tad ar vienu asu kustību viņš attaisīja manas kleitas aizmugurē esošo garo rāvējslēdzēju. Pārsteigumā es kliedzu un satvēru sevi ar rokām, neļaujot kleitai nokrist.
Vēsture atkārtojās. Atkal.
Es vairs nejutu viņa rokas pie sevis, bet man bija bail apgriezties, jo zināju, ka viņš skatās uz mani.
"Tātad, viņa ir jaunava," lēnām atskanēja zema vīrieša balss, atskanēja šķiltavas klikšķis, un istaba pēkšņi piepildījās ar cigarešu dūmiem. Nebija jēgas to noliegt, tāpēc es savācu savu gribu dūrē, strauji pagriezos un neatradu neko labāku kā atkal melot:
– Tad jā! Bet vairs ne! Esmu stāvoklī un precējos!
Melnas acis uz mirkli pakavējās pie gredzena uz mana zeltneša, kuru es izaicinoši izbāzu, paceļot trīcošo roku.
Nežēlīgā seja neizteica nevienu emociju. Viņš tikai skatījās uz mani, pētot mani kā mednieks uz retu dzīvnieku.
Vai viņš tam ticēs otrreiz? Es to nezināju, bet cerēju; galu galā saderināšanās gredzens runāja man par labu.
Es paskatījos uz viņu, baidīdamies novērst skatienu, it kā viņa lēmums būtu atkarīgs no šī acu kontakta. Izskatīgs, ar gaiši melniem rugājiem un cigāru zobos, viņš varēja iet par itālieti un varēja paņemt jebkuru meiteni. Bet viņš gribēja mani. Es to jutu.
– Sofija! – tieši laikā gaitenī atskanēja drauga kliedzieni.
Daška!
Tas ir mans glābiņš!
Zafirovam nekas nevarēja likt zaudēt savaldību. Viņš lēnām nodzēsa cigareti, paspēra soli un izelpoja dūmus tieši man sejā, un tad mierīgi izgāja no kabineta, atstājot durvis vaļā.
– Sofija! Kas notika? "Es tevi meklēju visur," uz biroja sliekšņa parādījās Daša.
"Es domāju, ka es sastiepu savu potīti." Es priecājos redzēt savu draugu, kurš, nezinot, mani izglāba.
– Šausmīgi! Tu arī saplēsi savu kleitu! Uz kurieni tu lidoji? Vai varat iet? Mums jābrauc uz slimnīcu! Privātajā klīnikā, kurā tiek redzēta Lera, ir lieliski ārsti! Miša mūs aizvedīs!
Es saviebos un tik tikko varēju aizturēt stenēšanu, bet lēnām devos uz izeju. Pēkšņi Daria apstājās, un viņas sejā pazibēja pārsteigums un apjukums:
– Ko Deivids te darīja?
"Viņš man palīdzēja," es slikti meloju, bet no viņas sejas sapratu, ka viņa man tic.
– Tad varbūt man viņam piezvanīt, lai viņš tevi aiznes uz mašīnu?
– NĒ! – es iekliedzos tik asi un izbāzu rokas uz priekšu, ka pat zaudēju līdzsvaru, sabrūkot virsū draugam.
– Kāpēc ne? Cik aizkustinošs tu esi! – Daša neapstājās, bet es viņā neklausījos.
Manās smadzenēs pulsēja tikai viena doma: es atkal tiku izglābts, bet Viņš to tā neatstās.
Kaut kas man teica, ka šoreiz Zafirovs man neticēja. Viņa seja, pārāk mierīgās un nesteidzīgās bendes pašpārliecinātās kustības – viss vēstīja, ka nevis es, bet viņš kontrolēja situāciju un mani šodienas meli neko neietekmēja, bet tikai saasināja neizbēgamo izpildi.
6. nodaļa
Sākumā atteicos apmeklēt ārstu, bet pēc šausmīgās nakts biju pavisam pārgurusi, tāpēc, kad nākamajā rītā sāpošās sāpes potītē pastiprinājās, tika nolemts doties uz slimnīcu.
– Sofija Aleksejevna, tev ļoti paveicies, jo nav lūzuma, tev ir vienkāršs sastiepums. Pēc nedēļas tu būsi kā jauns. Tagad paņemsim tavas asinis, un tu vari būt brīvs
– Kāpēc asinis? – Es biju pārsteigts.
"Tā tam vajadzētu būt," ārsts sarauca pieri, liekot saprast, ka ar viņu nav jāstrīdas.
Mājās bija daudz lekciju no manas vecmāmiņas un mammas. Es klausījos morāles mācības par to, kā es nekopju sevi un valkāju šausmīgas kurpes, bet pati domāju par to, cik labi, ka pēc kāzām visi brauc prom un neviens mani vairs nevadīs. Tad zvanīja Lera, kura, pārliecinoties, ka varu staigāt, pieprasīja, lai es atnāku uz kāzu otrajai dienai veltīto banketu. Protams, gribējās aizraidīt viņas savtīgo dabu, bet, atceroties, ka viņa ir stāvoklī, piekāpos. Man bija jāsaņemas un jāiet uz restorānu. Par laimi, šī iestāde piederēja citam Vadima Andrejeviča draugam, un tāpēc es jutos vairāk vai mazāk mierīgs.
Biju spiesta atteikties no iepriekš šim gadījumam iegādātās kokteiļkleitas un tagad sēdēju gaišā bikškostīmā un baltās kedas, kas elastīgā saitē neierobežoja sāpošās kājas kustību.
Pie ingvera tējas tases es domāju par to, kāpēc liktenis mani otrreiz saveda kopā ar šo briesmīgo vīrieti. Viņš gribēja mani – tas ir skaidrs. Principā jau pieradu, ka vīriešiem ļoti patīku, bet visi parasti atpalika pēc vienkārša “nē”. Un šī bija pirmā reize, kad sastapos ar tik necaurredzamu, biedējošu un nežēlīgu cilvēku. Ir taisnība, ko viņi saka, ka karstasinīgi vīrieši, piemēram, neandertālieši un barbari, ir pat gatavi nozagt sievieti, kas viņiem patīk, un viņiem piespiedu sekss ir normāla prakse. Par to domājot, es nodrebēju. Kaut kāda mežonība. Viņš jau mani nobiedēja ar savu izskatu vien, un tagad Zafirovs man jau divas reizes ir uzbrucis.
Kāpēc es neteicu savai ģimenei un negāju uz policiju?
Pateicoties kopīgiem draugiem, man bija zināms priekšstats par to, kas ir Deivids Zafirovs. Trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, pusgrieķis, pasakaini bagāta tēva un liela uzņēmēja dēls, kurš slavens ar savu nežēlību un grūto raksturu. Tāpēc ne tikai policijai, es nevarēju pateikt pat tuvākajiem, ka viņš mani vajā, jo es biju viena lieta, un mani radinieki bija pavisam kas cits, kuriem es noteikti negribēju problēmas. Patiesību sakot, ir vērts teikt, ka otro tikšanos es izturēju vieglāk nekā pirmo, un attapība mani šoreiz atkal izglāba.
Tas nozīmē, ka, neskatoties uz manām dzīvnieciskajām bailēm, briesmas uzņēmēja Dāvida Zafirova personā ir gandrīz pārgājušas. Vai arī tas drīz pāries, ja es atkal zemu gulēšu un viņš par mani laimīgi aizmirsīs.
Pēc pusdienām mana vecmāmiņa, mana māte un Leras vecāki atvadījās no visiem un devās tieši mājās no banketa uz kaimiņpilsētu. Man neprātīgi pietrūka ģimenes un bija grūti šķirties, bet tagad priecājos, ka atkal būšu viena vecmāmiņas dzīvoklī. Vakarnakt man bija kārtējais murgs, tikai tagad tas bija daudz spilgtāks un īstāks kā jebkad. Es pamodos un nobiedēju visu māju ar saviem kliedzieniem. Man bija jāsaka, ka tas viss bija manas sliktās kājas dēļ, jo manas patiesās problēmas bija vieglāk noslēpt no klātesošajiem radiniekiem, un es tiešām negribēju viņiem traucēt.
Pēkšņi saksofons sāka atskaņot skaistu skumju melodiju, un es pagriezos uz skatuvi, neviļus apbrīnojot mūziķi un klausoties skaņdarbu, kas manī raisīja drūmas domas.
Man pietrūka sava līgavaiņa, kuram bija jāatgriežas tikai pēc piecām dienām. Sergejs bija aizņemts un nesūtīja neko, izņemot pāris īsziņas, man bija skumji un gribējās ātri atrasties viņa rokās, kam vajadzēja padzīt visas manas bēdas.
Mana mobilā telefona trīce novērsa manu uzmanību, un, kad es ieraudzīju ziņojumu par ienākošajām asins analīzēm, es ievadīju savu e-pastu. Tika veikta detalizēta asins analīze, kas, cik sapratu, bija normāla, un vēl viens tests ar nosaukumu hCG, kura rezultāti arī tika sniegti zemāk.
Es sazvanīju tās klīnikas numuru, uz kuru Daška un viņas draugs Miša mani no rīta aizveda:
– Labdien! Sofija Aleksejevna Kirsanova jums traucē. Es saņēmu testus, kas man tika ņemti no rīta.
– Jā,