nozīmē, ka tu jau iejaucas tur, kur nevajag,» es to teicu tādā tonī, kas neprasīja papildu argumentus.
«Labi, galu galā jūsu pildspalvas ir tikai jūsu problēmas,» viņš mierīgi pacēla rokas virs galvas. «Mans vectēvs man teica, ka darbs Iekšlietu ministrijā ir apgrūtinošs smadzenēm, bet es viņam neticēju. Bet jūs tur pat nestrādājat sešus mēnešus.
«Es tur strādāju gandrīz trīs gadus,» vārdi izskanēja ātrāk, nekā es varēju saprast, ko es saku.
– Kas? Trīs gadi? Jūs teicāt, ka nesen tur dabūjāt darbu, veicat dažus pārbaudījumus un tāpēc apmēram mēnesi nevarējāt iet uz nodarbībām – šķita, ka Sašu būtu iespēris zibens.
«Toreiz es devos projām; bija par vēlu atkāpties un melot.»
– Misijā? – viņš sāka mani mocīt.
«Nē, es biju atvaļinājumā un skrēju savās darīšanās,» es centos visu iespējamo, lai saglabātu mieru.
– Kaut kur otrā kursa sākumā jūs visu septembri neieradāties uz nodarbībām. Jūs toreiz ieņēmāt šo darbu, vai ne? – Saša atcerējās.
– Pa labi. Precīzāk… Tas nav svarīgi.
– Labi, tam nav nozīmes, bet kāpēc tev vajadzēja melot?
– Jo man vispār bija aizliegts stāstīt, ka es tur strādāju! – es uzliesmoju.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka mani tur pieņēma caur sakariem. Padomājiet par to: kā viņi varēja paņemt cilvēku bez izglītības? Sākumā es tur gandrīz nerādījos un neko nedarīju – viņi baidījās man uzdot uzdevumus. Tomēr tad šī manas dzīves daļa sāka aizņemt arvien vairāk laika. Es nevarēju koncentrēties uz to, kas man bija patiešām svarīgs, un paņēmu atvaļinājumu. Mēnesi pavadīju klaiņojot pa dažādām pilsētām un kaut ko meklējot. Sapratu, ka kāds tomēr jautās, kur esmu, un nolēmu atbildēt patiesību. Pat ja šī patiesība vairs nebija aktuāla.
– Zini, tas izklausās ļoti dīvaini un nenormāli.
«Jā, es zinu, bet man tiešām to nevajadzēja stāstīt.»
– Ko, šis aizliegums tika atcelts pēc diviem gadiem? – viņš sarkastiskā tonī jautāja.
– Nē, viņi to nenoņēma. Vai arī es par to nezinu.
«Tad kāpēc jūs nolēmāt man to pastāstīt?»
– Man ir apnicis melot.
– Bet arī tie bija meli!
– Vai atceries, ko jautāji? Atcerieties, ka jūs uzdevāt jautājumu, kur es atrodos? – sekoju viņa reakcijai un ieraudzīju īsu galvas mājienu. «Jūs nejautājāt, kur es biju ceturtā gada janvārī.» Varbūt esmu stulba un domāju, ka tu runā par otrā gada septembri-oktobri! – jautri teicu.
«Lielisks attaisnojums,» Saša nedalījās manā optimismā un izskatījās ārkārtīgi neapmierināts.
– Tas nav attaisnojums. Tas ir pieņēmums. Tas tiešām varētu notikt. Galu galā jums ir pareizi jāformulē jautājumi, pretējā gadījumā tas ne vienmēr ir skaidrs! – turpināju mierīgā un dzīvespriecīgā tonī, bet iekšā vārījās vētra – nav nemaz tik patīkami, kad tev svarīgi un tuvi cilvēki tevi apsūdz melos. Tas droši vien ir pelnījis.
– Bet cilvēki nav datori. Cilvēkiem piemīt empātija un nav grūti saprast, ka jautājums tika uzdots par tuvāko datumu.
– Ne visiem cilvēkiem piemīt empātija.
«Mēs esam pazīstami daudzus gadus, tālu no pirmā gada, un es lieliski zinu, ka jums ir empātija un, mana sirds jūtas, jūs lieliski sapratāt, par kādu laika periodu es jautāju,» viņš sašutis rezumēja.
– Jā, es, protams, sapratu, bet atbilde «viņa aiziet» jūs neapmierināja, un, lai izvairītos no turpmākiem jautājumiem, es atbildēju patiesību. Jā, tas bija nedaudz nokavēts, bet es teicu patiesību.
– Nē, tā arī nav taisnība. Ne visa patiesība. Jūs teicāt, ka esat pieņemts darbā, izmantojot sakarus, un jūs man teicāt, ka veicāt dažus testus – es novērtēju viņa mēģinājumu mani nodurt.
– Lieliski, bet savstarpēja attieksme nenozīmē, ka man nav jākārto testi. Šādos ķermeņos ir blats, bet tas nenozīmē, ka viņi tur visus ved. Lai gan dažreiz man tā šķiet.
«Nu, pieņemsim,» viņš negribīgi piekrita. – Pieņemsim, ka intervija biji tikai caur kontaktiem, bet visu pārējo darīji pats.
«Tieši tā,» es triumfējoši apstiprināju.
«Labi, es joprojām nesaprotu, ko tu slēp, bet, ja tas tev ir tik svarīgi, tad tās ir tavas tiesības,» viņš pamāja ar roku.
«Es patiešām vēlētos jums pateikt patiesību, bet es nevaru.» Ir viena manas dzīves daļa, par kuru civiliedzīvotājiem, tas ir, vienkāršiem cilvēkiem, labāk nezināt. Šī manas dzīves daļa vēl nav vēsture, tā vēl nav beigusies, un tāpēc tā var būt bīstama.
– Kaut kādi noslēpumi, mīklas, lietu risināšana, policija – kaut kāda traka elle! «Saša aizsedza seju ar rokām un trokšņaini izelpoja.
– Jā, šī patiešām ir elle, bet tā ir arī mana dzīve. Vai jums tiešām ir garlaicīgi?
«Ir tāda lieta,» viņš berzēja seju. – Pagaidām man šķiet, ka tev ir interesanta dzīve.
– Nu jā, ļoti interesanti. Rotācijas kriminālajās aprindās var būt ļoti interesantas.
– Kas? – Viņš bailīgi paskatījās uz mani.
– Kas? Spining kriminālās vai gandrīz noziedzīgās aprindās, kāda ir atšķirība? Es jau teicu, ka uzskatu, ka policija nav tālu no likuma pārkāpšanas. Turklāt tieši policisti pēc dienesta būtības visbiežāk sastopas ar noziedzības izpausmēm.
«Jā, es tikai domāju, ka jūs ar to nemaz nesatiekaties.» Tas ir tāpat kā jūs sēdējat mājās un risināt mīklas, un tad jūs sūtat savus cilvēkus uz vietu, saņemat no viņiem datus, apstrādājat tos un izvadāt rezultātu. Tieši tā mēs atrisinājām jūsu misiju ar nozagtajām mantām.
«Dažreiz ir uzdevumi, kad vari sēdēt mājās un padomāt,» es tagad satvēru galvu rokās. «Bet vai jums ir kāda nojausma, cik daudz laika nepieciešams, lai apkopotu un strukturētu zināšanas par pilsētu?» Turklāt, vai jūs domājat, ka jebkuru cilvēku var nosūtīt uzraudzībā? Par novērošanu, kas būtībā ir nelikumīga. Ar cilvēku jāveido uzticēšanās un jāpanāk savstarpēja sapratne. Jūs nevarat pieņemt darbā pirmo cilvēku, ar kuru saskaraties, piemēram, šim darbam. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ilgs laiks man prasīja, lai savāktu savu komandu. Taču visbiežāk strādāju pati: pati sazinos ar aizdomās turamajiem, pati sekoju līdzi, pati aizturu.
– Tev taisnība, jā. Tam jābūt ļoti grūti. Bet jūs varat tikt galā.
– Man ir liela pieredze.
Manu acu priekšā pazibēja seši manas dzīves gadi: no pašas pirmās tikšanās dienas līdz brīdim, kad mana dzīve tika sadragāta drupās.
Tas negadījās, kad policija mūs aizturēja nenozīmīgā misijā vai pat tad, kad pārējā mana komanda tika nogādāta iecirknī. Nē, viņa salūza nedaudz vēlāk, bet šajā dienā.
– Vai tu mani dzirdi? – manā acu priekšā šurpu turpu lidoja roka.
– Kas? Es iegrimu domās, piedod.
«Es saku, mēs esam šeit sēdējuši ilgu laiku, un, iespējams, mums ir laiks doties mājās,» Saša teica neizpratnē.
«Jā, tā