zelta lāde, dāmām bija jābēg no muižas, un viņas to kaut kur apraka. Kučieris viņus gaidīja pie izejas no ciema, un tad viņi tika nogalināti. Panov, es domāju. Un kučieris aizbēga, tad apprecējās ar mēmu sievieti. Tiesa, viņš nomira gandrīz uzreiz, taču viņam izdevās dēlu atstāt. Jā, viņiem visiem nepaveicās, viņi dzēra arvien vairāk…
«Atšķaidot ciema dzīves ikdienas ritmu, vietējie tenkas nāk klajā ar saviem detektīvstāstiem,» es noplātīju rokas, «un neviens neliedz jums doties uz upi.» Un ciema otrā pusē ir vēl viena pludmale. Jūs varētu domāt, vai jūs tur ejat? Vai arī jūs ķerat zivis? Jūs vienkārši vēlaties izdarīt mājienus.
«Jūs visi esat gudri, tāpat kā jūsu māte,» tante bija aizvainota, acīmredzot vēloties mani pārsteigt ar vietējiem stāstiem. «Lai gan viņa ir mana māsa, mēs esam bijuši atšķirīgi kopš bērnības.» Protams, ir vecuma atšķirība, protams. Bet tam nav nozīmes. It kā no dažādiem tēviem. Varbūt tā ir patiesība? Viņa ir gudra, un es esmu smieklīga. Pa labi? Man vakarā jāpiezvana māsai, labi, ka komunikācija tagad nav problēma. Neatkarīgi no tā, vai esat ziemeļos vai Āfrikā, jūs varat runāt visur.
Zinas tantes īpatnība bija viņas dzīvespriecīgais raksturs, par kuru viņu mīlēja ne tikai visi radinieki, bet arī visi vietējie iedzīvotāji. Sabužinojusi matus, tante devās uzvilkt kurpes, vienlaikus paskaidrojot man, kas kur atrodas. Es apņēmos aizvērt vistas durvis un slēģus pirms gulētiešanas, ja viņa kavējas.
Pārliecinājusi tantei, ka viss būs visaugstākajā līmenī, viņa pavadīja viņu līdz vārtiem, aizvēra tos ar aizbīdni un apmetās ar tēju lapenē. Ārā pamazām sāka satumst, un debesis raibināja slīpi rozā saulrieta josla. Dārzs reibinoši smaržoja pēc zaļumiem, kas jau bija pamodušies no vēsā pavasara, un es pēkšņi sajutos laimīga.
Es aizliedzu sev domāt par Mironu: ņemot vērā, ka viņam ir nauda, ko es noteikti zināju, viņš nepazudīs. Turklāt es nevaru viņu žēlot: viņš ne tikai mani maldināja, bet arī nonāca nepatīkamā situācijā.
Man niezēja rokas sastādīt viņa numuru, lai pastāstītu visu, ko par viņu domāju, bet pēc Ludkas pavēles es izslēdzu telefonu. Ludka teica, ka tas ir nepieciešams pasākums, lai lielie puiši nevarētu noteikt manu atrašanās vietu.
– Bez komunikācijas ar ārpasauli, protams, ir grūti, bet tas ir labi. «Atpūtīsimies no steigas un burzmas,» es teicu Kuzai, kurš ērti sēdēja man klēpī un ar prieku murrāja.
Katram gadījumam es atstāju Ludkai viņas tantes tālruņa numuru, jo studenti vai direktore mani varētu palaist garām. Galu galā sirdsapziņa mani tomēr nedaudz mocīja. Ja Mirons sāks meklēt savus dokumentus? Viņš atnāk uz skolu, sāk uzdot jautājumus… Nu ko? Es joprojām nevarēšu viņam atdot dokumentus, bet es vismaz nodošu lielo zēnu ziņu, lai esi uzmanīgs. Nu, vai arī viņš viņiem atdeva to, ko bija parādā.
«Tā esmu pati vainīga,» es nomurmināju ar atriebību, kas nāca no nekurienes, un kaķis atbildēja ar apstiprinošu «Ņau».
6 nodaļa
Nogaidījis vēl vienu stundu un pabeidzis ar vistām, pusdienoju ar kāpostu tīteņiem un atkal jutos skumji. Pēc daudz tējas dzeršanas, šūpošanās šūpuļtīklā un staigāšanas pa dārzu, es nolēmu pastaigāties pa ciematu.
Bija jau tumšs, un es cerēju, ka vietējie mani neatpazīs. Vismaz šodien nebija vēlmes sazināties ar ārpasauli.
Uzmetusi tantes vilnas jaku, nolēmu doties uz kapliču. Tā teikt, lai savām acīm ieraudzītu nezināma mākslas mecenāta iedibināto skaistumu. Garīgā atbalsta tuvums aicināja manu pārbaudījumu nogurušo dvēseli. Par laimi, pa ceļam nevienu nesatiku.
Šajā laikā ciems parasti vakariņoja, atpūšoties no ikdienas rūpēm un darbiem dārzā. Vietējie dzērāji jau bija ar seju iekrituši zālītē, viņu sievas skatījās seriālus, tāpēc gāju diezgan pārliecinoši. Šurajakas vectēva mājā dega gaisma un mirgoja ēnas, bet es negāju ciemos, nolemjot atstāt apsveikuma rituālu uz rītdienu.
Lēnām devos uz veikalu, atzīmējot, ka tas ir mainījies. Uz logiem ir restes un jautri aizkari. Uz lieveņa sēdēja neskaitāmi kaķi, īpaši izcēlās resns kaķis ar saplēstu ausi. Viņš gulēja nedaudz augstāk par pārējiem un laiski paskatījās uz mani, raustīdams ausi.
Uzmanīgi samīļojot huligānu, apstaigāju veikalu, krēslā apskatīdams neskaitāmās bļodas un kastes ar pārtiku. Nezināmā Kristīna manās acīs uzreiz nopelnīja bonusa punktus, jo es svēti ievēroju principu: pastāsti par savu attieksmi pret dzīvniekiem, un es pateikšu, kāds tu esi.
Kaķu tēmas pārņemta, nepamanīju, kā pa taciņu, kas veda cauri laukam, esmu nogājusi pietiekamu gabalu uz priekšu līdz upei. Parādījās kapliča, kas izpeldēja no vakara miglas un parādījās man visā savā skaistumā un varenībā. Tā atradās uzkalniņā: gāju tālāk pa slapjo zāli, priecīga, ka esmu uzvilkusi tantes gumijas zābakus.
Nākot tuvu, es mehāniski pievilku koka durvis, pārliecinājos, ka tās ir aizvērtas, steigšus pārbraucu pāri pie kupola un aizklīdu upes virzienā. Apsēdusies krastā aiz krūmiem, apviju rokas ap ceļgaliem un ļāvos melanholijai. Manas domas virpuļoja emociju virpulī: es nopūtos un vaidēju, prātīgi atkārtojot monologus un domājot par savu neveiksmi.
Pēkšņi man aiz muguras gurkstēja zars, tad atkal un atkal. Es ar bailēm paskatījos apkārt, atzīmējot, ka jau esmu pārāk ilgi nosēdējusies un man ir diezgan auksti. Un tieši tad, kad grasījos piecelties un iet, no šausmām biju cieši sakņojusies zemē.
Kāds milzīgs bluķis peldēja tieši no miglas man pretī. Figūra šķita vīrišķīga, taču tās gigantiskais izmērs viņu pārsteidza. Galvā bija kaut kas līdzīgs cepurei, un zem cepures… Es nevarēju redzēt seju, jo tās nebija. Kaut kāds ciets pelēks plankums. Ko tante runāja par Buhalova kunga spoku?
It kā no malas dzirdēju kādu čīkstam, bija grūti aptvert, ka īstenībā čīkstēju es. Es nekad agrāk nebiju čīkstējusi, tāpēc balss man likās pretīga un pārāk augsta.
Spoks, nesasniedzot mani pāris soļus, apstājās miris. Sāku krustoties un nez kāpēc kliedzu «Aleluja!», skatījos apkārt, meklējot kādu stiprāku nūju. Tad iekritu acīs uz dažām makšķerēm, kuras kāds bija uzstādījis mazliet uz sāniem. Divos lēcienos sasniedzis mērķi, es izvilku makšķeri no ūdens, pārsteigts par savu veiklību. Tūlīt noskanēja zvans, un es sāku šūpot savu jauniegūto ieroci, uzreiz sapinoties makšķerēšanas auklā.
– Hey, ko jūs darāt? – spoks piesardzīgi jautāja un tomēr izpeldēja no miglas. Kā ezis. Nez kāpēc viņam rokās bija arī makšķeres un spainis.
– Ko tu dari? Vai tu staigā, es domāju? Kas tu esi?
– Aleksandrs I. Ivanovičs. Masļenkovs. Es atnācu makšķerēt, un šeit tu kliedz. Es nobiedēju visas zivis. Kas tu esi?
– Aleksandrs Masļenkovs? Shuryayka? Vai Tu esi? Kas tev ar seju? – es atviegloti izelpoju, nezinot, smieties vai raudāt. Sākumā es vienkārši apsēdos uz zāles. Tā bija ļoti stulba situācija, un tad no otras krasta puses vairāki cilvēki ņipri virzījās uz mums, vicinot rokas. Acīmredzot makšķerniekus, kuru makšķeres es traucēju, piesaistīja mana čīkstēšana. Dīvaini, man likās, ka esmu šeit viens.
«Šis ir moskītu tīkls,» Šurjaka neizpratnē nomurmināja, novilkdama cepuri ar tīklu no galvas. Acīmredzot viņam uzdāvinājis vectēvs. – Es tevi neatceros. Maša?
– Glāša. Ejam prom no šejienes,“ es nervozi paraustu viņam aiz rokas, metot makšķeri uz sāniem un mēģinot atbrīvoties no makšķerauklas. „Tagad viņi mani sodīs par manas makšķeres sabojāšanu. Un reiz tu apjuki un atstāji biksītes uz āķa…