ceļojums pagāja klusumā. Brālis izskatījās reizē atslābinājies un savākts. Trenējies gadiem ilgi. Viņš mierīgi brauca ar mašīnu tā, it kā to būtu darījis visu mūžu.
– Bet, ja tu nekad nebūtu iestājies armijā, tad būtu gājusi strādāt par taksometra vadītāju? – skaļi uzdevu jautājumu.
– Kas? – Viņš izteiksmīgi pacēla uzaci un pārsteigts paskatījās uz mani.
– Vai jūs būtu gribējis kļūt par taksometra vadītāju, ja nebūtu ienācis? – paskatījos pa logu uz garāmejošajām ainavām un nolēmu šo dīvaino sarunu neizbeigt.
«Visticamāk, es mēģināšu iestāties atkal nākamgad,» Vlads atbildēja pēc pauzes.
– Vai šogad vēlētos strādāt par taksometra vadītāju? – Es neatkāpos.
– Kā lai es zinu? Vēsture nepazīst subjunktīvu noskaņojumu, un, godīgi sakot, es nekad nedomāju, ko es būtu darījis, ja nebūtu rīkojies. Varbūt kādreiz par to domāju, bet ne tagad. Ja es to darītu, es neko neatceros. Vai jums bija kāds sapnis vai mērķis?
«Vai jūs neinteresē, kāpēc es vispār sāku to jautāt?» – Es ātri mainīju tēmu.
– Nav īsti, labāk atbildēt uz manu jautājumu.
«Tas nedarbojās,» es nopūtos.
«Tas nedarbojās,» mans brālis apstiprināja. – Atbildi to.
– Es arī neatceros. Es atceros muļķīgus sapņus, piemēram, par skolotāju vai saldējuma pārdevēju. Tas viss ir tik tālu. Tagad es par to nesapņoju – nevienam tas nav vajadzīgs. Es nevarēšu strādāt tādās profesijās. Par mūsu vadītās grupas darbībām nepietika mani nošaut, bet augstākie ierindas lika citādi. Tas, iespējams, ir pareizs lēmums; es joprojām nevarētu strādāt parastās profesijās. Pat sākumā ļoti baidījos, ka mūs pieķers un iesēdinās cietumā, bet beigās lūdzu, lai mani tiesā kopā ar visiem – no acīm neviļus sāka ritēt asaras. – Es biju atbildīgs par viņiem un bija jāsaņem par visiem. Bet šie netīrie policisti nolēma mani pasargāt! Un priekš kam? Tikai lai mani izmantotu! – es rūgti iekliedzos un raudāju.
– Sakārto sevi. «Es iziešu uzpīpēt,» atskanēja brāļa pavēlošā balss, un viņš nepieprasīja strīdēties.
Mašīna apstājās pretējā pusē satikšanās vietai ar draugiem. Es vēl nedaudz paskatījos pretējā virzienā, noslaucīju asaras un pieņēmu savu miermīlīgāko un laipnāko izskatu. Manam brālim, tāpat kā man, nepatika gaidīt, tāpēc viņš atvēlēja man laiku, lai izsmēķētu cigareti. Iepriekš, pirms divdesmit gadiem, cigaretes bija kvalitatīvākas un smēķēja gandrīz piecas minūtes. Drīz viņi smēķēs mazāk, nekā deg sērkociņš.
«Esmu gatava,» viņa izkāpa no mašīnas, pilnīgi savākusies un gatava, it kā pirms divām minūtēm nebūtu raudājusi.
Vlads tikai īsi pamāja ar galvu, un mēs sākām šķērsot ceļu, lai dotos iekšā.
Neskatoties uz agro stundu, pēc augstāka līmeņa bāru standartiem, kas pat netiek atvērti tik agri, šeit bija daudz cilvēku, galvenokārt studenti.
«Dievs, kāda tvertne,» mans brālis nevarēja pretoties.
– Ejam jau. Mums ir jāatrod mani draugi – godīgi sakot, man ļoti nepatika atrasties šajā vietā, bet maniem draugiem tiešām nebija naudas pieklājīgākām iestādēm, un man ar to bija jāsamierinās.
Šos puišus es satiku pirms trim gadiem sava alkohola ceļojuma laikā. Viņi visi bija draugi no skolas, pastāvīgi bija kopā un mīlēja dzert. Šķiet, ka es viņus satiku vienā no mūsu pilsētas klubiem, bet par savu dzīvi es neatceros, kādos apstākļos. Jā, tam nav nozīmes. Svarīgi ir tas, ka mums kopā bija diezgan jautri un viegli. Šiem puišiem dzīvē bija vienalga, tomēr tas nenozīmē, ka viņi ir pilnīgi muļķi. Gluži pretēji, viņi visi kaut kur mācījās un diezgan veiksmīgi, un tas, ka viņiem patīk tik dīkā atpūsties, nav tikai viņu vaina. Bija nedaudz dīvaini, ka viņi nolēma satikties nedēļas vidū.
Kroga zāle bija sadalīta divās daļās: pirmajā daļā bija ieeja un bārs, bet otrā bija aprīkota ar smēķētāju un lielu skaitu galdu. Zālē smēķēt bija aizliegts, bet tomēr telpa kaut kā izrādījās piedūmota. Mani draugi acīmredzami nebija pirmajā puslaikā un es nolēmu iet uz otro daļu, bet stingra roka mani apturēja.
«Sākumā ir bārs, pretējā gadījumā es nevarēšu izturēt šo spīdzināšanu,» sacīja brālis. – Kas tur vispār ir?
«Tikai alu un sidru,» es mierīgi atbildēju.
– Kas? – Viņš pagrieza savu nikno seju pret mani. «Vai jūs mani aizvilkāt uz lētu krogu?»
«Es tevi brīdināju, ka labāk šeit nenākt,» es viņam rupji atgādināju.
«Dārgais cilvēk, lūdzu, nāc,» Vlads uzrunāja bārmeni nepiespiestā balsī. Viņš ar zināmām bažām tuvojās mums. – Vai jums tiešām ir tikai alus un sidrs? – īss mājiens no bārmeņa. – Vai to ir iespējams kaut kā labot? – Bārmenis jau sāka kratīt galvu, kad pamanīja uz letes lielu banknoti. Viņa galva sastinga vietā, un acīs pazibēja viss viņa domu gājiens.
«Viņš tikai vēlas pateikt, ka mums vajag litru labākā alus un vislabākā sidra,» es pārtraucu, paķerdama no letes rēķinu un ātri noliku citu, daudz pieticīgāku.
Bārmenis paskatījās uz mani ar neslēptu pateicību un ar dubultu spēku metās izpildīt manu pasūtījumu.
– Kāpēc pie velna tu mani traucē? – brālis čukstus sašutis bija.
– Vai tu vienreiz vari būt normāls?
– Un dzert šo badiju?! – Vlads čukstus sašutis bija.
– Jā, tev nav jādzer, bet vismaz nedari to! Es varētu aiziet uz veikalu un nopirkt sev sulu un tad pievienot tai alkoholu. Vieglāk ir maksāt par saviem produktiem, nekā mudināt bārmeņus izdarīt ļaunprātības.
«Es to pat negaidīju, es nezināju, kas šeit notiek!» – brālis joprojām čukstus dusmojas.
«Jūsu dzērieni,» pienāca bārmenis un starojoši pasmaidīja. Viņš nolika krūzes uz bāra letes.
Vlads sarauca pieri, skatoties uz krūzes saturu un paņēma visas četras. Bārmenis nolika sīknaudu šajā vietā.
«Paturi to sev,» es teicu un devos uz istabas otro daļu.
Šeit bija vēl vairāk cilvēku, un kaut kur stūrī, pretējā galā no ieejas, es beidzot ieraudzīju savus draugus. Pie galda sēdēja četri cilvēki.
– Sveiki laudis! – es pielēcu viņiem klāt. Pēc manis rikšoja neapmierināts brālis ar četrām krūzēm. – Starp citu, šis ir mans brālis, viņu sauc Vlads. Un tas ir Maša, Egors, Vaņa un Ņikita.
Vlads pamāja Mašai, kas sēdēja stūrī man pretī, paspieda roku blakus sēdošajam Jegoram un savukārt paspieda rokas Vaņai un Ņikitai.
«Varbūt mēs varam pārcelties uz lielāku galdu,» brālis skābi ierosināja.
«Jā, būs labāk, iesim tur,» Ņikita pacēla.
Pārcēlāmies uz garu galdu rindu zāles vidū. Tie atradās perpendikulāri galdam, kur es atradu draugus. Mūsu nosēšanās izrādījās tāda, ka es atrados starp Ņikitu un Vladu. Pārējie sēdēja pretī.
– Vai jūs kaut ko sev pasūtījāt? – mēģināju uzsākt dialogu.
«Jā, vairāk nekā vienu glāzi, mēs jau esam paspējuši to izdzert, tāpēc mums jāiet vēlreiz,» atbildēja Vaņa. – Es iešu. Vai visi kā parasti? – draudzīgi