«1000 sīkumu veikals».
– Nāc, ieliec manu daļu šeit!
– Vai tu esi traks, tēvs? Mums ir jāatbrīvojas no šejienes, nevis jānodarbojas ar šķelšanos!
– Kā tas ir, lai nopludinātu?
– Aizej, citādi nokāps kofera saimnieki un mēs tiksim pieskrūvēti. Dzīvi mēs neaizbrauksim. Vai varbūt atnāks policisti, arī tas nav labi,» Čaks atskatījās virzienā, kur nesen bija dzirdama sitiena skaņa. – Policisti jau var būt tepat, netālu. Tāpēc labāk doties prom ar savu koferi un naudu sadalīt mierīgi, nomaļā vietā. Vai tu to zini?
– Es zinu. Šeit ir daudz nomaļu vietu.
Maslovs ievilka elpu. Viņš paskatījās apkārt. Šķiet, ka ar svešinieku neviena nav…
«Tad viņi noslīka,» sacīja Čaks. – Paņem savu koferi.
Mežsargs domāja, ka viņš varētu tūlīt ar dažiem labiem dūres sitieniem nogalināt šo ēzeli, bet kur ir garantija, ka viņa līdzdalībnieki neieradīsies laikā, lai dzirdētu kliedzieni? Tāpēc tiešām labāk ir doties prom. Turklāt apkārtne viņam bija pazīstama. Viņš ievainotos nogādās vietā, kur viņu ar visām ērtībām var piebeigt, un tur var apglabāt līķi.
Viņš paņēma koferi un aizgāja.
«Tu esi lieliski pastrādājis, brāli,» Čaks sacīja, klibodams aiz muguras. – Es cienu tādus cilvēkus. Tagad esam draudzībā piesieti pie kapa…
Maslovs garīgi pasmaidīja. Jaunais vīrietis dodas uz nākamo pasauli un vēlreiz pateicas!
– Nauda laikam nav tava? – viņš nokliedza.
Čaks pasmaidīja.
– Jūs esat ekscentrisks cilvēks, redzējāt, cik viņu ir daudz. Kam var būt tāda nauda, ja? Tavā vietā? Man ir? Nē, ne tev, ne man nevar būt tādas naudas. Tātad viņi nav nevienam. Viņi gulēja zem koka, un mēs viņus atradām.
Pjotrs Tihonovičs klusi iesmējās, pavērdams zobaino muti.
– Protams, viņi to atrada… Jā, puika, nešaubies par to… Es zinu šīs vietas kā savu plaukstu…
Čaks nespēja noticēt savai veiksmei. Šo cilvēku viņam sūtīja neviens cits kā pats liktenis! Viņš nebūtu tālu gājis ar savu čemodānu, jo īpaši tāpēc, ka šeit varētu parādīties policisti. Ir labi, ja viņi uzskata, ka Goga bija džipa vadītājs, un neiet meklēt, pretējā gadījumā viņi ķemmēs mežu un sauc suņus…
Maslovs atskatījās uz viņu un atkal iesmējās.
– Nešaubieties, mēs tagad būsim klāt…
Viņa skatienā bija kaut kas tāds, kas lika Čakam gandrīz neviļus iebāzt roku jakas kabatā, kur atradās ierocis. «Bet mazajam puisim nebija viegli,» nodomāja bandīts.
Koku galotnes šūpojās un čaukstēja vējā. No tām pacēlās vārnu bars, skaļi ņaudot, un riņķoja pāri mežam. Atkal sāka līt. Uz nokaltušajām lapām, kas klāja zemi, klabēja pilieni.
Maslovs smēķēja, pūta un pārvietoja koferi no vienas rokas uz otru, bet gāja neapstājoties.
– Ei, brāl, vai tuvumā ir kāds mājoklis? – Čaks jautāja. – Ciemats vai varbūt pilsēta tuvumā?
«Ir tikai Šabanova, divpadsmit pagalmi un četras vecas sievietes.» Un pilsēta ir Troickoje, bet tā ir desmit kilometru attālumā…
– Ko tu tādā laikā darīji mežā?
Pjotrs Tihonovičs apstājās. Viņš ievilka elpu un noslaucīja seju, slapju no sviedriem un lietus.
«Lai kā būtu, es gāju,» viņš smaidot atbildēja.
Un viņš atkal pacēla koferi.
«Man kaut kur jāatpūšas pāris nedēļas,» pēc minūtes ierunājās bandīts. – Vai šeit ir piemērots mājoklis, vēlams ar pirti?
– Manā mājā nav pirts. Mēs esam pieraduši iztikt bez ērtībām. Bet Šabanovā var būt arī pirts. Jebkura mājsaimniece tevi ielaidīs par desmit.
– Ciems pazūd. Es tur būšu pārāk redzams.
– Tad uz vasarnīcu. Šeit ir viens. To uzcēla nelaiķis profesors… Un tagad izīrē uz vasaru… – Maslova balss nemitīgi kliboja. Bija skaidrs, ka smagais čemodāns bija pilnībā nomocījis šo lielo vīru. – Maskavieši nāk dzīvot… Bet ar desmit nevar iztikt…
Čakam nebija vieglāk. Sāpes manā kājā apslāpēja manas domas. Man bija jāpieliek pūles, lai saprastu, ko šis dīvainais bezpajumtnieks saka.
Viņi izgāja cauri kādam tik tikko izbraucamam biezoknim. Tikai vienreiz koki pašķīrās un parādījās sprauga, bet šveicars tajā virzienā negāja.
– Kas tur ir?
– Kapsēta. Viņi tur nav apbedījuši cilvēkus ilgu laiku, un mēs tur neejam. Nu pie Dieva…
Čemodāns izsūcināja visas vēnas no Maslova, bet tas bija naudas sviedru vērts. Tikai, lai ātri nokļūtu vietā un nogalinātu sasodīto sūdu. Un, kad viņš apglabās līķi un droši noslēps čemodānu, viņš nekavējoties dosies uz Maskavu. Eh, un viņš rosīsies pa krodziņiem… Sākumā, lai atslogotu dvēseli, viņam pietiks ar pieciem tūkstošiem. Un tad viņš atgriezīsies šeit un lēnām izņems naudu no sava kofera. Tur, redz, viņš nopirks dzīvokli Maskavā, to un to, viņš iekārtosies, viņš atradīs sev kuplu sievieti… Kāds sapnis, ar naudu var tādas lietas darīt!
Čaks viņam kliedza, lai viņš apstājas. Bandīts jau bija pilnīgi neizturams. Melnums piepildīja manas acis. Krītošām rokām viņš izņēma no kabatas kastīti ar šļirci un ampulām…
Pēc minūtes Čaks ātri panāca savu pavadoni. Viņa solis kļuva pārliecinātāks, gandrīz nekādas sāpes nebija jūtamas.
– Kur, jūs sakāt, ir šī vasarnīca?
– Un aiz ciema sākas ceļš. Gar to ir stabi ar vadiem, tieši līdz mājai…
«Bet kāpēc jums to vajag? – Maslovs garīgi piebilda. «Jums vēl nav ilgi jādzīvo…»
Un viņš paskatījās uz bandītu uz sāniem. Un viņš, it kā viņam atbildēdams, domāja: «Es tev parādīšu stumbru, tu vecais mārrutki, un tu izraksi sev kapu. Es apglabāšu koferi ar naudu un tavu līķi, pērtiķi, kopā ar to. Gulēt uz viņa un aizsargāt…»
Mēness pēdējo reizi paskatījās ārā un gandrīz uzreiz uz visiem laikiem iegrima mākoņos. Tumsa padziļinājās. Tālāk par tuvākajiem kokiem neko redzēt nebija iespējams. Lietus vai nu mitējās, tad pastiprinājās, un tad pēkšņi uznāca asās brāzmās un caurdūra manu seju ar tūkstošiem aukstu adatu. Maslovs apstājās ik pēc diviem desmitiem metru. Viņš uzpūta, noslaucīja seju un kratīja asiņainās plaukstas. Tad viņš atkal pacēla koferi un nesa to. Čaks satvēra kabatā pistoles rokturi.
Tā viņi gāja, un mežs aiz viņiem aizvērās kā tukša siena.
Otrā daļa
Trijos pēcpusdienā, kad blāvā oktobra saule jau rietēja, Šabanovas vienīgajā ielā parādījās apmēram divdesmit divus gadus vecs jaunietis, ģērbies pārgājiena vējjakā un izbalējušos džinsos, ar mugursomu pār pleciem.. Garāmgājējs bija garāks par vidējo, vidēji stiprs, un viņam bija biezi gaiši brūni mati, kas karājās pār ausīm un bija locīti. Apstājies pie tālākās mājas žoga, kas izskatījās pilnīgi pamesta, viņš iegāja plaši atvērtajos vārtos. Kā jau varēja gaidīt, uz klauvējienu pie durvīm neviens nereaģēja.
Jauneklis