izrādījās ļoti viltīgi, lai gan divus gadus neviens viņu nebija zvanījis angliski, no brīža, kad viņa ieņēma bērnu un izkrita no jautrās studentu dzīves. PatJūlija tagad dzirdu reti – sauca biežākmāte.
"Jūlija un Miroslavs…" jauneklis domīgi sacīja. Viņš noslēpumaini pasmaidīja. Pievienots: "Izklausās labi!"
– Ko tu ar to domā? – viņa nošņāca.
Biedrs nebija zaudējis:
– Laulāto vārdi, protams!
– Un tu esi veikls! – Jūlija izplūda smieklos.
Un atkal es ironiski nodomāju: "Vai tas esmu es?"
Viņa patiešām nezināja, kā flirtēt, un viņai tas nepatika. Divdesmito gadu vidū piedzīvoju tikai vienu nopietnu mīlestību – un tā beidzās ar pilnīgu šķiršanos. Nu un bērna piedzimšana, protams.
Karlovi Varos gaiss, iespējams, ir vienkārši reibinošs un nemierīgs. Un vīns ir apreibinošs.
"Kā neiesaistīties stāstā," Jūlija uztraucās. Bet viņa uzreiz savelkās kopā: "Nu, puisis ir kulturāls eiropietis!" Ko viņš ar mani darīs?!”
Es mēģināju atgriezt sarunu no slidenām tēmām mazās sarunas ietvaros. Viņa atgrūda glāzi reibinošā sarkanvīna. Viņa pieklājīgi jautāja:
– Pastāsti par sevi, Miroslav. Vai tu strādā vai studē?
Viņš neatbildēja. Viņš aizsedza viņas roku ar savējo un domīgi sacīja:
"Jūsu acis ir kā… dīķi?" Bez nožēlas. Es jau aizmirstu krievu vārdus. Tāpat kā ezeri. Dziļi. Bez dibena.
Džūlija apmulsusi paskatījās lejup.
Un viņš vēl ciešāk piespieda viņas plaukstu. Čukstēja:
– Tikai ļoti skumjus. Šis idiots sarūgtināja Hanušu, vai ne?
"Nu… Laikam," viņa nomurmināja. Lai gan es jau sen esmu aizmirsis par dusmīgo pārdevēju. Tagad viņu plosīja pretrunas. Tas bija labi un ļoti biedējoši reizē. Viņa gribēja aizbēgt un lai šis brīnišķīgais vīrietis paliktu viņai blakus. Vienmēr.
Viņš juta viņas spriedzi, noņēma roku un jautāja:
– Varbūt es tev esmu nepatīkams?
– Nē, nē, par ko tu runā! – Jūlija atbildēja ātrāk, nekā vajadzēja.
Un Miroslavs (viņa balsī bija neslēpts pārsteigums) sacīja:
– Nu, tā tas notiek. Man likās, ka esmu prātīgs cilvēks. Pieaugušais. Pat ciniķis…” Viņš pasmīnēja. Viņš atkal aizsedza viņas roku ar savējo un turpināja: "Un es satiku tevi, un mana galva griezās." Lai gan es vienmēr uzskatīju, ka mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir pasaka, tukša romantika. Meitenīgi izgudrojumi. Bet šodien es tikko redzēju tavu seju aiz stikla. Tikai viena seja – un uzreiz viss manā dvēselē… likās, ka nolūst.
Džūlija nosarka, nolaida skropstas un zagšus paskatījās uz puisi. Neizskatās, ka viņš melo. Seja priecīga, nedaudz apmulsusi. Bet vai viņa, neveiksminiece, vientuļā māte purpursarkanā uzvalkā, ir tik izskatīga vīrieša cienīga? Vai tas nav triks? Varbūt viņš ir viens no baltu emigrantiem (pareizāk sakot, baltu emigrantu pēctecis)? Un viņš mēģina viņu savervēt (es atcerējos instruktāžu partijas komitejas apmeklējuma komisijā)?
"Julečka, Jūlija…" Miroslavs maigi sacīja, it kā viņš to garšotu.
Viņš pieskārās viņas vaigam – Jūlija uzreiz jutās kā nodurta ar elektrību (kā sentimentālā romānā, dievs!).
"Kas ar mani notiek? – viņa bailīgi nodomāja. – Kāda mīlestība, kasplūsma?! Pēc divām dienām izbraucam uz Prāgu, un vispār: man ir bērns!”
Bet tad viņa pie sevis kliedza: “Beidz! Atpūties! Nekustieties! Jūs esat tikai atvaļinājumā. Ārzemēs, brīvība. Romāns ar satriecoši izskatīgu ārzemnieci. Ir pēdējais laiks dzīvot šādi!”
Un, kad Miroslavs viņu apskāva ar pašpārliecinātu roku, Jūlija (pretēji viņas parastajai attieksmei pret vīriešiem) neatrāvās.
Un cik salds skūpsts bija bāra krēslā!
Un ko vērta bija viņu vakara pastaiga – apskaušanās pa mierīgo pilsētiņu!
Kad Miroslavs pēc viņas lūguma pastāstīja par sevi, Jūlija vēl vairāk cienīja savu jauno paziņu. Viņš izskatās pēc vecāko klašu studenta, bet izrādās, ka koledžu beidzis pirms septiņiem gadiem. Tagad praktizējošs ārsts.
"Tiesa, bakalaura grādu ieguvu divos, nevis četros gados," viņš nejauši precizēja, pilnīgi nelieloties. – Ātri pabeidzu arī savu rezidentūru, pirms gada aizstāvēju disertāciju. Mamma tagad sapņo, ka būšu profesore. Jaunākais Čehoslovākijā.
– Kas ir tava māte? – Džūlija ieinteresējās.
– Arī ārsts. Šeit, Karlovi Varos, Balneoloģijas institūtā, viņš vada nodaļu.
– Klau, kāda ir jūsu tautība? čehu? slovāks?
– Vai tiešām es izskatos pēc čehietes? – Miroslavs iesmējās. – Krievu apavi. Ar ukraiņu un baltkrievu asiņu piejaukumu. Mūsu ģimenes vārds bija Krasavins. Pēc tam mēs to tomēr nogriezām. Viņi kļuva par Crassus. Izklausās eiropeiskāk.
– Kā tu šeit nonāci?
– Nejauši. Kā viss dzīvē notiek. Mana vecmāmiņa un vectēvs no manas mātes puses aizbēga no revolūcijas uz Parīzi. Mēs iekārtojāmies labi, dzīvoklī, darbā, bet kaut kā īsti neiedzīvojāmies. Un četrdesmitajos gados, pat pirms kara, manam vectēvam izveidojās liela kuņģa čūla, un viens franču profesors viņam teica: "Vai nu šeit, uz ūdeņiem, vai tu mirsi." Nu, mana vecmāmiņa un vectēvs paklausīja un pārcēlās uz Karlovi Vari. Sākumā viņi šeit dzīvoja nepieciešamības dēļ, lai izārstētu manu vectēvu, un tad viņi pieraduši un iemīlējuši pilsētu un lauku. Vectēvs kļuva par sava veida ārstu de Karro. Vai esat dzirdējuši par viņu?
"Nē, viņi mums stāstīja tikai par Marksu un Engelsu Karlovi Varos," viņa apolitiski iesmējās.
– Šveicietis De Karro ieradās šeit 1826. gadā, lai ārstētu podagru. Un viņš palika pilsētā uz visiem laikiem. Izpētīju vietējo ūdeņu sastāvu, rakstīju rakstus, kļuvu par goda pilsoni… Vecmāmiņai un vectēvam tomēr paveicās mazāk nekā šveiciešiem. Pēc kara Čehijā sākās sociālisms, bet vecie ļaudis nolēma: būs labāk pie komunistiem, bet savā mīļākajā vietā. Un viņi negribēja atstāt ūdeni: ārsti saka, ka nav bijušo čūlu. – Miroslavs iesmējās. “Kopumā viņi ārstēšanas jautājumam pievērsās nopietni no visām pusēm. Lai turpmāk noteikti nebūtu nekādu problēmu, viņi savu meitu – manu mammu – padarīja par ārsti. Un viņi mani piespieda specializēties balneoloģijā.
– Jūs droši vien esat arī balneoloģe ģimenes tradīciju garā? – Džūlija ierosināja.
– Nu ko tu runā! – viņš viegli nicinoši iesmējās. – Meitenēm patīkamas spa procedūras un ūdens. Un es esmu ķirurgs.
– Lieliski! – Jūlija izsprāga. Un viņa skumji piebilda: "Jūs varat vienkārši būt skaudīgs." Jūs dzīvojat skaistā valstī. Darbs ir interesants.
Nav tā, ka viņa ir jauna māte. Ar inženiera diplomu (un, godīgi sakot, nemaz ne mīļāko) specialitātē. Un pat ar bērnu rokās.
Un pēkšņi es dzirdēju:
– Un tu mani precēsi!
Viņa neizpratnē skatījās viņā:
– Miroslav, ko tu dari? Mēs tik tikko pazīstam