tu pļāpā? – viņš negaidīti plānā balsī jautāja.
Acis, mazas uz platas sejas, tumšas, no biezajām uzacīm izskatījās nelaipni. Brūnās matu krēpes izskatījās pēc lāča kažokādas, un tas pats kažoks bija redzams viņa krekla izgriezumā.
"Ir kāda lieta," Vasilijs iesāka. – Svarīgs…
Pēc tam apmēram piecas minūtes viņš nevarēja iegūt vārdu, viņš tikai klausījās par sliņķiem un parazītiem, kuri nevarēja atstāt labus cilvēkus vienus. Beigās viņš saņēma padomu, ka, ja viņam ir svarīgas lietas, tualete ir tur.
Vasilijs ieelpoja, izelpoja un mēģināja vēlreiz.
Viņam tik tikko bija laiks runāt par rezervi, kad Labais cilvēks atkal izplūda asarās. Pavicinādams rokas – katra plauksta lāpstas lielumā – viņš nolādēja tos neliešus, kuri to izdomāja. Nu iznāk, ka gar viņa pagalmu klīst visādi stulbi? Un tā nav ne miega, ne miera, ne glābšanas, tad kādu nes šurp, tad tur, un krakšķ un čīkst, tad dzen baru uz mežu, tad atpakaļ, tad pēc ūdens, tad pa ūdeni, vai viņi vienkārši satiekas, mēles aizķeras, un lai kur jūs dotos!
Kamēr Dobrjaks kliedza, šļakstīdamies ar siekalām, Vasilijs drudžaini domāja, ko vēl teikt…
– Kāpēc tu novērsi savas nekaunīgās acis? – saimnieks viņam uzbruka.
"Jā, es redzu, ka jums ir bišu stropi," Vasilijs iestarpināja. – Un bites nozīmē medu. Un medus ir…
Sarunu viņš gribējis pārvērst par medalu, jo to var pagatavot ciemiņiem, un tik prasmīgam saimniekam, kurš tur bites, jāgatavo izcils medus. Tādu, lai visi apkārtējie ciemi būtu slaveni…
Bet viņš nepareizi aprēķināja un uzspieda uz sāpīgas vietas. Dobrjaks tikko sastrīdējās ar Tihomiru, acīmredzot tāpēc, ka priekšnieks neprasot aizņēmās nedaudz medus – to Marjaša paskaidroja Vasilijam skrienot. Mudriks kliboja viņam aiz muguras, Khokhliks, uzlecot un izvairoties no rievām, metās pa priekšu, un Volka bija pilnībā pazudis. Aiz viņa Kindly Man bankrotēja. Es viņus nedzenāju tālu un nepārvērsos par lāci, un tas ir labi.
"Nekas, Vasja," Marjaša sacīja, apņēmīgi savelkot uzacis, kad viņi apstājās aiz vārtiem. "Citi vispār nevar runāt ar tēvoci Dobrjaku, viņi izvairās no viņa mājas, bet cik ilgi tu turējies!"
Viņa noslaucīja viņa seju ar kabatlakatiņu (Labais vīrs sarunas laikā spļāva, svētī viņu), un viņi joprojām domāja, pie kā doties. Tikko bija pienācis laiks pusdienām, karsta stunda, un Vasilijs grasījās jautāt, vai nav iespējams apciemot kādu, kas viņus pabaros. Jā, un es gribētu sēdēt aukstumā, nevis klīst šurpu turpu pa putekļaino ceļu.
"Vai mēs varam iztīrīt ezeru?" – Mudriks klusi ierosināja, skatīdamies uz sāniem.
"Ezers," Marjaša nopūtās. "Tātad, lai pļautu zāli un niedres, jums ir nepieciešams sirpis." Mēs to nevaram izdarīt bez kalēja…
– Vai te nav kalēja? – Vasilijs bija satraukts.
Ja nav kalēja, daudz kas nemaz neizdosies. Droši vien var vienoties ar kādu no apkārtējiem ciemiem, līdz sazināsies, līdz pierunā sadarboties, līdz izdomā, kā samaksāt…
"Mums ir kalējs," viņi viņam atbildēja.
Taču viņu sejās nebija nekāda prieka, kas nozīmēja, ka kaut kur ir āķis.
"Izspļaut," Vasilijs prasīja. – Vai viņš ir kanibāls? Vai arī šī brālis, kuru tikko apmeklējām? Vai vienkārši greizs? Kas?
"Vasenka ir viens no brīnišķīgākajiem cilvēkiem," skumji sacīja Marjaša.
Tas nevarētu būt skaidrāks.
Tad viņa paskaidroja, ka brīnišķīgiem cilvēkiem ir viena acs pierē, viena roka un viena kāja. Kamēr viņa skaidroja, Khokhlik demonstrēja: viņš aizvēra acis, aizlika roku aiz muguras un šūpojamies uz viena naga.
– Vai viņš, piemēram, visu laiku krīt, kamēr viņš kaļ? – jautāja Vasilijs. – Tev tas ir jātur, vai ne?
"Kas zina," Marjaša paraustīja plecus. -Vai mēs tuvojamies? Tas ir biedējoši, Vasja. Viņi ir nelaipni, brīnišķīgi cilvēki, kaut arī ne pēc savas gribas. No viņu kalves dūmiem pa zemi ložņā sērga, drudzis. Viņš apmetās aiz kalna, viņš nenāk pie mums, un mēs arī neejam pie viņa.
"Uh-hu," Hočliks piebilda.
"Forši," sacīja Vasilijs, pacēla uzacis un saskrāpēja pieri. – Labi, pāri kalnam – uz kuru pusi tas ir?
Un viņš paskaidroja uz viņu kluso jautājumu:
– Nu, tas nav iespējams bez kalēja. Kādam jāiet un jāpaprasa viņam grābeklis, lāpsta, sirpis, naglas, kas vēl… Tā nu es iešu.
– Ak, nepietiek! Vai tev nav bail, Vasenka?
"Jā, es," viņš paraustīja plecus, "es kaut kā joprojām nespēju noticēt, ka tas ir pa īstam." Tātad – nē, man nav bail. Un tad es esmu vakcinēts. Varbūt šī tava sērga mani neuzņems.
Tomēr viņš apstaigāja kalnu piesardzīgi. Viņš staigāja ilgi – sākumā uz labās rokas stiepās lauki, tagad apauguši ar nezālēm un savvaļas puķēm. Likās, ka tur klīda kāds baltā tērpā, karstajā dūmakā grūti saskatāms. Vasilijs atcerējās pusdienas spēli no spēles, ko viņš zināja, un katram gadījumam pasteidzināja. Un vēl padomāju palūgt kalējam sudraba zobenu – nu, nevar zināt.
Vilks viņam sekoja un droši vien to nožēloja. Saule sita nežēlīgi. Suns skrēja ar izkārušos mēli un ik pa brīdim mēģināja apsēsties un paskatīties uz savu saimnieku: atpūtīsimies, vai ne?
Vasilijs negribēja šeit atpūsties.
Viņi gāja garām mazam dārziņam, arī sen pamestam, kur daži koki bija izkaltuši un stāvēja kaili, tumši, un ķiršu koki bija saauguši biezi, tā ka celiņu vairs nebija. Viņi atkal izgāja plašā pļavā un, pa to izgājuši, beidzot apgāja kalnu un atgriezās pie vārtiem. Marjaša, Khokhlik un Mudriks sēdēja turpat, uz akmeņiem pie avota, vītolu ēnā. Vilks uzreiz rikšoja tur, ūdens virzienā.
– Nu, Vasja? – Marjaša bažīgi jautāja. – Vai viņš tiešām ir biedējošs?
"Jā, kā es varu zināt," Vasilijs paraustīja plecus. – Mājas tur nav. Vai viņš tiešām dzīvo tajā pusē?
"Un viņam nav māja, bet zemnīca, zemnīca," sacīja Khokhlik. – ES redzēju to.
Viņš gandrīz uzreiz to nožēloja, jo ar vispārēju lēmumu tika nosūtīts rādīt ceļu. Viņš gāja, ievilcis galvu plecos un kautrīgi soļodams ar nagiem, un viņa mīkstais kažoks ik pa brīdim piecēlās kā izciļņa gar grēdu.
Vasilijs sekoja un nožēloja, ka Vilks viņu šoreiz nepavadīja. Ar Vilku viņš jutās pārliecinātāks, tikai nedaudz.
– Skaties, kalnā ir melns! – Khokhlik norādīja ar pirkstu, pagriezdamies. -Tev jāiet tur.
Un viņš aizskrēja prom, spārdīdams putekļus. Viņš steidzās tik ātri, ka, iespējams, uzstādīja rekordu. Vasilijs pat nosvilpa.
Viņš arī uzreiz neredzēja zemnīcu, viņš gāja tai garām trīs reizes, līdz saprata, ka skatās uz ar zemi un zāli aizaugušu sienu, kur durvju vietā bija stabu ierāmēta bedre. Garie stublāji, noliecoties uz sāniem, gandrīz nosedza to.
Vasilijs kādu brīdi stāvēja, sakopot savu apņēmību. Tad viņš mehāniski pastiepa roku, lai pieklauvētu, un saprata, ka nav nekā īpaša, pie kā klauvēt.
– Čau, meistar! – viņš zvanīja.
Mums nebija ilgi jāgaida. Kāds grozījās iekšā, šļakstījās, un, nācis tuvāk, viņš skatījās