Lai iztīrītu ezeru, būtu ekskavators ar kausu, bet kur to dabūt… Nu, tu esi kalējs, varbūt vari kaut ko ieteikt? Jums ir zināma pieredze!
Bet viencainais klusēja.
"Labi," sacīja Vasilijs. – Sāksim ar kaut ko citu. Varbūt tev šeit kaut kas pietrūkst? Vai jums ir jāveido kalums? Paņemt āmuru, laktu vai ko citu? Dzelzsrūda?.. Tu esi kurls vai kā?
Un atkal viņš nesaņēma ne atbildi, ne zīmi, ka tiek uzklausīts.
Vasilijs kliedza vēl mazliet. Tad viņš mēģināja ar žestiem izskaidrot, kas viņam vajadzīgs. Tad, atradis zaru, viņš, cik vien spēja, uzzīmēja zemē sirpi un grābekli. Viena acs skatījās, klusēja un nekustējās.
– Uhh! – Vasilijs padevās. – Skaidrs. Varam pieņemt, ka kalēja te nav.
Viņš atgriezās drūms. Diena bija tikko pusceļā, un tik daudz jau bija noticis, un cerība uzliesmoja un tad pazuda.
Vai šī ir cita pasaule vai delīrijs, viens ir skaidrs: jums ir jātiek prom no šejienes, pretējā gadījumā jūs varat zaudēt prātu, izrakt zemnīcu kalna malā un sēdēt tur visas atlikušās dienas. Vasilijs noteikti to nevēlējās.
Tieši vietējiem neko citu nevajag. Virs galvas ir jumts, un jums ir vienalga, vai tas ir necaurlaidīgs. Viņi reizi mēnesī atnes humāno palīdzību, un tas ir labi. Viņam radās tāda ideja, un vismaz kāds to novērtēs! Protams, ir vieglāk sēdēt uz vietas. Droši vien, pat ja kāda brīnuma dēļ viņš atvērs rezervātu un labiekārtos teritoriju, viņi pat nemēģinās. Bet jums joprojām ir jātīra, jāgatavo ēdiens un jāuztur kārtība. Ir nepieciešami ceļveži. Un kādam ir jāstrādā par eksponātu, citādi ko tur skatīties, ja visi slēpjas? Uh…
Kad viņš sasniedza avotu, viņa garastāvoklis pilnībā kritās. Khokhļiks jau kaut kur pazudis, palikuši tikai Mudriks un Marjaša, un no tiem nav nekāda labuma… Viņi arī gaida, cerot, ka viņš ir vienojies ar kalēju, bet kā var vienoties, ja viņš ir kā tukša siena? Būtu labi, ja viņš iebilstu, ar iebildumiem var strādāt, bet Vasilijs nezināja, kā izlauzties cauri klusumam.
"Lūk, mums vajag citu plānu," viņš drūmi sacīja, pacēla no zemes akmeni un aizmeta to tālu prom. – Starp citu, laukumā it kā runāja, ka te izsūtīts arī cara dēls – nu, resnais, šķībs un šķībs. Kur šis ķēms tiek turēts, vai viņš arī ir aizslēgts? Godīgi sakot, vismaz ielieciet viņu vienu būrī un ļaujiet cilvēkiem skatīties naudu, un tad mēs par šo naudu nolīgsim strādnieku komandu. Kā viņu sauc, Velidur?
Mudriks piecēlās un, ne vārda nesakot, kliboja prom. Un arī Marjaša pielēca un nosodoši paskatījās uz viņu.
– Ko, Vasja, vai tu nesaproti? – viņa pārmetoši jautāja, norādot uz Mudriku. – Un pat ja es nesapratu, tas joprojām ir tas pats, kā jūs varat ievietot dzīvu dvēseli būrī? Viņam ir gana ar caru, un neviens no mums to nav pelnījis. Ja tā, tad Kazimiram labāk būtu atņemt mums dzīvības, nekā paciest izsmieklu!
Un viņa viņu pameta. Viņa steidzās pēc Mudrika, panāca, apskāva viņu aiz pleciem, un viņi aizgāja.
Vasilijs apsēdās uz akmens, paskatījās uz Vilku un sacīja:
– Sasodīts. Kāpēc es vienmēr nonāku muļķīgās situācijās? Nu, kā es to varēju uzminēt, vai ne? Sākumā saka, ka viņš ir resns kā muca, un viss greizs, un vispār… Ah-ah-ah, Dievs, es gribu mājās!
Viņš satvēra matus un sēdēja vēl mazliet. Neviena ideja neizdega, viņš arī sastrīdējās ar visiem, un bija izsalcis – ko viņš no rīta ēda, būtu labi, ja divas pankūkas. Tagad Maryasha noteikti netiks pabarota.
"Tā īsumā," sacīja Vasilijs, pieceļoties. "Esmu noguris no tā, bet man nav ko zaudēt." Vilks, celies!
Un, uzsitot sev pa augšstilbu, viņš devās kalnā uz vārtu pusi.
8. nodaļa. Vasilijs nepadodas
Tēvocis Dobrjaks dzīvoja nevis kaza, bet kaza. Sentry. Vasilijs to uzzināja, staigājot pa māju.
Viņš ieradās ar nodomu vēl vairāk strīdēties. Noskaņojums bija tieši piemērots. Bet Dobrjaks nolēma, ka jau visu pateicis, no iekšpuses aizslēdzās un tikai ieteica, kur iet.
Tomēr nevienā no šiem virzieniem nebija pārtikas, un tāpēc Vasilijs nekur negāja.
– Atvērt! – viņš spītīgi noprasīja, klauvēdams pie durvīm. – Mums jārunā. Atveriet, sasodīts!
Bet Kindly pilnībā apklusa, it kā viņa nebūtu mājās.
– Nu, ir par vēlu izlikties! – Vasilijs kliedza. – Es zinu, ka tu esi tur!
Tad viņam ienāca prātā, ka Kindly varētu būt evakuācijas ceļš. Vai viņš aizies un kur viņu meklēt vēlāk? Un tad, staigājot pa māju, Vasilijs satika kazu.
Kaza bija liela, balta, netīra, uz sāniem izliektiem ragiem. Viņš domīgi sakošļāja lūpas, šķieldams dzelteno aci.
Tad viņš piegāja uz priekšu, noliecis galvu.
Vasilijs pamanīja virvi ap kazas kaklu un tāpēc vienkārši paspēra soli atpakaļ, cerot, ka pavada to noturēs. Un vēl viens solis, jo kaza turpināja staigāt…
Virve bija pārrauta.
Vasilijs skraidīja pa māju. Kaza elpoja pa muguru, sita viņa nagus. Vilks jau no tālienes gļēvi iebļāvās, bet neiejaucās.
Vasilijs ienāca mājā iespaidīgi, pa logu, kūleņojot, gluži kā filmās. Kaza vēl nedaudz paātrinājās un tad uzvaroši skrēja atpakaļ. Varēja dzirdēt, kā viņš krāk, gaidot, vai Vasilijs atkal iznāks. Vasilijs cerēja, ka tas neizdosies, bet katram gadījumam paskatījās uz saimnieku. Viņš stāvēja viņam virsū, uzlicis rokas uz gurniem, taču šķita, ka negrasījās viņu izmest uz ielas.
– Kāpēc tu esi tik pieķēries, sasodītais? – viņš skumji jautāja tievā balsī.
"Vai jūs domājat, ka man nav nekā cita, ko darīt…" Vasilijs dusmīgi iesāka. – Īsāk sakot, jā. Man tiešām nav neviena cita, pie kā iet.
Viņš piecēlās, raustīdamies, jo nebija īpaši labi kritis. Ja tā padomā, kopš es šeit nokļuvu, ir bijusi trauma pēc savainojuma. Pļavā uzaru zemi ar zodu, tad ar muguru pret soliņu, tad ar grīdu, tad šo apmali, lai tā… Un viss sākās ar to, ka pūķis košļāja.
"Tā ir lieta," sacīja Vasilijs. "Es nenokļuvu šajā trimdā pēc paša vēlēšanās, un es to nepieņemšu…
"Ejiet un neapmetieties kaut kur citur," ieteica labais vīrs. – Tu stulbā, ņem savu kašķi!
"Bet man tas nav jāvēl," Vasilijs pakratīja pirkstu. "Es nesen ierados pie jūsu kalēja, tāpēc es nedomāju, ka jūs varētu būt ķērkuši."
– Pie kalēja? Vai tu esi svētīts vai kā? Atgādināt man, kā tevi sauc?
– Vasilijs.
"Jā," sacīja īpašnieks, sakošļāja lūpas un norādīja uz durvīm: "Nu, ejiet mājās!" Es kādreiz saucu kazu par Tišku, bet tagad es viņu saukšu par Vasku.
"Ticiet man, tiklīdz es atradīšu izeju, es nekavējoties došos prom." Tātad…
– Kas mums jāmeklē? Durvis ir tur. Varbūt jums patīk logs?
Vasīlijs ievilka gaisu, lēni izelpoja un skaitīja līdz trīs. Man nebija pacietības vairāk.
"Es dzīvoju savu parasto dzīvi," viņš spītīgi teica un arī uzlika rokas uz gurniem. "Varbūt tā nebija gluži lieliska dzīve, bet man tā derēja, un tad – laiks!" – un es esmu šeit. Jā, šādi jūs visi šeit nokļuvāt, vienkārši sēdiet un nemokiet laivu, un es pielikšu pūles, lai atgrieztos mājās, labi?
Viņš