Jolanta Auziņa

Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem


Скачать книгу

un, godīgi sakot, veiktu labojumus.

      Un viņi devās uz to pašu māju starp mežu un kapsētu, un Vasīlijs pat negribēja domāt, kas būs šī vecā sieviete. Tomēr viņš pareizi nolika galvu un nevarēja daudz domāt.

      Viņš tikai cerēja, ka iedos aukstu kompresi un apgulsies. Viņš nevēlējās neko vairāk šajā dzīvē.

      5. nodaļa. Vasilijs izstrādā plānu

      Vecā sieviete gāja pirmā, un Vilks palika viņai tuvu, tagad skrienot pa priekšu, tagad apstājās, lai kaut ko nošņauktu zemē. Ir skaidrs, kas viņu interesēja: govs glāsti. Bet Vasilijam pat nebija spēka viņu nobiedēt.

      Mudriks klusēja, tikai šņāca, bet Marjaša iesaucās:

      – Ak, pārāk daudz, kāpēc tu esi tik nesaprātīgs! Galu galā viņi teica, ka nav robežas, viņš nolēca un ievainoja sevi… Kā būtu, ja viņš nogalinātu sevi?

      "Un varbūt man vajadzētu nogalināt sevi," Vasilijs drūmi atbildēja. "Tu labāk pastāsti man kaut ko citu: vai tas nozīmē, ka šis Kazimirs ir tik spēcīgs burvis, ka viņš nosaka robežas, kuras nevar pārkāpt?"

      – Viņš var vairāk!

      Marjaša paskatījās apkārt, it kā baidītos, ka Kazimirs guļ netālu, govju notraipītajā zālē un noklausās. Tad viņa pavilka Vasilija roku, liekot viņam noliekties.

      – Tiešām, vai, jūsuprāt, ir tik viegli aizdzīt braunijus? Kā ar ūdenszālēm un vīnogulājiem? Kas tas ir, mūsu mežā satiek divi goblini, viens vietējais, bet otrs svešinieks. Starp viņiem nav draudzības, tāpēc dažreiz mežs tiek iznīcināts, tāpēc viņi tiek iznīcināti… Tā ir bezprecedenta lieta – meža īpašniekam izdzīvot no dzimtās vietas, jo mežs ir viņš pats! Kā tas ir iespējams? Mums nav atbildes.

      – Ko, tavā valstībā bija tikai divi meži? Ja viņš visus šurp veda, kāpēc ir tikai divi goblini?

      "Un viņš, Vasja," Marjaša čukstēja pilnīgi izbiedētā balsī, "viņi saka, ka viņš zina, kā iznīcināt ļaunos garus." Pavisam. Un tie, kas nepaguva aizbēgt, un nav atbraukuši uz šejieni pēc savas gribas, tie viņš… Vai jūs saprotat?

      Vasilijs saprata.

      “Forši,” viņš teica un nodomāja: varbūt šai muļķībai ir īpaša loģika, traki? Varbūt tas ir kā meklējumi, un jums nav jālauž robežas, bet jāizdomā, kā tikt cauri?

      Tas burvis, piemēram, varētu viņu atvest mājās?

      – Vai tas tavs Kazimirs vispār te nāk? – jautāja Vasilijs.

      – Protams! Kas viņam vajadzīgs? Viņš sēž Belopolē, galvaspilsētā. Viņš gribēja šeit nākt!

      "Labi, neviens neteica, ka tas būs viegli," Vasilijs nomurmināja.

      Viņš pamanīja taku zem kājām, nevis platu, bet labi iestaigātu, it kā kāds bieži būtu gājis gar kapsētu uz ezeru – varbūt tās bija kaulu jakas?

      Vasīlijs ar aizdomām skatījās uz kalnu, bet tur viss bija kluss. Pelēki akmeņi, rupji izcirsti, stāvēja nekustīgi. Dažas bija iegarenas, piemēram, pīlāri, dažas bija kvadrātveida, nedaudz platākas augšpusē, un tās visas bija sasvērtas uz sāniem, tad uz priekšu. Bija arī apaļi laukakmeņi, kuriem, šķiet, nebija piešķirta forma, bet gan novietoti tā, kā atrasti.

      Šeit ir vecās sievietes māja, tikpat tumša un nobružāta kā būdiņas ciematā. To atdzīvināja māla jumts, apaudzis ar košām sūnām un reti garu zālāju kušķi ar vēja saliektajiem galiem.

      Māja, neskatoties uz atvērtajiem logiem, bija drūma. Varbūt tikai tāpēc, ka divi no trim logiem pavērās uz kapsētu. Dega krāsns, tāda pati neveikla kā priekšniekam, arī bez skursteņa.

      – Vai jums nav normālu meistaru? – Vasilijs jautāja, mirkšķinot asarainās acis. – Kurš tādas krāsnis taisa! Visi dūmi nāk istabā. Jums jāpiestiprina caurule, lai dūmi nāk ārā.

      – Kāds gudrs puisis! – vecā sieviete iesmējās. – Kā tu izbēgsi no neģēlības? Paskaties, plīts meistars ir atrasts.

      Un viņa, noņēmusi no sola kaut kādu grebtu dēli uz kājas – tā augšpusē, uz zobiem karājās šķiedra – aicināja viesus apsēsties. Viņa bija aizņemta pie plīts, viņai bija kaut kas gatavots katlā.

      Šķiet, ka vietējiem iedzīvotājiem komforts nemaz nerūp. Nav ne gultu, ne atzveltnes krēslu, ne dīvānu – ja gribi pa dienu apgulties, nav kur. Tikai maksā un cietie soliņi, uz tiem nevarēsi ilgi sēdēt. Viņi droši vien nesēdēja, kāpēc gan lai viņi sēdētu, ja nebija interneta, televizora, televizora pierīces. Jūs arī nevarat lasīt grāmatas. Bet ko vēl darīt? Viņi pat netur sakņu dārzus un tiklīdz tie nesaskābst no garlaicības.

      Vasilijs paskatījās apkārt mājā: varbūt krūzes un šķīvji bija izgrebti no koka. Tiek veidoti podi. Sēnes savērtas uz auklas, garšaugi tiek žāvēti. Segas ir izgatavotas no lūžņiem. Šis dēlis ar šķiedru ir vērpšanas ritenis, vai kā? Viņi griežas. Tas ir viss? Un tā visu mūžu?

      Tad viņš saprata, ka Tihomirs brūvē medu un dzer kopā ar velniem. Kas tur vēl īsti jādara?

      Vecā sieviete nolika viņam priekšā koka krūzi ar zāļu uzlējumu, nekrāsotu, bez roktura. Un Marjaša ieguva vienu, un arī Mudriks.

      "Dzeriet," sacīja saimniece un arī apsēdās pie galda. – Spēks palielināsies.

      Un, skatoties tikai uz Vasīliju, viņa domīgi piebilda:

      – Varbūt pat traki…

      "Man pietiek savas sajūtas," viņš drūmi atbildēja un uzmanīgi iedzēra malku. “Ņemot vērā apstākļus, es rīkojos loģiski. Vai kāds no jums zina, cik plata ir robeža? Ja nu, teiksim, kārtslēkšana?

      "Tu dzer, Vasja, dzer," Maryaša sirsnīgi, skaidri ar mājienu sacīja.

      "Un, ja kāds no otras puses ieradīsies pajūgā," Vasilijs spītīgi turpināja, "un es apsēžos, un viņš mani aizvedīs, vai es tikšu ārā no robežas?"

      "Varbūt tikai uz citu karaļvalsti, ja," saimniece domīgi sacīja un tad uzmanīgi paskatījās – viņas acis bija lielas, melnas, degošs skatiens – un jautāja:

      – Un, kad tu izkāpsi, ko tu darīsi?

      "Man jādodas mājās, kas cits, es nevaru visu mūžu te staigāt." Tātad, es atradīšu jūsu burvi un noorganizēšu, lai viņš mani sūta atpakaļ.

      – Ko jūs piedāvājat pretī?

      Vasīlijs saskrāpēja pakausi un saviebās: ja viņš sitīs pats, tad būšot bumbulis.

      – Jūs taču nedomājāt, ka viņš par velti palīdzēs, vai ne? – vecā sieviete izsmejoši jautāja. – Viņi neļaus jums viņu redzēt.

      "Nē, jūs nesaprotat," sacīja Vasilijs.

      Un, virpinot krūzi pirkstos, viņš viņiem visu izstāstīja. Kā viņš dzīvoja savā Južnijā, kā gāja skolā, kā viņš draudzējās ar Pašku un Oļegu. Viņš stāstīja par leģendu un par to bērnības nakti, kad pārbaudīja, vai ir iespējams nokļūt citā pasaulē, taču nekas neizdevās.

      Kaut kā, berzējot pieri un žestikulējot, viņš paskaidroja par savu darbu. Un kā viņš gāja pastaigāties ar Vilku, un tur bija pilnmēness, parks, mākonis, vārna, tas nolādētais kalns. Un kā viņš noslīdēja no slidkalniņa, un Griška viņu izspļāva un pastāstīja.

      "Tās ir tādas muļķības," Vasilijs pabeidza, izplešot rokas, un nobeidza atdzesēto buljonu. – Ko man tagad domāt, tavuprāt? Kas tu esi īsta? Nē, es domāju, ka tas ir muļķības. Varbūt man te jāmirst, lai pamostos savā pasaulē…

      – Vasja,