es strauji saraujos pēc gaisa, jo bilde, kas man parādījās, bija tikai dūriens pa zarnām: Mairons, apskāviens ar blondu, bēdīgi smaržojošu karūsu, stāvēja netālu no dzērienu nodaļas un, saldi dūkdama., izvēlējās vīnu. Viņu uzvedība neradīja šaubas par attiecību būtību, bet es turpināju stāvēt kā stabs un raudzīties viņu virzienā. Aiz manis stāvošais vīrietis mani nepacietīgi pagrūda, ūdens pudele man izkrita no rokām un ripoja taisni pretī nodevējam Golubevam. Viņš pagriezās, ar kāju pacēla pudeli un paskatījās no kājas manā virzienā. Smaids lēnām izgaisa no viņa sejas, viņš satvēra blondīni aiz pleciem un ar asu kustību parāva viņu sev aiz muguras. Tajā pašā laikā viņš sāka veikt dīvainas kustības ar rokām, kā arī nobolīja acis un viegli spieda kāju. Likās, ka Mairons nolēma mani hipnotizēt, uzskatot, ka es pametīšu veikalu un aizmirsīšu mūsu tikšanos kā sliktā sapnī.
Tieši tā arī vajadzēja, bet es turpināju skatīties tukšumā, un gaišmatainā meitene bailēs paskatījās aiz Kašpirovska pleca, acīmredzot baidīdamās par matu paliekām uz viņas galvas.
Vīrietim aiz manis apnika gaidīt, un viņš burtiski aiznesa mani rokās uz kases laukumu, kur es klusībā samaksāju par ūdeni un klīdu ārā. Ludka mani atrada mašīnā: turot rokas uz stūres, es šņukstēju. Saņēmusi no manis porciju nesakarīgu «un viņš, es, un šī mymra… Krāsots karūss, un es… Ak-o… un es arī gribēju reģistrēties…”. Uz šīs nots es biju īpaši iestrēdzis, un es ilgi vaidēju, atspiedies pret stiklu, un Ludka uzlēja man ūdeni no pudeles. Pabeidzis ūdens procedūras un saņēmusi atvadīšanās vārdus no Ludkas «izmet šo kazu no savas dzīves, bet, pirmkārt, no sava dzīvokļa», es atdzīvojos un iespiedu gāzi.
Izlaidusi kolēģi pie viņas mājas, es ar nekurienes degsmi ieskrēju dzīvoklī. Tur es savācu vērtslietas, naudu un mātes kažoku un pārvedu tos mājās uz Ludku. Tad viņa atgriezās savā istabā un metodiski pārmeklēja Maironas mantas, nosarkusi no kauna, bet stingri ticot taisnīgam mērķim.
Pamatojoties uz Ludkas padomu, es atņēmu viņam pasi un autovadītāja apliecību. Pēc rakšanas pa dokumentiem nonācu pie secinājuma, ka Mairons mani maldināja jau no paša sākuma. Viņš ilgu laiku nebija mācījies neklātienē, turklāt acīmredzot pat gadu nebija mācījies. Atradu vairākas dīvainas SIM kartes, naudas žūksni un otru telefonu. Tas viss, protams, neko neliecināja, bet radās iespaids, ka dzīvoju kopā ar aģentu 007.
Brīdī, kad Mairons aizcirta ārdurvis, es biju tik ļoti nomierinājusies, ka televizora pavadībā malkoju tēju, sēžot mammas mīļākajā krēslā.
Raugoties uz mani no savām uzacīm, Mairons apsēdās man pretī, lūkojoties uz mani ar pieaugošām bažām.
– Uz ko tu skaties? – mēģinot ielikt manā balsī pēc iespējas vairāk metāla, es teicu. – Uz manis nav nekādu rakstu, un tur nekas neaug… Ne par to ir runa. Vai arī jūs nopietni cerējāt izdzēst manu atmiņu ar domu piepūli? Tu esi zemisks gļēvulis, Mairon. Sakrāj mantas un dodies uz savu karūsu.
«Protams, tā ir mana vaina,» Mairons pretīgi pasmīnēja, un es aicināju visus svētos, lai man pietiktu spēka izturēt nevienlīdzīgo augstprātības cīņu ar taisnību. – Un tas, ka tu man nemaz nepievērsēji uzmanību, steidzies ar saviem pūtīgajiem deģenerātiem kā vistas ola… Frolova dzemdēja, Smirnovs saindējās ar pārtiku no pīrāgiem… Jā, par to es nevaru dzirdēt. tava sasodītā skola vairs! Jā, ja gribi zināt, es sāku afēru tā, principa pēc: pamanīsi vai nepamanīsi? Tas, kas ir jāpierāda, ir tas, ka jums ir vienalga! Tāpēc neizliecies par upuri, es neesmu nelietis. Starp citu, es mācījos un strādāju, lai mēs…
«Tu nekur nemācījies, bet darbā mānījies ar karūsām,» nomurmināju, jo viņa piezīme par manu aukstumu pret viņu atstāja iespaidu. – Jā, arī man ir labi, darbs un tas viss… Bet tas nav iemesls, lai uz manu dzīvokli atvestu savu kundzi! Ej prom no šejienes, esi draugs.
«Neesiet muļķis, visu iznīcināt ir visvieglāk,» ar neraksturīgu patosu iesāka Mairons un pat uzlika roku uz krūtīm sirds rajonā, acīmredzot norādot uz sirdssāpēm.
«Es esmu muļķis, jo es tevi necēlu gaismā no paša sākuma.» Piedod, bet es nedraudzējos ar nodevējiem. Par neko. Sasodīts, es tikko sapratu, ka tu izņēmi miskasti un izvēdināji to, lai paslēptu savas aizraušanās klātbūtnes pēdas mājā. Varbūt tu viņai teici, ka šis ir tavs dzīvoklis? Tas ir zems un pretīgi.
– Lieliski, – Mairons uzsita pa ceļiem, iejutās ērtāk. – Jūs esat Herkuls Puaro svārkos, jūs visus atvedāt pie tīra ūdens. Bet man nav kur iet, tāpēc, iespējams, palikšu vēlu. Jūs saprotat, līdz es atradīšu jaunu dzīvesvietu, tas un tas. Mans draugs jau ir atradis īrnieku, tāpēc…
– Ej dzīvot ar savu krāsoto. Kā viņu sauc?
«Alena, bet viņa nav no mūsu pilsētas,» viņš mehāniski atbildēja un, nodrebēdams, nosarka. – Tam nav nozīmes. «Bērns, saproti, tas neko nenozīmē,» Mairons nomurmināja, taču kaut kā bija jūtams, ka viņš pats sev netic, kamēr viņš jau iepriekš zināja, ka viņa monologs bija neveiksmīgs.
Es paredzēju šo scenāriju, tāpēc garīgi uzslavēju sevi par manu izdomu.
– Klausies, Mairon, es nevēlos attīstīt garas sarunas, jo īpaši tāpēc, ka rīt ir mans izlaidums, man jābūt formā. Es ceru, ka jūsu veselā saprāta pietiks, lai saprastu, ka palikt ar jums zem viena jumta man ir sāpīgi.
– Šovakar es nekur neiešu. Es varu apgulties uz dīvāna.
– Tu tūliņ dosies prom, esmu savācis tavas mantas. Un, ja jūs nolemjat spert, es izsaukšu policiju.
«Pamēģini,» neveiksmīgā Kazanova iesmējās, bet kaut kā vilcinoši.
– Labi, tu piespiedi mani to darīt. Vienam no maniem labiem draugiem tagad ir tava pase un licence. Ja tu tūlīt neaizbrauksi, es došu viņam komandu viņus iznīcināt. Padomājiet par to, cik daudz grūtību jums būs ar atveseļošanos. Dodies uz nomalēm, to un to…
«Kuce,» Mairons nomurmināja, paķerdama koferus. «Tu tikai gaidīji iespēju tikt no manis vaļā.» Tikmēr es šobrīd pārdzīvoju grūtu periodu savā dzīvē. Un atbalsta vietā… Kur ir mani dokumenti?
«Es jums to pateikšu rīt, kad iziesiet no dzīvokļa.» Man nav vēlēšanās tevi maldināt. Kā jūs saprotat, es esmu ieinteresēts aizmirst par jums pēc iespējas ātrāk.
Vēl pusstundu entuziastiski izteicām viens otram sejā visu, kas vārās, no kā secināju, ka šķiršanās reizēm ir ļoti noderīga. Jūs uzzināsiet daudz jauna par sevi. Beigās Mairons aizcirta durvis, un es noguris nokritu uz dīvāna un izplūdu asarās. Grūti bija izlikties par dzelzs lēdiju, un es beidzot atbrīvojos skumjām, kas manī bija plosījušās kopš iepazīšanās ar saldo pāri veikalā. Pietiekami raudājusi devos uz virtuvi un uzliku tējkannu un paskatījos ārā pa logu. Nezinu, ko es tur gaidīju: Mirons raud zem balkona vai ar krītu zīmē sirsniņu… Pat ja Mirons būtu nakšņojis vilcienā rotaļu laukumā zem mājas, man tik un tā nebūtu. redzējis viņu. Nakts jau bija atnākusi, visu tinot pavasara melleņu tumsā, un es, malku atdzisušās tējas, aizklīdu gulēt.
4 nodaļa
Pamostoties no asarām pietūkusi, nopriecājos, ka biju iepriekš sagatavojusi savu izlaiduma kleitu un uzaicināju uz mājām vizāžisti. Man nebija spēka neko darīt, bet man bija jāaizstāv diena un jāizturas līdz vakaram. Un tad pienāks brīvdienas un… Man nebija laika izdomāt, ko darīšu brīvdienās, jo mani plāni kopā ar Mironu doties uz Ēģipti gāja velti. Atskanēja durvju zvans.
Ludka, kura strādāja nepilnu darba laiku par frizieri, atnāca pie manis un iedeva man neticamas cirtas sev un man. Mēs piedzērāmies no kafijas, un tad diena griezās neiedomājamā ātrumā, un kādu laiku es