pēdējos spēkus, līderis atkal satvēra aizbīdni. Čaks satvēra viņa roku.
«Es tevi nogalināšu, tu, blēņ,» vadītājs elsdams svilpās un viņam iespēra.
Viens no sitieniem trāpīja ievainotajā augšstilbā. Čaks ievaidējās no sāpēm, bet nelaida Beldjaju pie durvīm.
Tikmēr Barboss mēģināja izlauzties pa logu. Viņš ar elkoni izsita pirmo glāzi, bet otro nebija laika sist: nazis viņam iedūra mugurā. Nopūties viņš pagriezās un satvēra Gogu aiz maskas. Viņš atkal iedūra viņu. Abi nokrita uz grīdas. Pēc īsas sīvas cīņas Barboss kļuva kluss.
Atvilkusi elpu, Goga piecēlās un paskatījās apkārt. Dzeltenajā tumsā neskaidri rēgojās uz grīdas guļošie līdzdalībnieki. Pēc gāzes bumbu sprādziena pagāja divas minūtes, un viss bija beidzies.
Čaks, nēsājis gāzmasku, sēdēja pie durvīm, atspiedies ar muguru pret sienu un mēģināja ar jostu savilkt savu nošauto augšstilbu. Goga gribēja viņam palīdzēt, taču viņš viņu atgrūda un norādīja ar pirkstu uz izkaisītajām pakām. Goga ātri tos pacēla un ielika koferī. Nolicis tur pēdējo, uz kura Beldjajs saplēsa iepakojumu, viņš aiztaisīja koferim rāvējslēdzēju. Čaks ar pūlēm piecēlās un atvēra viņam durvis.
Ārpus durvīm viņi noņēma gāzmaskas. Goga, pūš, noliec koferi uz grīdas. No otrā stāva loga varēja redzēt džipus, kas stāvēja desmit metrus no mājas.
«Syoma sēž pareizajā automašīnā,» sacīja Goga.
– Vai jūs domājat, ka viņš dzirdēja šāvienus? – Čaks jautāja.
– Diez vai.
Viņi nokāpa pirmajā stāvā un piegāja pie loga. Sjoma sēdēja džipā, laiskojās krēslā, skatījās uz ceļu un smēķēja.
«Nē, viņš neko nedzirdēja,» sacīja Goga.
«Jums tas būs jāsaslapina ar spalvu, nav nepieciešams lieks troksnis, netālu ir ciems,» sacīja Čaks. – Tev tas būs jādara. Pretējā gadījumā, ja viņš redzēs manu kāju, viņš varētu tai pārgriezties.
«Labi,» sacīja Goga.
«Pastāstiet viņam, ka Beldjajs aicina viņu uz savu daļu,» un Čaks pasmaidīja, pārvarot sāpes.
Drauga smīns Gogam atgādināja ne tik senu stāstu, ko Čaks reiz stāstīja dzērumā.
Čaks reiz uzaicināja prostitūtu, kuru viņš pazīst, iztīrīt viņas klienta dzīvokli. Viņa tuvākajās dienās devās uz pastāvīgu dzīvi uz ārzemēm, un tāpēc viņu nebija grūti pārliecināt. Čaks vienojās ar viņu. «Nozveja» izrādījās diezgan laba: valūta, zelts, dimanti. Pēc nedēļas kanalizācijā tika atrasts sievietes līķis, taču tas palika neidentificēts. Sēžot ar Gogu bārā pie viskija pudeles un par to runājot, Čaks jēgpilni pasmīnēja: «Dalīties vispār ir stulbi, un vēl stulbāk ir atstāt liecinieku…»
Goga bija gatavs zvērēt, ka Čaks bārā smaidīja tāpat kā toreiz! Viņš neviļus paskatījās uz sava līdzzinātāja kabatu, kurā atradās pistole.
Čaks iekrita viņa acīs.
«Ja vēlaties, mēs iesim kopā,» viņš teica.
Jau no paša sākuma, pat plānojot šo piedzīvojumu ar gāzes bumbām, Čaks plānoja likvidēt savu partneri. Bet ne uzreiz, bet izdevīgā brīdī. Gogas piesardzība draudēja visu sabojāt.
«Es varu tikt galā viens,» Goga teica un izgāja no ēkas.
Čaks skatījās pa logu, kad viņš tuvojās džipam.
Ieraudzījis brāli tuvojoties, Sjoma atvēra durvis:
– Nu? Vai jūs dalījāties?
«Šefs tev lika uzkāpt augšā pēc savas daļas.»
Goga centās saglabāt mierīgu izskatu. Čakam, kurš viņu tagad vēro, jābūt pārliecinātam par viņa uzticamību. Un tajā pašā laikā Syoma nevar dot iemeslu aizdomām, ka kaut kas nav kārtībā.
– Forši! – sajūsmā Sjoma izspļāva izsmēķi. – Un vai es dabūju daudz?
– Būsi apmierināts.
Šoferis izkāpa no džipa.
Goga paskatījās apkārt. Ceļš un mežs bija pamesti. Kad Sjoma pagāja garām, viņš ar spēku iebāza nazi zem lāpstiņas. Sjoma apslāpēti iekliedzās un sāka lēnām griezties. Gogs viņam iesita vēlreiz, šoreiz pa krūtīm. Sjoma ar vaidiem nokrita zemē.
Čaka frāze slepkavas galvā atkārtoja, ka dalīties ir muļķīgi, un liecinieka atstāšana ir vēl stulbāka. Ar slēptām bailēm viņš atskatījās uz logu, cerēdams tajā ieraudzīt pistoles stobru. Taču viņam par pārsteigumu līdzdalībnieks uzradās pie durvīm ar tukšām rokām. Gogas nervi bija saspringti līdz galam. Mums jāpabeidz ar Čaku, un pēc iespējas ātrāk, pirms viņš viņu pabeidz!
Bandīti satvēra mokošo Sjomu un ievilka viņu mājā. Čaks pamāja uz kofera pusi.
– Paķert to. Mēs piegājām pie mašīnas.
Neticība bija tik skaidri redzama Gogas nosvīdušajā sejā, ka Čaks atkal pasmaidīja. Goga ar vienu roku pacēla koferi. Otrais atradās netālu no kabatas, kurā atradās pistole.
Izgājis no mājas, Goga pakāpās malā, lai ļautu Čakam iet pa priekšu. Bet viņš arī nevēlējās parādīt savu muguru. Bandītu skatieni sastapās.
– Varbūt varam te naudu sadalīt un uzreiz bēgt? – Goga teica spriedzes skanošā balsī.
– Šeit ir bīstami. Jebkurā brīdī Benta puiši var nolaisties pēc lāvas par kopējo fondu.
– Frics it kā teica, ka tikšanās bija paredzēta Ramenskoje.
«Neesiet stulbi,» rēta uz Čaka zoda sāka pildīties ar asinīm. Tā tas bija vienmēr, kad bandīts nervozēja. – Mums ātri jātiek prom no šejienes. Mēs šķirsimies mežā.
«Nav tirgus,» Goga piekrita.
Viņš izgāja pa durvīm atmuguriski, nenovērsdams skatienu no līdzdalībnieka un joprojām ar vienu roku turēdams čemodānu. Čaks viņam sekoja. Goga atvēra džipa aizmugurējās durvis un iemeta tajās laupījumu.
Čaks apsēdās sēdeklī blakus vadītāja sēdeklim.
«Tu vadīsi,» viņš teica.
«Es nebraucu labi,» atbildēja Goga.
«Vai jūs vēlaties, lai man ir aizņemtas abas rokas? – viņš domāja. – Nu, es nē!
«Tu brauc labi,» Čaka balss skanēja draudīgi.
– Kāpēc tu pats nebrauc?
– Man? Čaks pāris sekundes padomāja, un tad viņa lūpas pašķīra smīns. – Vai es varu…
Šis smīns kliedēja Gogas pēdējās šaubas. Kad viņš uzkāpa džipā, Čaks sēdēja saliekts, it kā regulētu jostu, kas savilka viņa traumēto gurnu. Goga pamanīja, ka ierocis ir vērsts pret viņu pārāk vēlu. Viņš ātri izvilka savu TT, bet Čaks šāva pirmais.
Goga ievaidējās un nometa ieroci. Čaks, atlaidis zobus, vēroja, kā uz viņa nesenā drauga krekla izplatās koši traips.
Pēkšņi Goga noliecās un satvēra Čaka roku, kas turēja ieroci. Čaks izšāva vēlreiz, bet lode iekļuva sēdeklī. Gogas pirksti ieurbās viņa plaukstas locītavā, noliecot stobru. Čaks vēlreiz impulsīvi nospieda sprūdu un izņēma pirkstu – lode trāpīja viņam garām kājai!
«Tu esi žurka, Čak,» Goga smēķēja, zaudējot spēku. -Tu esi zemiska žurka, un es tevi nogalināšu…
«Aizveries,