man paskatīties uz šo cūku ar sāpošu kāju!
– Sveiks arī tev, draugs! – Es biju apmulsusi no viņas tirādes, tāpēc atbildēju attiecīgi.
– Draudzene? Draugi neaizmirst par dzimšanas dienām! Un tu, Sofija, esi cūka!
Muļķības!
Kāds šodien datums? Kāzas bija pagājušajā sestdienā, desmitajā jūnijā, šodien ir piektdiena, sešpadsmitā – Dašas dzimšanas diena!
– Mans mīļais draugs, piedod! Es tiešām aizmirsu, bet vēl nav vakars? Apsveicu jūs no visas sirds un novēlu vienmēr mirdzēt priekā un būt vislaimīgākajam! – Man bija neticami kauns, jo savu baiļu un problēmu dēļ es pilnībā aizmirsu par savu labāko draudzeni un viņas dienu.
– Un arī žēlsirdīgs un ne atriebīgs, jo es piedodu, ka aizmirsi par manu dienu, bet tikai ar vienu nosacījumu: tu ātri sagatavojies un mēs dodamies prom.
– Kur? Par ko? Kāpēc tu man nepateici agrāk?
– Sofija, uz restorānu nosvinēt manu dzimšanas dienu! Es nevaru jums sazvanīt trīs dienas! – No draudzenes toņa sapratu, ka viņa ir ļoti nokaitināta un tas bija manis dēļ.
Tikai tagad pamanīju, ka viņa izskatās satriecoši: apspīlēts uzvalks, kurpes ar milzīgiem plāniem papēžiem, šiki ieveidoti un viļņveidīgi uz vienu pusi krītoši mati, spilgts grims un asinssarkanas lūpas. Tāda vampu meitene.
Viņa pagrieza manam degunam priekšā jaunāko iPhone modeli un apsēdās uz dīvāna:
– Miša man to iedeva. Un apmaksāja arī dzimšanas dienas vecpuišu ballīti, jo dežurēja kā vienmēr.
– Nestāsti man, ka mēs braucam uz Getsbiju!
– Nē, vispirms ejam uz japāņu restorānu, un tad pēc situācijas. Kāpēc jums nepatika jaunais greznais klubs?
"Es nevaru ciest Deividu Zafirovu," es pēkšņi godīgi atzinu.
– Sofija, mana dvēsele, Seryoga, protams, viņš ir glīts un jauks, bet kā gan var nepatikt bagāts, pumpains, divus metrus garš vīrietis, kurš izskatās pēc visiem brutālākajiem turku aktieriem uzreiz? "Daša izplūda smieklos un piebilda: "Turklāt puse no pilsētas iestādēm pieder viņam, tāpēc maz ticams, ka mēs viņu satiksim, par ko ir žēl…
Apmierināta ar viņas atbildi, es sāku ģērbties: tumša bordo kleita ar plānām lencītēm, diezgan īsa, bet ideāli pieguļoša manai īsajai, slaidajai figūrai, un galvenais, kas slēpj gurnus, kas, manuprāt, neskatoties uz manu tievumu, bija plašāks nekā nepieciešams. Es atstāju savus gaiši brūnos matus vaļīgus un vienkārši uzklāju uz acīm skropstu tušu un izcēlu uzacis. Pieticīgi, bet mīļi.
– Esmu gatavs!
Mans draugs kritiski paskatījās uz mani un teica:
–Vai tu esi traks? Kad tu nokriti uz kājas, vai nesasita galvu? Kur ir tavs stils, kuram seko visa fakultāte? Es nepasūtīju viņas dzimšanas dienā neglītu draugu! Nomainiet baleta kurpes pret papēžiem tūlīt, un nevajag gausties par savām kājām, ņemsim līdzi savus maiņus! Uzkrāsojiet lūpas ar savu raksturīgo sarkano lūpu krāsu un ātri uzzīmējiet bultiņas!
Es, nokaunējusies un joprojām jūtoties vainīga, ka aizmirsu apsveikt savu draugu, paklausīju. Un pēc piecpadsmit minūtēm uz mani no atspulga paskatījās pavisam cita meitene. Labi, šodien ir viņas diena, tāpēc ļaujiet viņai piezvanīt. Galu galā drīz ieradīsies Sergejs, un man vispār neatliks laika saviem draugiem. Tad kāpēc gan šodien neiziet pastaigāties?
Ieradušies jūnija nakts pilsētas vēsumā, iesēdāmies taksī un devāmies svinēt.
Kā vēlāk izrādījās, tā bija ne tikai mana drauga dzimšanas diena, bet arī manas jaunās dzīves sākums.
8. nodaļa
Kādā japāņu restorānā pie mūsu galda pulcējās septiņi cilvēki: dzimšanas dienas meitene, es, Lera un vēl četri klasesbiedri. Mēs visi bijām pazīstami jau ilgu laiku un bijām draugi, tāpēc atmosfēra bija ļoti nepiespiesta.
Par spīti smiekliem, visi bāza mutē rullīšus un suši, kā arī izmēģināja sakē, kas vienbalsīgi tika atzīts par nejauku garšu. Es nekad nebiju bijis japāņu virtuves cienītājs, tāpēc es ēdu gandrīz neko un saraujos, ieraugot manu draugu smieklīgās sejas, kas izmēģina dīvainas ēdienu kombinācijas.
Pirmo reizi nedēļas laikā spriedze, kas mani aizturēja, pazuda. Tuvo draugu lokā radās drošības un miera sajūta, un notikumi pirms nedēļas vairs nebija biedējoši un šķita teju triviāli.
Ar vieglu skaudību klausījos telefona sarunu starp Ļeru un Vadimu, kurš pieprasīja, lai viņa neēd jēlas zivis, un jautāja, vai kāds mūs nemīca. Es nevarēju nedomāt, ka, ja Sergejs mani aizsargātu pat uz pusi tik daudz, cik Gromovs aizsargāja savu sievu, es būtu pilnīgi laimīgs.
Protams, Lerina vīrs nebūt nav tikumības paraugs, un šāda pratināšana varētu pārsteigt un nobiedēt, bet ne tos, kuri nezināja Gromovu. Visā, kas attiecās uz viņa māsu, viņš bija ļoti stingrs un pārlieku aizsargājošs, un, lai gan viņa bija atklāti kaprīza, viņa bija nepārprotami apmierināta, gozējās kā princese viņa nedalītā uzmanības lokā. Es viņai nestāstīju par sarunu, ko noklausījos kāzās, taču biju pārliecināta, ka kapteinis bija līdz galam iemīlējies Lerū, tāpēc mēģināju aizmirst tajā vakarā dzirdētos vārdus. Vīrieši var būt skarbi sarunās, kas nav paredzētas sieviešu ausīm. Galu galā, vai mums nevajadzētu pateikt šim Zafirovam, Vadimam, ka viņš burtiski nēsā Leru rokās?
Pulkstenis jau bija desmit vakarā, kad gatavojos doties mājās.
– Kā lai iet mājās?! – dzimšanas dienas meitene kliedza, – tu joprojām esi vainīga pie manis, jo īpaši tāpēc, ka tu esi mana labākā draudzene! Pat Leriks paliek, un jūs saplūstat!
"Es apsolīju Sergejam, ka nekavēšos!" Viņš rīt nāks mājās!
– Sergejs vēl nav tavs vīrs! "Daša noskaldījās un novērsās, ar šo žestu skaidri norādot, ka viņa ir aizvainota, un pārējie sāka lūgt, lai es palieku.
Man pašai gribējās ilgāk pasēdēt mūsu kompānijā, jo jautrība tikai sākās, tāpēc pēc nelielas pierunāšanas piekritu. Dīvaini, bet šeit, starp cilvēkiem, es jutos drošāk nekā mājās.
Pēc japāņu restorāna tika nolemts pārcelties uz jaunu un pretenciozu vietu ar nosaukumu “Sea Restaurant”. Pelēkzilos toņos veidotais iestādes dekors pārsteidza savā greznībā, un vairāki akvāriji ar zāles centrā izvietotajiem jūras rāpuļiem, kas tika noķerti un gatavoti tepat atvērtajā virtuvē, nobiedēja un piesaistīja uzmanību plkst. tajā pašā laikā. No visas mūsu kompānijas šajā vietā iepriekš bija bijuši tikai Daška un Lera un viņu vīrieši, tāpēc viņi pasūtīja zivis un vīnu un sāka mums degustēt. Mēs dzērām Ļerai un viņas mazulim, Daškai un viņas laimei izmeklētāja Mihaila Strelkova personā, kā arī man un manam līgavainim Sergejam.
Sausais baltvīns darīja savu, un līdz pusnaktij es biju maksimāli atslābinājies, kaut arī nedzēris. Leru paņēma Vadims, vēl trīs mūsu klasesbiedri arī devās mājās. Palikām tikai es, Daška un mūsu priekšniece Vika. Mēs negribējām iet mājās, un Daša mūs mudināja sarunāt banketa turpinājumu, tāpēc tika nolemts doties uz naktsklubu.
Atceroties, ka negribēju iet uz “Getsbiju”, dzimšanas dienas meitene man piedāvāja dārgo un pretenciozo “Platīnu”. Parasti mēs uz turieni nedevāmies augstās cenas dēļ, bet šodien mums bija vienalga, jo Dašas līgavainis teica, lai mēs neko sev neliegtu.
Face control izgājām bez problēmām un desmit minūšu laikā atradāmies nakts iestādes apakšējā stāvā.