atbildēja vēl sausāk ar mirdzošām acīm.
Vasīlijs paraustīja plecus. Viņa nevēlas runāt, tā ir viņas darīšana.
Viņi gāja pa pļavu, kas, rūpīgāk apskatot, izrādījās ne tik smaragdaina. Man bija jāvēro savs solis, lai neiekāptu govs glāstī, citādi manas kedas bija baltas, par ko bija žēl. Tad Vasīlijs saprata, ka vakar pabraucis garām šai pļavai, neizceļot ceļu, un pēc peldes vēl vijās pa ciematu, bet no rīta apavi izrādījās tīri. Citādi nav, Marijaša mēģināja.
Un atkal es domāju: ja viņš ir komā vai tamlīdzīgi, tad viņš velti meklē loģiku. Iespējams, ka kedas katru rītu kļūs tīras pašas no sevis.
Un tomēr šīs muļķības ievilkās. Labi, ka viņš šeit nodzīvos visu atlikušo mūžu, līdz pamostos.
Tas nevar būt īsts, vai ne? Nu, parka vecajā daļā ir pilsētas leģenda par slidkalniņu. Nu viņš noslīdēja pa cauruli. Nu bija pilns mēness, vārna rāvās, un mākonis pārklāja mēnesi, un ko tad? Un kas?..
Citu pasauļu nav, muļķim tas ir skaidrs.
Vasilijs bija iegrimis domās. Ja viņš turpina redzēt visas šīs muļķības, tas nozīmē, ka viņa smadzenes joprojām strādā un viņš ir dzīvs. Tātad viņš varētu pamosties. Atliek tikai izdomāt, kā to izdarīt. Līdz šim viņš bija rīkojies tā, kā konkrētajos apstākļos šķita loģiski, bet varbūt šis modelis ir jālauž?
Pirmais, kas ienāca prātā, bija tas, ka viņam bija jāmirst, bet Vasilijs to nometa malā. Tas ir paredzēts vēlākam laikam, ja nekas cits nedarbosies.
Viņš apstājās, uzlika rokas uz gurniem, kustināja elkoņus kā spārnus un dziedāja kā gailis:
– Ku-ka-re-ku-u!
Vilks pat pārsteigumā iesaucās. Un Marjaša apstājās un paskatījās uz viņu.
– Esi mana sieva, skaistā jaunava! – Vasilijs paziņoja, pastiepdams viņai rokas. "Tu parādījies manā priekšā kā tīra skaistuma ģēnijs, un man nav dzīves bez tevis." Tātad, ko jūs sakāt? Tik radošs, vai ne?
Marjaša sastinga, tikai skatījās ar plaši atvērtām acīm, un viņas vaigi kļuva sarkanāki. Vasilijs jau cerēja, ka viņa tagad atvērs muti un teiks: "Paciente ir pamodusies!" Un viņas seja, iespējams, mainīsies uz kaut ko citu, un aiz tā parādīsies slimnīcas griesti, nevis mežs un zilas debesis.
– Uh, muļķis! – Marjaša sacīja, atgrūdīdama viņu. – Vai esi galīgi zaudējis prātu? Vai tu esi no prāta no tēta medus?
Viņa nebija dusmīga, bet apmulsusi gandrīz līdz asarām. Un es nevarēju pamosties.
Vasīlijs nodejoja īsu, bet enerģisku deju un uzsita, juzdamies pavisam stulbi (jo arī tas neizdevās), un tad paraustīja plecus un teica:
– Labi, es tikai jautāju. Tas ir neiespējami, vai ne? Nu ko tu gaidi, ejam tālāk.
Un aizgāja.
Marjaša sekoja, bet palika soli aiz muguras, un, kad Vasilijs atskatījās, viņa vispirms paskatījās uz mežu, tad uz savām kājām, bet ne uz viņu. Ja viss notiekošais būtu īsts, var iedomāties, ko viņa par to domātu. Noteikti nekas labs.
Tas avots, kas iznāca no zemes pie kalna, skrēja tālāk pa pļavu pa grāvi un ieplūda mazā ezerā, vai varbūt pat purvā, dubļains un aizaudzis. No attāluma Vasilijs to uzskatīja par krūmiem klātu izcirtumu, un tikai piegājis tuvāk ieraudzīja, ka ūdens mirdz.
Pelēkzaļajā niedrā, to saspiedis, stāvēja pelēkzaļais pūķis Griška un domīgi kaut ko košļāja. Starp citu, viņš izrādījās bez spārniem.
Acīmredzot arī Marjaša viņu pamanīja. Elsodama viņa paātrināja gaitu.
– Precē savu nolādēto zvēru! – viens no niedrēm nolādēja. – Viņš klīst apkārt, visu mīda, biedē lozņikus!
Vilks ar jautru riešanu metās uz priekšu, un Griška atkāpās, bailīgi šķieldama acis. Blakus pūķim Vasilijs ieraudzīja vecu vīru ar garu zaļu bārdu un tādiem pašiem matiem, kailu līdz viduklim. Varbūt arī no vidukļa, bet to slēpa ūdens. Viņa tievajā, kruzainajā plaukstā sita zivs, kas noķerta aiz astes.
– Griška! – Marjaša iesaucās. – Nu nekaunīgi!
Pūķis vainīgi pamirkšķināja, tad, izstiepdams kaklu, izrāva vecajam zivi, un tagad tā it kā atkāpās, un tad pavisam neveikli ieskrēja laukā, prom no dusmīgās saimnieces. Vilks dzenās viņam pakaļ, rejot, bet drīz vien atpalika.
– Jūs viņu pilnībā izšķīdinājāt! – vecais vīrs zvērēja, kratīdams dūri. – Viņam vairs nav dzīvības! Staigā apkārt un ēd, ēd zivis, viņš ir kaulu ēdājs, kas viņam vainas? Piespiediet dakšiņu, un tas arī viss. Bogdaša teica, ka čūska nozaga tavu mazo govi…
– Klausies viņā vairāk! – Marjaša dusmīgi atbildēja, un viņas acīs iemirdzējās zaļa uguns. – Šodien skatījāmies, viss ir savās vietās. Bogdašs ir tik gudrs puisis, ka nevienu citu neatradīsit: saki, lai viņš saskaita rokas pirkstus, bet dod viņam divas dienas, un viņš to pat neskaitīs!
"Un, ja Griška nav nozagusi govi, viņš to darīs," vecais vīrs spītīgi sacīja. – Ar dakšiņu tas arī viss.
Ar šiem vārdiem viņš pagriezās un nogāja zem ūdens, tikai pīle sāka riņķot riņķos. Un viņš nesteidzās parādīt sevi ārpusē.
"Viņš nirst," Vasilijs ar cieņu sacīja. – To es saprotu, elpu!
Viņš vēl nedaudz stāvēja, vēroja, un viņa dvēselē iezagās šaubas.
– Vai vectēvs nenoslīka stundas laikā? – Viņš uzmanīgi jautāja Marjašai. – Viņš ir mazliet no tā, ar sveicieniem. Vakar viņš ielauzās manā pirtī…
– Kurš, onkul Mokrous? – viņa bija pārsteigta. – Vai jūs nevarat atšķirt ūdens puisi no bannika? Ejam, it kā man nebūtu ko darīt, izņemot staigāt ar tevi. Tur tas ir, ceļš, met cilpu pie kapsētas, un tur mēs atvadīsimies.
Un viņa klusi smaidot piebilda – varbūt ne Vasilijam, bet tieši tad, kad viņa skaļi domāja:
– Paskaties, puisis aizrāda, bet viņš pats baro Grishka zivis…
Vasilijs paskatījās no viņa rokas: un patiešām tālumā uz zema kalna varēja redzēt, iespējams, akmens kapakmeņus, un aiz kalna kā spoža josla bija ceļš. Starp mežu un kapsētu stāvēja kāda māja. Vasilijs domāja, kurš dzīvos šādā vietā, un nolēma, ka tas būs apkopējs.
Viņi gāja tālāk, gar krastu, pa lekno augsto zāli un pēc diviem desmitiem soļu sastapās ar puisi, kurš kaut ko taisīja un sēdēja uz zemes. Vējš pacēla uz augšu gaišu tievu baltu matu šķipsnu.
Zēns pacēla seju ar āķa degunu, ar lielām caurspīdīgām acīm. Skatiens nepavisam nebija bērnišķīgs.
– Gudrs! – Maryaša mīļi teica. "Ja jūs nesēdētu uz mitras zemes, jūs nosaltu!"
– Ko tu dari? – Vasilijs pieklājības pēc jautāja un paskatījās uzmanīgāk: kaut kādas skaidas, nūjas. Vilks arī pienāca klāt un nošņāca.
"Korabeliks," zēns klusi atbildēja un noglāstīja Vilka galvu. – Mans vecais izjuka. Es sēdēšu uz tā un kuģos tālu prom.
Viņa acis, ja paskatās cieši, bija dažādās krāsās: labās bija zilas, bet kreisās, šķiet, bija zaļas, un viņa skatiens devās uz sāniem, it kā viņu nepārtraukti vilktu pa kreisi. Vasilijs pat pagriezās un paskatījās, vai tur kaut kas nav. Nekad nevar zināt, varbūt Griška ielīda, vai varbūt no kapsētas iznāca Kostomahas, par kurām vakar runāja Marjaša. Bet nē, tur nekā nebija.
–Kur