kas radās, mani neiepriecināja, taču es sajutu Ludkas vārdos ievērojamu loģiku. Visticamāk, jo, kā jau teicu, viens no Ludkina kungiem atradās cietumā un bieži rakstīja viņai vēstules, iemetot izklaidējošus faktus viņas fantāziju ugunī. Tagad es zināju, kā no katla uztaisīt lādētāju, no maizes drupačām šaha komplektu, un arī telefonu varēju gudri noslēpt zonā.
Viņa sociālajos tīklos satika draugu no ne tik tālām vietām, un viņš ilgu laiku viņai rakstīja, ka dienē uz zemūdenes. Tomēr Ludka veica nelielu izmeklēšanu un uzzināja patiesību. Viņas gods, viņi turpināja sarakstīties, lai gan draudzene vairs neko labu no dzīves negaidīja, taču viņa lasīja vēstules kā spiegu romānus.
Izvedusi Ludku un apsolījusi viņai pēc restantes uzrakstīt uz galveno pastu, es jutos kā traģikomēdijas varone. Katram gadījumam pāris reizes uzgriezu Mirona numuru, bet, kā jau lielais čalis prognozēja, viņš izrādījās nesasniedzams. Nolēmis, ka man vajag gulēt, es saritinājos uz dīvāna un uzreiz iekritu satraucošā pusaizmirstībā, ko pārtrauca reti miega rāvieni.
5 nodaļa
Mans ceļš uz Bukhalovu šoreiz bija bez priecīgas gaidas satikt skaisto. Mīļotajam ciemam vajadzēja uzņemt nevis laimīgu ciemiņu, bet gan izbiedētu trimdinieku. Jāskatās, kā viss šis stāsts izvērtīsies, un es negribēju pakļaut savu tanti riskam.
Tomēr man vairs nebija kur iet, tāpēc es spītīgi turpināju spiest sava dzelzs zirga gāzi, mocīdamās ar skumjām domām.
Nepagāja daudz laika, lai no rīta sagatavotos, es pati piezvanīju direktorei, atsaucos uz ģimenes problēmām un saņēmu atļauju atvaļinājumam. Labsirdīgā Ludka brīvprātīgi atrisināja man kādus papīrus, un es, iemetusi mantas bagāžniekā, vaidēdams un vaidēdams no galvassāpēm, braucu prom no pilsētas.
Protams, es riskēju. Viņi varēja mani uzmanīt, bet, visticamāk, neviens no skolotāja negaidīja tādu veiklību, un Ludkina padoms skriet pēc iespējas ātrāk darbojās man par labu. Cits jautājums ir, cik ilgā laikā viņi mani atradīs? Mairons dzirdēja par savu tanti, taču nekad īpaši neinteresējās par viņas dzīvesvietu. Bukhalovo manos dokumentos nebija minēts. Protams, ja pameklē datus par manu mammu… Bet, cik es zināju, mūsu valsts zinātnieku arhīva dati bija klasificēti, un mums ar tanti ir dažādi uzvārdi.
Ja Ludkai ir taisnība, un šie cilvēki ir saistīti ar noziedzību un ne tikai mani nobiedēja, tad viņiem tā nebūs problēma. Atkal, viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti viņiem ir nepieciešams atrast Maironu. Es paļāvos uz to, ka esmu nenozīmīga figūra šajā jautājumā, un viņi mani tā biedēja, lai tikai atstātu iespaidu. Un kur viņš varētu būt? Šķiet, ka viņam mūsu rajonā nav radinieku, lai gan viņam bija kāds brālēns no Mirona patēva puses… Šķita, ka viņš pat solīja viņam palīdzēt darbā, bet tad viņš pats nokļuva vai nu slimnīcā, vai cietumā.. Jebkurā gadījumā es nezinu neviena radinieka koordinātas.
Tā nu pāris mēnešus palikt pie tantes šķita visdrošākais un loģiskākais, jo īpaši tāpēc, ka vasara jau bija pieteikusi savu spēku. Tādā veidā sevi nomierinot, izmetu garu līkumu pa apbraucamo ceļu, jo pēc vakardienas līgošanas nevēlējos uzskriet ceļu policistiem.
Divas stundas ceļā paskrēja nemanot, un nu jau biju nogriezusies no ceļa uz asfaltētu nobrauktuvi. Sirds saldi sažņaudzās, paredzot bildi, kas man pavērsies pēc pāris minūtēm. Bezgalīgs lauks, kas beidzas meža malā. Nedaudz tālāk ir upe, neliela pludmale, ko ieskauj bērzu birzs.
Pakalni un gravas izliekas savādi, atšķaidot ainavu ar izliektām līnijām. Atvēru logu, lai ieelpotu saldeno dzeltenās medus putras smaržu, kas šajās vietās aug bagātīgi. Pa kreisi – nogriezieties uz lielo Lipovoe ciemu. Pa labi ir ceļš uz Bukhalovo.
Braucot cauri savai dzimtajai vietai, ar pārsteigumu pamanīju, ka nelietis Mirons, nelaimīgā mīlestība, parādu piedzinēji – viss atkāpās šī dabas skaistuma un klusuma priekšā. Likās, ka bērnības ciematā visas problēmas kļuva nederīgas, tika atiestatītas un kā migla izkliedējās ar smalku rasu uz zāles.
Es atcerējos, kā, būdams skolas jaunākais, es negribēju atgriezties no atvaļinājuma, un es teicu mammai, ka palikšu pie tantes. Tur bija visi mani draugi, bija upe, klintis, laukakmeņi, senas kunga pagalma drupas, āboli, plūmes, avenes, karūsas un līdakas, sēnes, daudz apmeklētāju un vietējie zvejnieki, kā arī daudzi vietējie dzērāji, kas tas bija. ļoti smieklīgi skatīties.
Ar aizturētu elpu mēs ar kaimiņu meitenēm paslēpāmies dadzis pie malkas šķūnīša, pie kuras vietējie dzērāji bieži spēlēja rāmi un šaušanu. Un tad viņi tik ļoti piedzērās, ka vienkārši ņaudēja un kā baļķi iekrita zālē uz mūsu priecīgo čīkstēšanu.
Bija gan vietējie puikas, kas mūs šausmīgi sāpīgi dzēla ar nātrēm, gan arī krāsainie vietējie tenkas, kas vakaros uz soliņiem sienāžu sprakšķēšanas pavadīti stāstīja šausmīgus stāstus.
Man un maniem bērniem patika klausīties stāstus par slepkavībām un citiem draudīgiem noziegumiem, ēdot gardus melleņu pīrāgus. Nez kāpēc visbiežāk viņi pulcējās pie mūsu priekšdārza. Iespējams, to veicināja ērtais lielais sols zem izplestošā ķirša koka. Tantes Zinas kaimiņš onkulis Miša, kuram bija mazdēls Saška, sieviešu vakaru salidojumus nicinoši nosauca par «OBS aģentūru».
– Viena sieviete teica. Otrs to atkārtoja. Jūs izplatāt ķecerību. Bērni, aizveriet ausis. Bāc ar tevi, kaitēklis. «Labi, ka es vairs neprecējos,» viņš pakratīja galvu, klausoties sieviešu stāstos.
Kādreiz man šķita, ka Zinas tantei un onkulim Mišai ir romāns, lai gan toreiz viņi man likās baigie veči. Bet romāns nekad nesaņēma nekādu attīstību: onkulis Miša, cik es zinu, turpināja dzīvot kā atraitnis, un es neko neesmu dzirdējis par Sašku, viņa mazdēlu, ar kuru mēs bērnībā desmit gadus dudījām viens otru ar nātrēm. gadiem.
Vārdu sakot, tā dzīve bija tik jautra un notikumiem bagāta, ka katru gadu, aizbraucot, apsolīju sev: izaugšu un nākšu šeit dzīvot. Un tā es uzaugu, bet pēdējos pāris gadus es vispār neesmu ieradies Bukhalovā. Darbs, rūpes, mīlestība, viņas mamma ir tik laimīga.
Tante pati nāca arvien biežāk un apgalvoja, ka Buhalovā nekas nav mainījies un jaunai skaistai meitenei tur nav ko darīt. Lai gan es noteikti zināju, cik viņai ir garlaicīgi, un gaidīju mani ciemos.
«Tagad ir radusies iespēja,» es nomurmināju, iebraucot ciematā cāļu klaudzēšanā, kas bija apmetušās tieši asfaltētā piebraucamā ceļa vidū.
Mana tante bija pensijā, lai gan strādāja pusslodzi, kad kaut kur bija vajadzīga veterinārā palīdzība. Cerēju viņu atrast mājās un nekļūdījos. Durvis, kā bērnībā, bija viesmīlīgi vaļā, un uz žoga ēģiptiešu kaķa pozā sēdēja mans mīļais vecais ingverkaķis Kuzja. Pakasījis viņam aiz auss, es atvēru vārtus un saucu:
– Atveries, pūce! Lācis ir ieradies!
Pēc sekundes tantes galva ruļļos izspraucās pa logu ar skatu uz pagalmu.
– Aglajuška, meita, vai tā esi tu? No kurienes, ellē, tu nāci, mana dvēsele? – tante sev raksturīgā manierē sveicināja, priekšautā izlecot pagalmā. – Mēs ar jums runājām pirms divām dienām, jūs, šķiet, neplānojat? Vai arī kaut kas notika? Iebraucat ar mašīnu pagalmā, nav jēgas. Vietējie puikas vēl šaus un skrāpēs. Tādi velniņi… Tu bāla, mana skaistule? Vai ar mammu viss kārtībā? Es grasījos viņai šodien piezvanīt, bet biju aizņemta…
Tante vērīgi ieskatījās man sejā, un es centos uzlūkot sevi optimistiski.
– Nu, kāpēc tas notika uzreiz? Viss ir kārtībā, es tikko nolēmu apmeklēt savu dzimto vietu. Esmu atvaļinājumā, vakar bija izlaidums. Tas arī viss, esmu noņēmis