tad zodu. Es izstiepos, kad viņš spēcīgi saspieda manu sēžamvietu, nospiedās un sāka kustināt gurnus. Kaislība mūs nesaudzēja, tā padarīja mūs par neapdomīgiem radījumiem, kas tiecās pēc baudas. Adelfs pēkšņi atrāvās un ātri atraisīja bikšu pogas. Kāds stulbs instinkts lika man novērsties. Es apsēdos uz gultas un novilku bikses, es neuzdrošinājos darīt vairāk.
Sačaukstējis drēbes, Adelfs uzkāpa uz gultas un skaļi mani noskūpstīja. Kails, izskatīgs vīrietis ir tik tuvu, mans vīrietis, kuru tu vari samīļot. Es viņu apskāvu un noglāstīju muguru, nokāpu līdz viņa muguras lejasdaļai, bet neuzdrošinājos iet tālāk.
Adelfs atrāvās no lūpām un piespieda slapjo muti pie kakla. Skūpsti, mēle zīmēja rakstus uz ādas, krūtis kļuva pilnas – ķermenis kļuva par vienu pulsējošu punktu. Es sažņaudzu un atraisīju kājas, kamēr Adelfs pārbrauca ar rokām pār maniem pleciem, vidukli un sēžamvietu. Vairākas minūtes mēs bez prāta atkārtojām vienu un to pašu, izbaudot vājumu un viens otru.
Viņš apgūlās uz muguras un pievilka mani sev klāt. Pirms paspēju acis pamirkšķināt, es atrados augšā, augšstilbi iekšējie pieskārās viņa kailai ādai, un starp manām kājām… vēdera muskuļi raustījās, kad sapratu, ka sēžu tieši uz Adelfa cietās miesas. Viņa atspiedās pret mitrajām krokām, atgrūda tās, un pasaule apgriezās kājām gaisā. Aizspriedumi ir ļauni, jo tie mums atņēma tik intīmo prieku.
Es nolaidu acis, bet zem krekla krokām neko neredzēju. Viņa noslīdēja no pleca un atklāja vienu krūti. Vēl viens neaizmirstams sīkums ir sēdēt uz vīrieša, sajust viņa dabu, savu kailumu un brīvību.
Adelfs pacēla galvu un paskatījās vai nu uz sevi, vai uz audumu, kas mani paslēpa. Viņš skaidri atrada kaut ko interesantu un pavēra lūpas, asi izdvesa un sarauca pieri. Vairs neuzmanīgi viņš aizsedza sēžamvietas ar plaukstām un sāka tās lēnām, bet spēcīgi spiest, liekot man noliekties uz priekšu. Cietā miesa ieslīdēja starp manām kājām, Adelfs vaidēja, un es neuzdrošinājos atvilkt elpu un novērst uzmanību.
«Veronija… Veronija…» viņš elpoja, kustinot gurnus, un šņāca, glāstīdams manu vēderu, mīcot manas krūtis, atkal aizsedzot sēžamvietas. – Pats pamēģināsi?
Starp klusajām skaņām balss skanēja skaidri. Man bija jāsaliek prāts, lai saprastu, par ko ir runa.
– Vai tas ir atļauts? – jautāju un jutu, ka nosarku. Pirmo reizi kļuva skaidrs, ka viss notiks. Ne drīz, nav iespējams, bet tagad, un mana sirds sāka sisties no gaidīšanas un satraukuma.
«Ja tas liek jums justies labāk,» Adelfs īsi pasmējās un atkal pārvērtās par nepacietību, «atlieciet rokas uz matrača un atslābiniet vēderu.»
Es izdarīju, kā man lika, un noliecos uz priekšu, kamēr viņš steidzīgi pacēla kreklu. Kad veiklie pirksti glāstīja mani starp kājām, mani gurni kustējās paši no sevis. Manā prātā iešāvās doma par to, kā tas varēja notikt, bet tam nebija nozīmes. Vienkārši nesasaldējiet, vienkārši turpiniet viegli nospiest un paātrināt.
Adelfs joprojām pārtrauca, un pirksts atradās pie ieejas.
«Atslābsti,» viņš atkārtoja, balsī aizsmakusi no sajūsmas.
Tik burvīgam tonim nevarēja pretoties. Es gaidīju un jutu, ka viņš mani vēro, klusi piespiežot pirkstu un noņemot to. Jauki. Nevis kā citur, bet tomēr tas pats. Man aizrāvās elpa, kad Adelfs vēlreiz piespiedās un viņa pirksts ieslīdēja iekšā. Miesa šķīrās ar dzeloņu sāpēm, tas mani īpaši nesatrauca, mani mocīja tikai bailes, ka kļūs vēl sliktāk.
Es tam gatavojos, un svētlaime izgaisa. Adelfs vāji saspieda un atlaida pirkstu manī, ar īkšķi glāstīdams maigo tuberkulozi. Bauda sajaucās ar sāpēm un aizēnoja tās Adelfs palika otru roku zem krekla un noglāstīja viņa augšstilbu. Bija patīkami viņu sajust sevī, gribējās sagrozīt gurnus, bet bailes no mokām mani nelaida vaļā.
Es nodrebēju, kad Adelfs mani maigi pastiepa. Viņš paņēma laiku un sastinga, cenšoties sagādāt tikai baudu. Viņa kakla siltums aicināja, viņa nesaprata, kad piespieda tai lūpas un sāka to pēkšņi skūpstīt. Jo vairāk viņš spieda uz atsaucīgo bumbuli, jo vairāk viņš uzjundīja kaisli, un glāsti kļuva neregulāri. Adelfs izliekās, viņa izelpas pārvērtās vaidos.
Viņš uzlika mani uz muguras un gulēja man virsū, atbalstot mani uz elkoņiem. Skūpsts uz lūpām, kaislīgs, zvanošs, viņa krūtis piespiesta manējām, ātras kustības… labs līdz vājprātam. Adelfs nolaida vienu roku uz leju, un kaut kas lielāks par pirkstu piespieda ieeju.
– Tā tu to iedomājies? – viņš jautāja starp skūpstiem.
Es tikai pasmaidīju, lai netērētu laiku stāstu stāstīšanai. Nebija tā, kā likās: bildēs pāri apskāvās reti, bet mēs viens otru glāstījām ar lūpām un kļuvām par vienu.
Adelfs noglāstīja man starp kājām… ar šo. Es būtu pajautājis vārdu, bet es negribēju, lai mani novērstu mitrā miesa, kas kustējās un trāpīja saldajā vietā.
«Atpūties,» dziedāja Adelfs. – Un es biju pārsteigts. Visi par to runāja tik primitīvi, kā… muļķības. Izrādījās, ka viss bija… dziļāk.
Viņš iedvesa vārdus manās lūpās, cenšoties novērst manu uzmanību, kamēr spiediens starp manām kājām pieauga. Es domāju par viņa vārdiem, atslābinoties un pieņemot tos. Adelfs kustējās gludi un ātri, sāpes nenāca uzreiz. Sākumā bija tikai sajūta, ka manī iespiežas kaut kas, kas nav paredzēts šim. Dzemde tika stiepta arvien vairāk, sāpes pulsēja, dega un auga.
Adelfs ienāca pilnībā, tad iznāca un sastinga, aizklājot seju ar skūpstiem. Viņš atrada manas lūpas un ieslidināja mēli starp tām, bet es jutu tikai sāpes. Viss dega, it kā viņš joprojām būtu iekšā. Tas noteikti nav tas, kas tika iedomāts, bet vilšanās nebija – Adelfs mani alkatīgi noskūpstīja un neatrāvās, berzēja mani pret krūtīm, un nepatikšanas izgaisa.
Kad viņš ienāca otrreiz, vieglāk nekļuva. Es šķielēju aci un piespiedu sevi atslābināties, kamēr viņš lēnām kustināja gurnus. Viņa elpošana noteica tempu, matracis čaukstēja, tumsa izglāba viņu no apmulsuma… tas joprojām bija labi, un to nevarēja aizēnot.
Es pieķēros sīkumiem, kas liecināja par tuvību, un mokas mazinājās. Bija skaidra sajūta, ka manī kustas kaut kas liels un ciets, izstiepjot mani, dziļi iespiežoties.
– Viss ir kārtībā? – Adelfs nočukstēja.
Pēc galvas mājiena viņš pacēlās uz elkoņiem un sāka grūst ātrāk. Sāpes atkal iedūra mani, bet tikai uz brīdi. Pēc tam parādījās sajūtas, kas kliedēja neērtības.
Adelfs šņāca ausī, gulta ritmiski čīkstēja. Reibinoši iespiešanās, vīrieša ķermeņa smagums, grūdieni… Biju pilnībā apmaldījusies. Bauda pārspēja visu pasaulē, tā sakrājās starp kājām un izplatījās pa visu ķermeni. Neatceroties kaunu, es nobraucu ar rokām gar Adelfa muguru un lejup līdz viņa muguras lejasdaļai, pat aizsedzot viņa sēžamvietu. Man patika to apaļums un tas, kā muskuļi locījās zem ādas. Man patika Adelfa sviedri, viņa apslāpētie vaidi un spēcīgie grūdieni. Arvien ātrāk, arvien biežāk, it kā ar to būtu par maz, it kā svētlaime neticami dziļi slēptos manī.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно