kaķa ūsas. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet viņi viņam neļāva.
Kāds cits iesmējās, cilvēki sāka runāt, un Vasilija kliedzieni noslīka troksnī. Viņš lūdzoši paskatījās uz priekšnieku. Tihomirs, ņēmis mājienu, trāpīja pa katlu.
– Jā, pagaidi! – Vasilijs beidzot varēja iestarpināt. "Mēs nevienu nebiedēsim." Vienkārši ļaujiet viņiem iet, skatieties un maksājiet par to naudu. Vai arī viņi nes ēdienu, vai ko jums vajag? Izveidojiet sarakstu, un mēs to ņemsim.
Viss apklusa.
Vecais vīrs ar dzeloņaino bārdu izspļāva.
"Tātad tas nozīmē, ka jūs liksit ļaudīm bezkaunīgi raudzīties uz mums, nolādētajiem?" Vai Kazimirs tevi sūtīja?
– Mani neviens nesūtīja!
– Jā, viņš sūtīja, viņš to sūtīja! Šķiet, ka ar mūsu pazemojumu viņam nepietiek, viņš grib, lai mēs vispār pārstātu dzīvot!
– Nelieši, burvju rokaspuiši, ko tu tiec! Viņš nolēma mūs sapīt ar meliem, atņemt mums pēdējo gribu!
Vasilijam pie kājām nokrita ne pārāk precīzi izmests ābola serdenis. Otrais trāpīja viņam vēderā.
– Ak, ļaunais gars! – nāca no pirts. – Iebāz tikai galvu, es tevi applaucēšu!
– Pagaidi! – atskanēja raudāšana.
Marjaša, pietvīkusi, nāca uz priekšu, nostājās starp Vasīliju un pūli, salikusi rokas uz gurniem un dusmīgi sacīja:
– Kāpēc tu tik ātri spriest! Mēs no rīta devāmies pie vecmāmiņas Jarogņevas, un, ja Vasjai tiešām būtu ļauni plāni, viņa būtu sapratusi. Viņa domās nav ļaunuma! Padomājiet par ko citu: mēs tikām izsūtīti, jo Kazimirs teica, ka mēs protam tikai netīrus trikus un godīgiem cilvēkiem sabojāt dzīves, bet, ja mēs šeit dzīvosim labāk nekā kaimiņi, ko tad cilvēki teiks? Mēs visiem parādīsim, ka burvis pret mums meloja veltīgi, un tad varbūt mūsu trimda pienāks gals!
Viņa triumfējoši paskatījās apkārt klusajam pūlim.
"Nu, varbūt tas ir tā…" kāds vilcinoties teica.
– Mēs dzīvojām bez šī, mēs dzīvosim bez šī! – vecā sieviete iebilda, un viņas pīles seja saburzījās. – Viņi baidās no mums, tāpēc palaidiet viņus vaļā! No neatminamiem laikiem baidījās, cienīja, nesa dāvanas, gāja uz mežu, lai man dabūtu papardes saknes! Es paklanīšos pie viņu kājām!
Viņa pakratīja savu slaido dūri, piecēlās, izspļāva un aizgāja, atstājot uz zemes putnu ķepu pēdas.
"Jā," viens no puišiem paraustīja plecus. – Vai mēs jau dzīvojam tik slikti? Mēs kaut kā izdzīvojam no karavānas uz konvoju, un mežs mūs baro, bet mēs esam brīvi!
– Ja cars pārstās jums sūtīt ratus? – jautāja Vasilijs. – Un, ja viņš atdos karaļvalsti Kazimiram, vai tad tu ilgi izturēsi, kā tu domā? Varbūt viņi vienkārši pārtrauks jūs barot, vai varbūt pat tas…
Viņš nosvilpa un pārbrauca ar pirkstu pāri rīklei.
Bija troksnis un kliegšana. Visi pielēca un vicināja rokas. Puscilts uzlēca uz baļķa un dejoja ar nagiem. Pie pirts durvīm parādījās kails sirmgalvis un arī kaut ko kliedza, kratot savu zaļo bārdu. Tihomirs pieklauvēja pie katla, taču tas uzreiz nepalīdzēja.
Lielākoties ciema iedzīvotāji neticēja, ka karalis viņus tā atstās. Un viņš aizies, viņi kliedza, viņi dzīvos šādi. Un viņi nepiekrita, ka Kazimirs viņiem pieskarsies – galu galā viņš jau bija viņus izraidījis tuksnesī, ko viņam vēl vajadzēja? Jā, viņš par tiem jau ir aizmirsis!
Un arī viņi piebilda, ka viņu mūžs ir garš, un viņi pārdzīvos burvi, un tad trimda beigsies. Un jums nekas nav jādara, vienkārši jāgaida.
Bet ne visi tam piekrita. Daži cilvēki teica, ka, iespējams, nav skaidrs, kā būs tālāk, ja cars Boriss būs prom. Viņš, Boriss, joprojām izturas pret viņiem maigi, jo kādu izsūtīja uz Perlovku, un viņa dēls…
Šeit viņi gandrīz nonāca pie sitieniem. Daži kliedza: “Dēls, dēls!”, daži kliedza: “Mainoties!”, un, kamēr Vasilijs skatījās uz visu šo negodu, viņš nepamanīja, kā zivtiņa uzkāpa uz nojumes un no turienes uzmeta viņam uz galvas lipīgas vārpiņas.
Viņš izbrauca ar pirkstiem caur matiem un dusmīgi paskatījās uz augšu. Tur tikai nagi klabēja pa koku un atskanēja smiekli, līdzīgi kā ķeksīšot. Nesaprātīgi, ko no viņiem ņemt.
Garām aizlidoja vēl viens truls, taču tas bija tēmēts nevis pret Vasīliju, bet gan augstāk. No tuvākā jumta ar aizsmakušu ņaudēšanu pacēlās vārna un aizlidoja.
Beidzot Tihomirs, būdams dedzīgs, gandrīz salauza katlu, un ļaudis negribīgi, bet apklusa, klausījās.
"Tā nav viegla lieta," iesāka vadītājs. "Es baidos, ka Kazimirs mūs nepametīs." Ja viņš iznīcinās Borisu un iegūs karaļvalsti, kāpēc mēs viņam būsim vajadzīgi?
– Kas tad ir FAQ? – nāca no pirts. – Mēs viņam neesam šķērslis, mēs esam paši!
– Var, bet Velimudrs joprojām ir likumīgais mantinieks, lai arī kāds viņš būtu. Citādi nevar. Pagaidām Kazimiram izdevās panākt, ka viņš tiek izraidīts, un tad varbūt pat to… Lai būtu drošībā.
Viņš nopūtās.
"Un ko šī melnā čūska nodarīs man un manai Marjašai, es nezinu, bet es vienkārši jūtu, ka tas mums nenāks par labu." Varbūt, kamēr Boriss ir dzīvs, viņi mūs neaiztiks, bet pēc… Es zinu, es esmu vadītājs tikai jūsu vārdos, jūs visi dzīvojat ar prātu, bet es vienalga darītu, kā saka Vasilijs. Kazimiru ļoti saniknosim, varbūt sagādāsim nepatikšanas, bet ir cerība, ka Boriss sapratīs savu kļūdu. Viņš redzēs, ka mēs neesam ļauni un neveiksminieki, bet Kazimirs ir radījis melus veltīgi. Vai nu mēs iegūsim brīvību šādā veidā, vai, es baidos, mēs neredzēsim ne brīvību, ne dzīvību.
"Mums nerūp cilvēku lietas!" – teica viens no puišiem, pieceļoties un uzkāpjot uz nagiem. – Jā, vismaz pārtrauciet viens otru, mums viss ir vienāds. Tās ir jūsu problēmas, nevis mūsu.
"Labi, ja tas tā ir, tad jūs varētu arī nekļūdīties," Tihomirs drūmi sacīja. – Ja viņš nogalina Velimudru no pasaules, tad viņiem nevajadzētu runāt par tevi. Viņš visu sakārtos klusi, neviens neuzzinās, nebūs kam teikt patiesību, ja pēkšņi tiks atrasts kāds, kurš ir izsalcis pēc patiesības.
Viņš nopūtās un pamāja ar galvu. Viņš atbalstīja kreiso roku uz sāniem un ar labo saskrāpēja pakausi.
"Jā, un šī maģija noteikti smeļas spēku no viņa." Varbūt viņam ir vieglāk par mums izlemt, nekā mūs apburt un paturēt robežās. Tāpēc piekrītu Vasilijam: vai nu tagad rīkosimies pret Kazimiru, vai arī būs par vēlu, un tad neko nevarēsim izdarīt. Mūsu kaimiņi šeit ir pieraduši nejaukties, un, ja ar mums kaut kas notiks, neviens to nepamanīs.
Visi apklusa un apmulsa. Kāds arī kasīja galvu, kāds čukstēja.
"Nu, dariet to, ja vēlaties," sacīja vectēvs ar bārdu no kukurūzas vārpām, pieceļoties. – Es domāju, mans bizness ir mazs. Nu es iešu.
Viņš aizgāja, un ar viņu aizbēga trīs cilvēki – sapinušies mati, rotāti ar ziediem, zaļi krekli. Viņi ir tikpat gari kā bērni, bet viņu sejas nav bērnišķīgi, viņu acis ir lielas, caurspīdīgas, uzacu nav vispār, lūpas ir krunkainas un tievas.
"Viņi baidījās no manis, cienīja mani, bet šeit ir bieži uzdotie jautājumi, vai visi raus mani aiz bārdas?" – banniks kliedza. – Negribi! Es nedarīšu! Vienkārši norādi kādam, es