beidzot teica: viņi saka: jūs to nožēlosit, jūs raudāt. Nē, mēs neesam viens no tiem!
Tihomirs ar lepnumu izrunāja savus pēdējos vārdus.
"Tā tas notika," viņš pabeidza. "Mēs šeit dzīvojam starp ļaunajiem gariem, kuriem nebija laika aizbēgt un kurus noķēra Kazimirs." Mums ir lauks un ezers, kapsēta un mežs. Robežas ir apburtas, no šejienes nevar tikt prom, ja esi trimdinieks. Bet cilvēki no kaimiņu ciemiem var brīvi staigāt, bet kurš to vēlas? Viens no viņiem pamanīja Marjašku pie ezera, viņš kādu laiku atnāca, un tad viņu satika ūdenszāles, vai arī viņš uzdūrās Griškai, un viņš vairs nenāk. Tāpēc es nesaprotu, kā tu pats šeit nonāci, ja nemaz neesi no mūsu zemēm? Varbūt kāda maģija?
"Varbūt," Vasilijs piekrita.
– Kas man ar tevi jādara? – priekšnieks domīgi nodomāja. – Citādi paliec. Mēs jums sakārtosim māju…
– Man ir sava māja. "Tas ir manu vecāku dzīvoklis," sacīja Vasilijs un atcerējās viņu teikto: ja jūs nonāksit nākamajā pasaulē, nekad nepiekrītiet palikt.
"Es iešu," viņš steidzīgi piebilda un piecēlās. – Ir pienācis laiks man.
– Kur tu ej, nabadzīte? Vai jūs vispār zināt, uz kuru pusi iet?
– Viss kārtībā, es neesmu stulba, es to izdomāšu.
Tad no ielas atskanēja suņa riešana. Priekšnieks steigšus satvēra bļodu, kurā jau mīdījās mazie velniņi un velniņi, un nosvieda to uz plaukta. Steidzīgi, gandrīz pazudis, viņš tur nolika arī krūzes un pastūma tās tālāk. Kad Marjaša ar spaiņiem parādījās uz sliekšņa, Tihomirs jau sēdēja pie plīts un sita nūju.
– Ak, mana mīļā meita ir atgriezusies! – viņš priecājās. – Tev ir ko darīt. Pavadi mūsu viesi līdz pagriezienam uz Ņižņije Pestrushki, vai ne?
Un viņš piemiedza aci.
"Es dzēru," Marjaša uzminēja. – Tu man devi vārdu!
– Tas ir tā, it kā jūs dzertu medu! Tātad, mans kakls kļuva slapjš, mājā nav ūdens. Kad es tevi vēl gaidu, es eju un sajūsminos… Vīrieti, es saku, vajag atlaist!
Marjaša samiedza acis.
"Es tevi aizbraukšu," viņa nelaipni teica. "Kad atgriezīšos, es noskaidrošu, kur jūs slēpjat šo neķītrību, un es to izlešu!"
"Nu, laimīgi," Vasilijs atvadījās.
Tihomirs piecēlās un uzsita viņam pa plecu, it kā apskādams viņu.
"Tu paturi viņu tur, un es viņu paslēpšu," viņš čukstēja un skaļi piebilda:
– Esi vesels, Vasja, lai tev viegls ceļš!
4. nodaļa. Vasilijs šķērso robežu
Pirms došanās ceļā Marjaša paķēra tīklu, kas karājās pie sienas zem plaukta.
"Kā tu domā, ka?…" priekšnieks noslēpumaini jautāja un pamāja uz Vasīliju.
"Redzēsim," viņa drūmi atbildēja.
Uz ielas, protams, pirmais, ko Vasīlijs jautāja par tīklu, bet Marjaša to tikai pamāja.
"Tur mēs redzēsim," viņa izklaidīgi sacīja un tad, uzmundrinājusies, jautāja: "Kur jūs dodaties?"
"Mēs tur redzēsim," Vasilijs viņai atbildēja tādā pašā tonī.
Viņš pats vēl nezināja atbildi. Es tikai cerēju, ka tas viss beigsies, un viņš pamodīsies, un visam būs vienkāršs izskaidrojums. Viss, ko viņš droši zināja, bija tas, ka viņš pametīs. Un varbūt viņš nekad mūžā nestrādās reklāmas industrijā, nu, pie velna.
Dienasgaismā ciems izrādījās pavisam nožēlojams un netīrs. Mājas, zemas, no baļķiem, pelēkas no lietus un vēja, stāvēja tuvu viena otrai, veidojot šauru līku ielu. Jumti – visi bez skursteņiem – bija klāti ar plāniem dēļiem, kas bija sabīdījušies uz sāniem un bija tik nolietojušies, ka tos uzreiz nevarēja atpazīt kā dēļus.
Aiz mājām varēja redzēt sakņu dārzus, pārsvarā līdz viduklim aizauguši ar nezālēm. Starp šo zāli dažviet skumji stāvēja ābeles un ķirši, un vienuviet, kaut kā notīrīti, daži trausli augi, kas izlīda līdzenās rindās, acīmredzot kultivēti, jo bija nokalti bez laistīšanas.
Šeit netika ierīkoti žogi, to vietā tika stādītas saulespuķes. Uz viņu zelta cepurēm spalvas šūpojās kā zvirbuļi, piepildot viņu vaigus. Un ceļš, šķiet, patiešām tika izmantots kā poligons. Vasilijs, skatoties apkārt, pat pamanīja vecu filca zābaku, kas noslīka žūstošā peļķē. Turpat netālu airēja vistas, knābājot viņu.
Visu šo skaistumu aptvēra siltas zilas debesis, lielas, kādu Vasilijs nebija redzējis, dzīvodams pilsētā. Droši vien tādas debesis ir tikai ciemos.
– Ko jūs darāt, lai šeit dzīvotu? – Vasilijs jautāja, skatīdamies apkārt. – Ir uzsākti sakņu dārzi… Vai ķerat zivis?
Un viņš paskatījās uz tīklu uz sāniem.
"Cara tēvs neatsakās no žēlastības," Marjaša sarkastiski atbildēja. "Saskaņā ar viņa dekrētu pārtikas produkti mums tiek atnesti reizi četrdesmit dienās, un tas ir bezjēdzīgs." Šeit mums nav ne labības, ne dzirnavu, mēs nevaram ne sēt, ne pļaut – ļaunie gari, vienā vārdā. Tātad mēs dzīvojam no karavānas uz konvoju.
Un viņa bez ņirgāšanās piebilda:
– Mēs arī ķeram zivis. Mežs joprojām palīdz, ir sēnes, rieksti, ogas un medus. Vai mums vajag daudz?
Pie pēdējās mājas Vasilijs paskatījās apkārt, cerēdams ieraudzīt tēvoci Dobrjaku, kurš pārvērtās par lāci, taču viņu nepamanīja. Bet otrpus ceļam divi puiši sēdēja uz sadrumstalota, sausa soliņa, izstiepuši kājas un nagus, lobīja sēklas. Abām ir līdz pleciem gari tumši mati, sasieti ar lencītēm, identiski krekli bez izšuvumiem.
Vasīlijs paskatījās uz savējiem un ar izšuvumiem, atcerējās, ka bija aizmirsis savus džinsus un sporta kreklu priekšnieka mājā, un pamāja ar roku. Ja tas nav īsts, tad kāda starpība?
Viens no puišiem skaļi svilpa, bet otrs iesaucās:
– Eh, Marjaša ir laba, bet ne mūsējā! Vai atradāt savu līgavaini? Kas pie velna ir šis pinkains puisis?
"Jūs paši esat velni," Vasilijs laipni atbildēja.
Puiši smējās, it kā viņš būtu pateicis ko stulbu un tāpēc smieklīgu.
"Nerunā ar viņiem, nāc," sacīja Marjaša un pat nepagrieza galvu.
Noplūkta saulespuķu cepure, aizmesta viņiem aiz muguras, nokrita uz ceļa. Vilks iebļāvās, un puiši atkal smējās.
– Kāpēc jūs šeit nesakārtojat lietas? – Vasilijs jautāja, kad viņi jau bija izgājuši no vārtiem un devās lejā no kalna. No šejienes pļava šķita zaļa, kā smaragds, un tālumā, netālu no meža, ganījās govis. Mazs ganāmpulks, desmit galvas.
– Pasūtīt? – Marjaša vēlreiz jautāja, viņa pat apstājās. – Un tā ir kārtība vietām, kur dzīvo ļaunie gari. Par to mēs tikām izņemti no labiem cilvēkiem.
Viņa gāja tālāk, plaši soļodama, un Vasilijs steidzās viņai pakaļ.
– Un braunijus? – viņš nepiekrita. "Es atceros, ka lasīju pasakas, tās ir labas, palīdz cilvēkiem."
– Labās? – Marjaša samiedza acis. – Tāpēc man vajadzētu doties pie tēvoča Molčana un pārbaudīt. Varbūt tas notiks vēlreiz.
Viņi pastaigājās vēl mazliet klusēdami, un Vasilijs jautāja, skatīdamies apkārt:
"Kur