Dažas sekundes gaidīšanas, un es esmu atpakaļ kriomiega kapsulā. Atkal parādījās Venera.
– Kāpēc šis man ieceltais palīgs nav bērnišķīgs? – es viņu sveicināju ar jautājumu.
"Esiet konkrēts, priekšniek," viņa nekavējoties atbildēja.
– Kāpēc tu man nepastāsti algoritmu, kā ātrāk tikt pie letes? – es precizēju.
"Es rūpējos par jūsu vīrišķo ego," viņa vienkārši atbildēja, "jūs, vīrieši, nekad neievērojat sieviešu ieteikumus." Jums pat ir teiciens: "Klausieties sievieti un rīkojieties pretēji." Tikai ļoti bieži jūsu pieņemtie lēmumi noved pie fiasko, un jūs atceraties sieviešu padomus. Tiesa, tajā pašā laikā tu saglabā pārliecību, ka visu izdomāji pats.
– Venēra, tu neesi sieviete, vai ne? – Es mēģināju noskaidrot situāciju. Kaut es to nebūtu teicis. Pops un Venera iztvaikoja. Sasodīts, šķiet, ka viņa bija aizvainota. Un tagad ko es varu darīt? Vai lūgt piedošanu virtuālai meitenei? Yokarny bobay, un tāpēc problēmas ir caur jumtu, un šis joprojām ir ton.
"Venēra, piedod," es teicu. Pagaidīju minūti, nekas nemainījās. Ak, šīs sievietes ar savām pretenzijām. Es nožņaugšu izstrādātāju, kurš to uztaisīja šādi. Būs kritiska situācija, vīrietis būs uz robežas, viņš kliegs un viņa stulbi aizskries saulrietā un atstās kolonistu mirt? Kā ir ar pirmo robotikas likumu? Robots nevar nodarīt kaitējumu cilvēkam ar savu darbību vai bezdarbību. Čau, Venēra? Es saprotu, ka tehniski viņa nav robots, bet būtība ir tāda pati.
Labi, bez palīdzības. Jums tas būs jādara pašam. Ar pazīstamu kustību es aptaustīju sviru, lai atvērtu kapsulu. Tāpēc pagājušajā reizē es pārāk ātri izvilku no kapsulas. Mani iznesa no tā, un es sastingu. Tagad mums jāmēģina gludi izplūst un nokrist uz grīdas. Cerams, ka uz grīdas būs kaut kas, uz ko ķerties.
Nu viens, divi, trīs, četri, pieci – zaķis izgāja pastaigāties. Es pavilku sviru. Turoties pie kapsulas malām, es apsēdos, pārgrupējos un izslīdēju ar galvu pa priekšu. Zāles grīda ar kapsulām bija stieņu režģis. "Interesants inženiertehniskais risinājums," ātri pavīdēja doma. Ar kājām atgrūdu no kapsulas sienas un, kustinot rokas, ar skafandriem piepeldēju uz bagāžnieku.
"Tev pa kreisi, cik auksts," – manā galvā dauzījās tikai viena doma. Esmu gandrīz klāt. Aukstuma sagrozītie pirksti pieskārās glābšanas uzvalkam, un apziņa izdzisa.
"Māte, māte, māte – atbalss atbildēja kā parasti," – ar šo domu es izkāpu no kapsulas. Atkal kafija, sviestmaize un sega riņķī. Pusstunda, lai sasildītos, un es atkal kāpu kapsulā.
Šoreiz mēģināju spēcīgāk spiest ar kājām un pēc tam stiprāk spiest ar rokām. Līdz ar to bija lielāka piepūle un skābeklis plaušās beidzās ātrāk. "Kuce, es gandrīz paspēju," es atkal izkritu no kapsulas. Kafijas vairs nebija, tāpēc palūdzu tēju.
Pirms pusdienām es nomiru vēl četras reizes. Jutos kā azartisks kazino, likās, ka laimests jau ir kabatā, vajadzēja tikai pastiept roku, bet tad bam un atkal saņem zilču. Man bija jāapstājas un jāmēģina analizēt visas savas darbības. Varbūt man kaut kas pietrūkst un kaut kur ir iespēja iegūt dažas sekundes. Lai gan ar dažiem man nepietiek. Man vajag iegūt desmit sekundes vai vēl labāk piecpadsmit. Pretējā gadījumā es nevarēšu iesaiņot savu nosalušo ķermeni skafandrā.
Pusdienās es kaut ko ēdu ar nīgru sejas izteiksmi. Kaut kur apziņas perifērijā smadzenes pat atzīmēja, ka ēdiens ir ļoti garšīgs. Nezinu, vai tas ir pavāra nopelns vai mans nomāktais stāvoklis, kas mēģina atrast apkārtējā vidē papildus iemeslus priekam.
Ejot atpakaļ, manas smadzenes drudžaini mēģināja izdomāt izeju no situācijas, bet nekas nesanāca. Vai es varu uzņemt dažas sīkas detaļas un, kamēr es lidoju pirms nākamās atgrūšanas, tās atmest, lai dotu sev papildu impulsu? Droši vien iespējams, bet kur tās dabūt? Es nevaru izjaukt kapsulu ar kailām rokām, un paredzamajā telpā nav citu sīku detaļu avotu.
Nākamo manu pārbaudījumu kārtu priekpilnās krāsās iekrāsoja Veneras atgriešanās. No manas dvēseles tika pacelts akmens. Protams, viņa ir infekcija, joprojām tā pati, bet kaut kā patīkamāk kopā ar viņu nomirt, es gandrīz teicu. Ar skābu sejas izteiksmi, ar visu savu izskatu parādot, ka viņa man izdara milzīgu labumu, Venēra ieteica man izmantot kājas, spiežoties no grīdas.
Es esmu muļķis, tas bija virspusēji. Manas kājas ir daudz stiprākas par rokām, kas nozīmē, ka varu dot sev lielāku impulsu un ātrāk sasniegt savu mērķi. Es elpoju nedaudz ilgāk, ievilku vairāk gaisa krūtīs un pavilku sviru. Stumšana ar kājām, raušana ar rokām, grūšana ar kājām, raušana ar rokām. Stends ar skafandru tuvojās daudz ātrāk.
Labā roka, izstiepta uz priekšu, satver statīva rokturi, muskuļi saliek stīvo ķermeni skavās un ienes skafandra iekšpusē. Uzvalks automātiski sāk piegādāt ķiverei skābekli un aizver durvis aizmugurē. Plaušas, pārsprāgstot no sāpēm, izspiež veco gaisu un konvulsīvi ievelk jaunu gaisu.
Oho, var kādu brīdi atpūsties. Uzvalka dators noteica, ka iekšā esošajam cilvēkam temperatūra ir zem normas, un ieslēdza apkuri. Man tirpa pēdas un plaukstas. Asinis tiek sūknētas caur sasalušajiem kapilāriem. Ceru, ka iekšējie bojājumi nav kritiski.
"Paldies, Venēra," es patiesi pateicos virtuālajai meitenei.
"Esi laipni gaidīts," viņa vēsi atbildēja.
"Kur tālāk?" es jautāju, uzmanīgi nepamanot viņas toni.
"Kuģu terminoloģijā uz leju," viņa atbildēja, "iespēja civiliedzīvotājiem, pa kreisi."
Es aizgāju prom no letes. Uzvalkā ir iebūvēta magnētiskā aiztures sistēma, tāpēc varēju pārvietoties sev ierastajā veidā. Iedegās virziena bultiņa uz ķiveres stikla, gluži kā kādā spēlē. Zem bultiņas parādījās uzraksts: "2347 soļi līdz mērķim." Man likās, ka tie ir kādi divi kilometri. Uz Zemes parasts cilvēks šo attālumu, nesvīstot, veiks divdesmit līdz trīsdesmit minūtēs.
Šeit kosmosā katrs solis tika papildināts ar papildu darbībām: magnetizē, sper soli, demagnetizē, tad atkal magnetizē, sper soli, demagnetizē. Un tā jau divi tūkstoši trīs simti četrdesmit reizes.
Tūkstoš jūdžu garš ceļojums sākas ar pirmo soli. Ja ņem vērā, ka ķīnieši pēc dažādām aplēsēm bija aptuveni trīssimt līdz trīssimt sešdesmit soļu vai standartizēti piecsimt metri, tad mans ceļš nepārprotami bija daudz īsāks.
Solis, vēl viens solis, vēl viens solis. Klusums bija nomācošs. Smadzenes zemapziņā gaidīja metālisku skaņu no katra soļa. Bet kosmoss klusē. Lai pārraidītu skaņu, ir nepieciešams gaiss, un kosmosā ar to ir problēmas. Grūti bija arī ar orientieriem un to uztveri. Kreisajā pusē peldēja monotoni statīvi ar kriomiega kapsulām, bet labajā pusē tieši tādi paši statīvi ar kapsulām. Nobraukto attālumu varēja novērtēt tikai pēc pakāpeniski dilstošā soļu skaitītāja zem bultiņas.
Es tiešām nevēlos doties kosmosā. Manā galvā iešāvās doma un negribēju iet prom. Cik cilvēkam šeit viss ir svešs. Es nesaprotu visus tos, kuri sabāž savus līķus plānos kosmosa kuģu cilindros un dodas nezināmajā. Zināmā mērā varu samierināties ar zemes ceļotāju vēlmi atklāt jaunas zemes. Sarežģītākajos apstākļos izdzīvošanas varbūtība nepārprotami ir lielāka par nulli. Kosmosā pat tādas varbūtības drupatas netiek novērotas.
Radiācijas sensors sāka pīkstēt. Izskatās, ka reaktors jau ir tuvu.
5. nodaļa. Saule rokās
Sensora pīkstošā skaņa mani pat sāka kaut kā iemidzināt. Man nācās sev atgādināt, ka nevaru aizmigt – tu nosalsi. Mans tūkstoš jūdžu ceļojums beidzās masīvu durvju priekšā. Uzraksts uz durvīm skaidri liecināja, ka tādiem neliešiem