vasarā," es atbildēju.
"Nu, izstrādājot maršrutu, tika izvēlēts "ziemas" variants," viņa atbildēja.
– Vai tas nozīmē “vasaru”, kad mēs pārbaudām? – ES jautāju.
"Jā, katram gadījumam," viņa apstiprināja.
– Būt pilnībā gatavam?
"Tieši tā," viņa teica.
Lai gan jā. Jūs varētu turpināt kurnēt, bet nav jēgas. Mēs joprojām lidojam apkārt Saules sistēmā kā akli kaķēni, bet šeit mēs esam četrpadsmit gaismas gadu attālumā. Kāds jautās, kāpēc? Kāpēc cilvēki atraujas no mājām, pamet visu un dodas nezināmajā? Vēl viens iemīļots teiciens ir tāds, ka, cik daudz naudas tika izšķiests, būtu labāk, ja viņi to man iedotu. Nezinu. Uzdodiet šo jautājumu Koroļevam un Gagarinam. Viņi saka, kāpēc divpadsmit gadus pēc briesmīgā kara, kad valsts vēl nav atguvusies no postījumiem, kosmosā palaist satelītu, bet sešpadsmit gadus vēlāk – cilvēku. Ar šo naudu būtu iespējams izdarīt tik daudz lietu. Nezinu. Varbūt tas viss ir saistīts ar spēju sapņot. Un sapņa dēļ spēt atteikties. Kādu iemeslu dēļ tagad neviens neatsakās no visām priekšrocībām, kas viņiem ir, pateicoties tuvajai telpai.
Kādas domas jums ienāk prātā, kad kosmosā esat viens? Biju gandrīz sasniedzis centrālo nodalījumu, kad man ceļu aizšķērsoja tērauda konstrukciju juceklis. Uzreiz atcerējos veco padomju filmu “Ekipāža”. Tur lidmašīnai nosēšanās laikā atdalījās aste.
– Venēra, ja mainīsies vilces spēks, kosmosa kuģis šajā vietā nesadalīsies? – jautāju asistentei.
"Pagaidiet, es domāju," viņa atbildēja, "pastāv piecdesmit procentu iespēja, ka tas saplēsies."
"Klausies, sinoptiķe, beidziet jokot, es jautāju jums nopietni," es viņai skarbi sacīju, "pretējā gadījumā es šeit esmu uzcēlis margrietiņu, kas saka: "tas plīsīs", "tas neplīsīs".
"Manai programmai nav šīs funkcijas," viņa atbildēja, "jums ir jānokļūst centrālajā nodalījumā un jāmēģina aprēķināt varbūtības centrālajā datorā."
– Kā ar centrālo datoru centrālajā nodalījumā? Tas, kas izskatās pēc šīs drupatas un putriņas? – Es jautāju: "Vai tiešām nebija iespējams ieviest izplatītu sistēmu?" Ir arī vakuums un aukstums – visi nosacījumi supravadītspējai.
"Manai programmai nav šīs funkcijas," viņa vēlreiz atbildēja, "galvenā konsole atrodas centrālajā vadības telpā."
"Labi, iesim," es nogurusi teicu un devos uz priekšu. Jāsaka skafandru izstrādātājiem, ka magnētisko zābaku vadība kaut kā jāpadara ērtāka. Man bija jāizslēdz un jāieslēdz magnēti, iespējams, piecsimt reižu, kamēr tiku pāri šīm drupām. Un, lai to izdarītu, skafandra izvēlnē ir jāveic vairākas darbības, kas parasti ir neērti, no vārda “pilnīgi”. Jums vienkārši nepieciešama poga uzvalka ārpusē. Nospieda to vienu reizi, un tas kļuva magnetizēts, nospieda citu reizi un tas kļuva magnetizēts.
Kamēr es pārvietojos, es domāju, ka nevaru nomocīt datoru ar šo jautājumu. Teorētiski reaktora vilci var kontrolēt no reaktora nodalījuma. Tas, protams, ir ļoti neērti, taču ir jābūt avārijas nosēšanās programmai, ja vadības telpā rodas problēmas. Tātad, pat ja zvaigžņu kuģis izlaužas cauri šim putram, kolonisti un reaktors paliks tajā pašā spraugas pusē un var aizlidot uz maršruta pēdējo punktu.
Pārvietojot to, man šķita, ka centrālais stars nav bojāts, un, iespējams, kuģis izdzīvos. Tad man ienāca prātā viena doma. Mums tas ir jāapspriež ar kādu.
– Venēra, vai remontroboti no reaktora var atjaunot kārtību šajā vietā? – jautāju Venērai.
"Tīri teorētiski, iespējams, jā," viņa izvairīgi iesāka, "tikai viņiem nav rakstiskas programmas šādiem gadījumiem." Viņi veic reaktora remontu ar aizvērtām acīm, un viņiem nav reaktora tvertnes diagrammu.
"Skumjas un jauni izaicinājumi vietējiem robotiķiem," es pasmaidīju, "lai gan, ja pareizi atceros, galvenajam kuģim bija paredzēts kaut kāds universāls robots?"
"Jā, antropomorfajam robotam pašlaik tiek veikti pēdējie testi," apstiprināja Venēra.
– Kāpēc vabolēm jūs nepatikāt? – ES jautāju.
"Viņiem trūkst ekstremitāšu ar cilvēka rokas analogu," viņa paskaidroja.
– Kas pie velna? – Es biju pārsteigts.
"Ir vairāki uzdevumi, kur bez tā nevar iztikt," atbildēja Venēra.
– Nu nekādi nevar. "Mans darbs ir piedāvāt," es teicu, "šķiet, ka viņi ir ieradušies."
Ieeja centrālajā nodalījumā man atgādināja izpostītu pajumti no vecās datorspēles "Fallout". Durvju vērtnes tika izrautas no metāla konstrukcijām. Viens gulēja uz grīdas, otrs bloķēja eju. Daļēji. Pat skafandrā es varēju diezgan labi rāpot. Tēlaini. Pārmeklēja.
Centrālajā nodalījumā attēls sāpīgi atgādināja kaut ko jau redzētu. Tas ir arī drupans un netīrs. Metāla fragmentiem tika pievienots tikai stikls un plastmasa. Kosmosa kuģis tagad atradās brīvā lidojuma fāzē. Es spriežu pēc bezsvara stāvokļa, tāpēc lauskas vienkārši karājās visur nodalījuma telpā.
– Kas man te jāmeklē? – uzdevu jautājumu Venērai. Viņa uz brīdi pazuda, tad parādījās. Viņa skumji pamāja ar roku.
"Tas ir labi," viņa strupi atbildēja, "tieši tad Mamai pagāja garām."
"Kādus interesantus izteicienus jūs zināt," es biju pārsteigts.
"Kādā grāmatā, manuprāt, tā bija piemērota situācijai," viņa teica, "jums jāiekļūst priekšgala stabā."
Lēnām ejot cauri gružu mākoņiem, šķērsoju centrālo stabu. Reiz gandrīz uzskrēju kādai piespraudes asam gabalam. Citā reizē kāds gružu gabals tika neveiksmīgi nostumts malā un sākās ķēdes reakcija. Viņš savukārt uzāķēja vēl vienu kaut ko gabalu, tas trāpīja trešajam un devāmies prom. Rezultātā man nācās izvairīties no gružiem, kas lidoja no visām pusēm. Pāris reizes manāmi uzlika, bet nekas nenotika. Uzvalks un es palikām neskarti.
Ceļš uz priekšgala stabu bija zināmā mērā ikdienišķs. Kaut kā scenārija autori kļūdījās tikai divās vietās ar drupačām un misu. Viņi droši vien apžēlojās par meteorītiem.
Priekšgala stabā viss bija neskarts. Es nezinu, vai tas var notikt parastajā dzīvē, tāpēc daļa kosmosa kuģa atrodas sietā, bet daļa ir ideālā stāvoklī. Vienkārši nopūtiet putekļu daļiņas. Lai gan šī kolosa kopējais garums ir gandrīz divdesmit kilometri. Tas joprojām kaut kā neder. Divdesmit kilometri Zemei ir daudz, bet meteorīta lietus platums var būt vairāki desmiti miljonu kilometru.
Labi, atstāsim to rakstnieku ziņā. Izrādījās, ka postenī ir gaiss un siltums. Es laimīga izkāpu no uzvalka. Šeit bija arī strāvas padeve. Es dabūju sev pāris tūbiņas ēdiena un tūbiņu sulas. Es vienmēr esmu vēlējies izmēģināt īstu astronautu ēdienu. Lai tas ir virtuāls. Man būs jāsasprindzina Makss, varbūt viņš dabūs pāris tūbiņas.
Ar visu laupījumu viņš apsēdās krēslā. Diez vai pilota sēdeklis, drīzāk posta komandiera sēdeklis. Viņš ielika sulas caurulīti savā jostā. Savilku dūrēs pārējās divas caurules un sāku izlikties, it kā bērnībā lidotu ar kosmosa kuģi.
“Mmmm, Piu-piu, Vzh-zh-zh-zh,” es ar entuziasmu izlaidu dažādas skaņas.
– Vasīlij, tev viss kārtībā? – Manā priekšā parādījās norūpējusies Veneras seja.
"Viss ir vienkārši brīnišķīgi, es esmu briesmīgais Lūks Skaivokers un es iznīcināšu Nāves