nepiekritu tiem, kas teica, ka viņai ir paveicies ar savu līgavaini. Neskatoties uz savu stāvokli un izskatu, viņam ar mūsu Leru paveicās ne mazāk! Vienkārši atcerieties viņu attiecību sākumu, kam viņa pretojās ar visu savu spēku, un viņš vajāja viņu kā traks un pat atklāti piespieda. Godīgi sakot, Gromovs mani vienmēr mazliet biedēja ar saviem diktatoriskajiem veidiem un acīmredzamo vēlmi piesavināties manu māsu. Atšķirībā no vairuma vīriešu, kuri izvairās no laulībām, viņš vēlējās, lai Lera viņu apprecētu pēc iespējas ātrāk, un arī grūtniecība bija viens no viņa plāniem.
Kad visi atvadīšanās vārdi bija izrunāti un viesi jaunlaulātā vadībā nolika glāzes un metās uz izeju, pilnīgi nelaikā parādījās mana vecmāmiņa, kura, kā vienmēr, sabojāja visu šī brīža skaistumu:
– Kamēr tavs Vadiks pats neatnāks pēc tevis, es tevi nekur nelaidīšu! Eesh, ko tu domāji! Kur ir redzēts, ka līgava pati iet pie līgavaiņa? Lai viņš nāk šurp, mēs izpildīsim izpirkuma maksu, un tad viņš tevi apprecēs!
– Vecmāmiņ, vai tu konkrēti gribi sabojāt manas kāzas? “Lera, nobijusies, ka svinības varētu tikt izjauktas, sāka šņukstēt un raustīt rokas, bet vecmāmiņa bija nelokāma. Likās, ka runa nav pat par izpirkuma maksu, bet gan, ka viņa beidzot atradusi veidu, kā nokaitināt savu topošo znotu un atriebties par to, ka viņš, kā viņa pati izteicās, pirms tam “nogāza” viņas mazmeitu. kāzas.
Atmosfēra karstās, bet spītīgo vecmāmiņu ietekmēt nevarēja, tāpēc mēs varējām tikai nomierināt viņas māsu, lai viņa nesabojātu savu krāšņo kosmētiku ar asarām.
Konflikts ievilkās un ilga vairāk nekā stundu, mēs kavējāmies uz dzimtsarakstu nodaļu, un Vadima, kurš Daškas tālrunī vienkārši norūca “Es visu atrisināšu”, joprojām nebija.
– Vecā kundze spēlējas ar uguni. "Gromovs ir nevaldāms psihopāts visā, kas attiecas uz Ļerku," rezumēja Daška, un es klusēju, bet mans nemiers pieauga, jo mana drauga vārdi bija tīrā patiesība.
Mēs visi apzinājāmies viņa grūto raksturu, kas kļuva vienkārši nepanesams, kad runa bija par manu māsu. Turklāt mums bija tikai divdesmit viens gads, un viņam jau bija trīsdesmit divi, un tāpēc viņam bija pavisam cita attieksme pret daudziem brīžiem, kas mums šķita muļķīgi.
Viss notiekošais izskatījās pēc traģikomēdijas: tante Ļena asarās centās pierādīt vecmāmiņai, ka kļūdās, Lera pat bez saspringtas stīgas bija gatava ģībt, un es, paredzot nepatikšanas, visvairāk uztrauca, ka Vadims. Andrejevičs nāktu un pusi dzīvokļa iznīcinās.
Bet beigas bija tuvu.
Pēkšņi kāpņu telpu piepildīja troksnis un kāju stutēšana, un skaļas vīriešu balsis aiz durvīm lika visiem klātesošajiem sastingt:
– Visi uz grīdas! Seja uz leju! Es teicu apgulies!
Durvis pēkšņi atvērās, un telpu piepildīja cilvēki maskās.
Policija.
Lieliski, vecmāmiņa sasniedza savu – Vadims ir ieradies. Savā tipiskajā manierē, nebūdams pieradis spēlēt pēc kāda cita noteikumiem, viņš uzradās maskā un nēsāja automātu, nevis smokingu un pušķi.
Es vienmēr esmu piederējis pie cilvēku kategorijas, kas baidās no formas tērpiem. Šķiet, ka neko nelikumīgu neesi izdarījusi, bet, ieraugot lielus puišus formās, tu saraujies, it kā būtu pie kaut kā vainīgs.
Un tagad mani pārņēma kāda neizskaidrojama panikas sajūta un es kā līgava gandrīz nokritu bezsamaņā. Paldies Dievam, priekšnesums bija īss un, pretēji bažām, mūs nepārmeklēja, bet vienkārši rūpīgi noguldīja uz parketa grīdas.
– Vecmāmiņa gribēja izpirkuma maksu, viņa to saņēma. Labāk nedusmot Vadimu,” Dašai bija pilnīga taisnība.
Vecmāmiņa, kas palika stāvam, pēkšņi uzsprāga neticamā tirādē:
– Mans topošais znots strādā policijā! Liels vīrs! Viņš jums to noorganizēs!
– Kopš kura laika viņa iemīlēja Gromovu? – atkal atskanēja mana blakus guļošā drauga šņākšana, un pēc mirkļa lielās rokas uzmanīgi palīdzēja mums piecelties un pēc vienas policistu komandas visi mazdūšīgie viesi sāka skaļi skandēt “Rūgts!”
Viens no drošības spēkiem, kurš izrādījās līgavainis, pacēla masku un sāka skūpstīt Leru, un pēc tam pacēla viņu rokās mūsu aplausiem un saucieniem “Urā!” iznesa to ārā.
"Tomēr viņi ir brīnišķīgs pāris," vecmāmiņa pasmaidīja un pirmo reizi apstiprinoši pamāja ar galvu, un es pieķēru sevi pie domas, ka pilnībā piekrītu viņai.
Ja vīrietis ar tādu pašu krāsu kā Vadims Gromovs izvēlējās manu māsu, tad viņa vienkārši ir lemta kļūt laimīgai. Reizēm viņš var būt nežēlīgs un greizsirdīgs, taču viņa neatlaidību mērķa sasniegšanā var apskaust, un veids, kā viņš godbijīgi izturējās pret Leru, izsvītroja visus viņa trūkumus.
Plūstošais šampanietis palīdzēja man un pārējiem pārbiedētajiem viesiem atjēgties, tāpēc pavisam drīz kāzas sāka uzņemt apgriezienus.
Fotosesija, pastaiga, dzimtsarakstu nodaļa – viss paskrēja laimīgā jautrības un mīlestības kaleidoskopā. Šķita, ka visa diena ritēja labi, jo rīta spriedze bija izkliedējusies, bet, kad ieradāmies restorānā, es atkal jutos neomulīgi.
Lai kā es centos nedomāt par to, ka svētki notiek tieši tā cilvēka dibināšanā, kurš bija manas divus mēnešus ilgās depresijas cēlonis, manas domas turpināja atgriezties pie viņa.
Laikam ejot, tu sāc savādāk skatīties uz nozīmīgiem dzīves notikumiem, taču trīs mēneši, manuprāt, bija pārāk īss laiks, lai nomierinātos un justos pārliecināti starp sienām, kas piederēja Zafirovam.
Mēģinot kaut kā novērst uzmanību, es sāku aplūkot grezno apkārtni un viesus. Zāle un visa ēka bija gaišās krāsās ar augstām zelta kolonnām un marmora grīdām. Stils un gaume bija redzami katrā detaļā: nebija nekādas pretenciozitātes, bet viss vienkārši elpoja ar diskrētu greznību. Jaunatnākušie viesi arī piestāvēja iestādei. Vairāk nekā trīs simti cilvēku un visi, izņemot mūsu radiniekus, bija no varas vai biznesa pārstāvjiem.
Arī pašas svinības neizskatījās pēc parastām kāzām. Programma atgādināja koncertu, kurā kaleidoskopā viens otru nomainīja numuri un apsveicēji. Nebija ierastu konkursu, nebija diskotēkas, bet vijole, saksofons, akadēmiskais vokāls un klavieres, kas viens otru aizstāja, man atgādināja Filharmoniju. Pamazām es, sēžot pie jaunlaulāto galda, pilnībā atslābinājos un pat izdzēru veselu glāzi sausa baltvīna, nododot savus prātīgos ieradumus.
Likās, ka viss norit pēc plāna un ir pienācis laiks priecāties un baudīt banketu, taču kaut kas mulsināja un kaut kāda neskaidra priekšnojauta mani nepameta visu laiku jau no paša brīža, kad atradāmies restorānā.
Vēl viena glāze vīna. Un tad vēl viens.
Es dzēru, mēģinot apslāpēt signālus, ko deva mana apziņa, sajaucot tos ar sajūsmu un vieglu panikas lēkmi.
Atmosfēra mainījās pa nakti. Šķita, ka biezā migla, kas piepildīja zāli, pēkšņi noskaidrojās un kaut kas uzsprāga. Es jutos neērti, un manās krūtīs izplatījās kāda nomācoša sajūta. Sākumā es krītu līdz alkoholam un, garīgi rādot sevi, mēģināju piecelties.
Bet lieta bija cita.
Es jutu acis uz sevi.
Man nevajadzēja pacelt acis un nemaz nebrīnīties, jo manas iekšas tikai kliedza: Viņš ir šeit.
Es gribēju to piedēvēt vīnam, manai iztēlei vai kaut kam vispār, tikai ne patiesībai. Mēģinot atsaukt