs džips. Līdz ar margu atlūzām ūdenī ietriecās policijas automašīna, izmetot šļakatas. Džips pēc inerces atsitās pretī un nojauca margas tilta otrā pusē. Arī tas būtu sabrucis, ja tilts šajā brīdī nebūtu beidzies, atkal pārvēršoties par zemes ceļu.
Aizmugurējais ritenis tomēr nokrita no tilta klāja un iestrēga ieplakā, kur sākās klints. Džips saslīdēja, motors rūca. Čaks atskatījās. Ņiva strauji tuvojās.
Bandīts ar roku noslaucīja slapjo seju, atgrūda pusmirušo Gogu un nospieda gāzi. Dzinējs nikni rūca, SUV sāka trīcēt, un tas lēnām sāka kāpt ārā no bedres.
Likās, ka pagāja vesela mūžība, līdz beidzot ritenis atbrīvojās un džips metās uz priekšu.
– Stāvi! – nokliedza no Niva skaļruņa.
Klusumu pārtrauca ložmetēja šāviens. Lodes ieplaisāja ādu un izsita stikla paliekas. Čaks, noliecoties, izņēma pistoli.
Goga uzmeta nokritušo nazi un sāka atkal celties. Es negribēju tērēt viņam ne vienu lodi; tik un tā viņu nebija palicis pietiekami daudz.
– Vai tu nomierināsies, necilvēks? – Un Čaks iesita viņam templī ar pistoles rokturi.
Tas bija liktenīgs trieciens. Viņa bijušais partneris, sēkdams, sabruka pie viņa kājām un uz visiem laikiem apklusa.
Ielūkojies spogulī, Čaks pēkšņi atklāja, ka vajāšanas nav. «Ņiva» apstājās pie tilta!
Ap līkumu parādījās cita pilsētiņa. «Trīsvienība,» bandīts lasīja uz zīmes. Viņš metās pa guļamo ielu un izbrauca krustojumā. Viņš samazināja ātrumu, domādams, kur griezties. Ceļš pa kreisi izskatījās sliktāks nekā priekšā un labajā pusē. To nepārprotami izmantoja retāk, un tas veda kaut kur mežā. Varbūt tajā var apmaldīties? Čaks pagriezās pa kreisi.
Pilsēta palika aiz muguras. Ceļu gandrīz uzreiz ieskauj koki. Drīz viņa kļuva tik slikta, ka bandīts jau nožēloja, ka izvēlējās viņu. Viņš šķērsoja nelielu upi pāri dēļu tiltam. Aiz viņas mežs kļuva vēl blīvāks un tumšāks. Degvielas patēriņa skala rādīja, ka benzīns bija gandrīz nulle. Bandīts zvērēja. Bija par vēlu atgriezties Troickoje, lai izvēlētos citu maršrutu – nebija pietiekami daudz benzīna, un tas bija bīstami – jūs varat uzskriet policijā. Atlika tikai viena lieta: jābrauc tālāk, cerot kaut kur ierasties, un tad jau redzēs.
Pa kreisi, starp kokiem, parādījās vājš atvērums. Šeit no ceļa sazarojās šaura, tikko manāma sliežu ceļa. Bandīts atkal samazināja ātrumu, minūti lūkojās trases galā, mēģinot saskatīt, kas tur ir, un, neko neredzēdams, tomēr tur nogriezās.
Čakam nekad iepriekš nebija nācies braukt pāri šādiem izciļņiem. Brauciens bija kā šūpošanās vētras laikā. Džips ripoja no vienas puses uz otru un nemitīgi slīdēja peļķēs. Koku zari aizvērās pāri trasei. Tumsa tuvojās no visām pusēm.
Čaks apstājās. Sāpēs stenēdams viņš izkāpa no džipa, apgāja tam apkārt un atvēra aizmugurējās durvis. Viņš izvilka savu koferi. Ar ievainotu kāju viņš tālu netiks, laupījums viņam būs jāslēpj kaut kur šeit, netālu no riepas.
Ejot pa krūmāju ar savu čemodānu, Čaks cīnījās ne tik daudz ar sāpēm, cik ar ģīboņa sākumu. Viņa kabatā bija divas narkotiku ampulas. Tās bija pēdējās ampulas, un viņš tās saglabāja ārkārtas gadījumiem. Joprojām nav zināms, kas viņu sagaida.
Atstājis koferi krūmos, viņš atgriezās pie džipa un uzkāpa salonā. Degvielas rādītājs rādīja, ka benzīna vairs nav, bet dzinējs, dīvainā kārtā, iedarbojās. Džips bridēja uz priekšu.
Trīs policisti izlēca no Ņivas un izskrēja uz krastu. Žigulis pilnībā iegrima ūdenī. Trieciena vietā upes virsma burbuļoja.
Seržants Širjajevs, noraujot nost ložu necaurlaidīgo vesti un jaku, kā bezdelīga metās no klints. Pēc pusminūtes viņa galva parādījās virs ūdens.
– Durvis ir iesprūdušas! –