Smilga
Prologs
– Es aizeju! – iesaucās Hetere. – Es vairs nespēju izturēt tā vīrieša raksturu!
Viņa stāvēja doktora Rīda Oldridža ārstniecības klīnikas pieņemšanas telpā un sarunājās ar Alisi un Betsiju. Alise plānoja doties pensijā un izmisīgi vēlējās, lai gados jaunā Hetere, kura nesen bija apprecējusies un pārcēlusies uz dzīvi Edilīnā, stātos darbā viņas vietā. Tomēr Heterei bija grūti pierast pie doktora Rīda asās mēles. Betsija un Alise šo priekšnieka īpašību piesardzīgi sauca par “perfekcionismu”, bet tas nepadarīja Heteres dzīvi vieglāku.
– Doktors Rīds nekad nesaka labus vārdus.
– Toties tas, ko viņš saka, lielākoties ir patiesība, – Alise norādīja, cenzdamās iedrošināt jauno sievieti.
– Jā, bet man nepatīk veids, kā viņš saka patiesību. Šodien es padevu Rīdam labrītu, un viņš atbildēja: “Kā lai es to zinu, ja esmu iekštelpās?” Savukārt vakar viņš paziņoja Keisina kundzei, ka viņas vienīgā veselības problēma ir pārmērīga kāre pēc sava vīra ceptajiem pīrāgiem.
Betsija un Alise noraudzījās viņā. Betsija bija sieviete pusmūžā un dzīvoja Edilīnā kopš sešu gadu vecuma. Viņa uzskatīja sevi par veiksminieci, jo atšķirībā no medmāsas Heteres visu dienu sēdēja pie datora un atbildēja uz telefona zvaniem. Pateicoties šādam režīmam, Betsija lielāko daļu darba dienas nesatika doktoru Rīdu.
Hetere saprata sev pievērsto skatienu nozīmi.
– Zinu, zinu, – viņa teica. – Par pīrāgiem Rīdam ir taisnība, bet viņš varētu vismaz mēģināt būt smalkjūtīgāks. Vai viņš nezina, ka pacientiem nepieciešama saudzīga attieksme? Pagājušonedēļ Silvija Gārlenda no šejienes izgāja raudādama. Rīds pret viņu izturējās neiejūtīgi.
Betsija un Alise atkal apveltīja viņu ar zīmīgu skatienu.
– Kas?! – Hetere izmisumā iesaucās. Viņa bija pārcēlusies uz dzīvi Edilīnā, jo viņas vīrs strādāja netālu no pilsētas un apgalvoja, ka tā ir lieliska vieta, kur audzināt bērnus. Turklāt Heteri sajūsmināja iespēja strādāt par medmāsu netālu no mājām. Kopš tā laika bija pagājušas trīs nedēļas, un tagad Hetere šaubījās par to, vai spēs palikt pilsētā. Viņa visas nedēļas garumā draudēja pamest darbu.
Betsija ierunājās pirmā.
– Visi pilsētas iedzīvotāji, izņemot Silvijas Gārlendas vīru, zina, ka ceturtdienu vakaros viņa neiet izklaidēties kopā ar meitenēm. Viņai ir mīļākie, un doktors Rīds par to neklusēja.
– Tā nav viņa darīšana!
– Silvija var izplatīt slimības, – Alise piebilda. – Turklāt Rīds ir pieradis ārstēt cilvēkus, kuri vienlaikus sirgst ar divām nopietnām slimībām, piemēram, elefantiāzi un lepru.
Hetere bija dzirdējusi par doktora Rīda darbu visā pasaulē, bet neuzskatīja to par attaisnojumu viņa šaušalīgajai uzvedībai.
– Ja mazpilsētas ļaužu slimības ir viņa talanta necienīgas, kāpēc viņš nedodas projām?
Abas sievietes atkal saskatījās, un Alise paskaidroja:
– Viņš centās pierunāt citus ārstus, lai tie pārņem viņa praksi.
– Diemžēl mūsdienās šīs profesijas pārstāvji vēlas saņemt daudz naudas par savu darbu, – Betsija turpināja. – Turklāt viņi negrib dzīvot mazā pilsētā un noņemties ar pārlieku pļāpīgajiem vietējiem iedzīvotājiem vai odu sadzeltiem tūristiem.
– Rīdam gan patika piedalīties iepriekšējā mēneša glābšanas operācijā, – Alise piebilda. – Viņš bija spiests norāpties lejup gar klints sienu.
– Lieliski! – Hetere iesaucās. – Vai Rīds justos gandarīts, ja visi pilsētas iedzīvotāji nolēktu no klints?
Alise un Betsija brīdi apdomāja dzirdēto. Arī viņas bija nogurušas no doktora Rīda nemainīgi sliktā garastāvokļa. Alise to negribēja atzīt, tomēr tieši ārsta nepatīkamais raksturs bija patiesais iemesls, kāpēc viņa grasījās doties pensijā.
Hetere smagi atkrita krēslā blakus kopētājam.
– Vai viņam nav privātās dzīves? Vai viņam nav draudzenes? Rīds ir izskatīgs vīrietis un būtu vēl izskatīgāks, ja nebūtu nemitīgi saraucis pieri. Vai viņš kaut reizi dzīvē ir pasmaidījis?
– Agrāk doktors Rīds smaidīja bieži, – Betsija atzina. – Bērnībā viņš labprāt nāca uz šejieni apciemot brālēna Tristana tēvu, kurš tolaik bija pilsētas ārsts. Rīds bija ļoti mīļš zēns, kurš jau no paša sākuma zināja, ka grib kļūt par ārstu. Bet tad…
– Kas notika? – Hetere jautāja.
– Laura viņu pameta un aizgāja pie baptistu mācītāja, – Alise paskaidroja.
– Kur?
– Kas – kur? – Betsija vaicāja.
– Kur šī Laura atrada tik enerģisku mācītāju, kura dēļ bija vērts pamest skaistulīti doktoru Rīdu? – Hetere jautāja.
– Tātad viņš ir skaistulītis? – Alise painteresējās. – Kaut gan viņš nekad nesmaida?
– Paskatoties liekas, ka viņš ir apburošs. Tiklīdz atver muti, tā vairs nav paciešams. Kas notika ar Lauru? Uz kurieni viņai bija jādodas, lai atrastu mācītāju?
– Viņa nekur nedevās. Laura dzīvo tepat, Edilīnā. Viņas vecāki pārvācās uz šejieni divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados.
– Uzgaidi! – Hetere iesaucās. – Vai tā ir tā pati Laura Bilingsa? Edilīnas baptistu mācītāja sieva?
– Jā, tā pati, – Alise apstiprināja.
– Bet viņa ir…
– Kāda viņa ir? – Betsija painteresējās.
– Vienkārša, – Hetere atzina. – Viņa izskatās pārmēru mātišķa. Nespēju iztēloties Lauru par kāda vīrieša mūža mīlestību.
– Tomēr tā bija. Laura un Rīds bija nešķirami kopš septītās vai astotās klases un visu koledžā pavadīto laiku. Pēc tam Rīds iestājās medicīnas akadēmijā, bet Laura sāka romānu ar nesen atbraukušo mācītāju. – Betsija turpināja klusākā balsī: – Baumo, ka doktors Rīds pēc tam jutās tik nomākts, ka mēģināja padarīt sev galu, bet viņu izglāba doktora Trisa sieva. Tas notika laikā, kad viņa vēl bija pusaudze.
– Oho! – Hetere iesaucās. – Mazpilsētas drāma! Vai doktors Rīds ir bēdu sagrauzts visu laiku, kopš Bilingsa kundze pameta viņu cita vīrieša dēļ?
– Tā varētu teikt, – Betsija piekrita, – tomēr viņš to nemūžam neatzīs. Vairāku gadu garumā Rīds visā pasaulē bija pazīstams kā varonis.
– To piemin visi, – Hetere atbildēja. – Rīds strādāja Āfrikā, Afganistānā un valstīs, par kurām es iepriekš pat nebiju dzirdējusi, bet tas neattaisno viņa šābrīža rīcību.
– Manuprāt, – Alise iestarpināja, – viņš centās dzīvot tik strauji, lai aizbēgtu no savas pagātnes.
– Un tagad viņš atkal ir iestrēdzis Edilīnā, – Betsija nopūtās.
– Un neslēpj, ka nevēlas te būt, – Hetere piebilda.
– Patiesību sakot, – Betsija turpināja, – Rīds dara daudz laba, bet to nevienam neatklāj.
– Es par to nešaubos. Viņš ir prasmīgs ārsts. Profesionālis, – Hetere atzina.
– Nē, – Betsija atbildēja, – te nav runa tikai par to. Viņš… Lai notiek, es tev pastāstīšu, kas atgadījās pirms vairākiem mēnešiem.
Viņa pastāstīja, kā sēdējusi pie sava galda un izrakstījusi neapmaksātu rēķinu kvītis. No apskates istabas iznācis doktors Rīds. Betsija jau sen bija iemācījusies ārsta klātbūtnē klusēt, jo nezināja, kad gaidāma nākamā “sliktā noskaņojuma lēkme”, kā Betsija un Alise dēvēja Rīda īgnuma uzplūdus. Viņš varēja nikni noņurdēt, atbildot uz laipnu sveicienu, vai nīgri pavaicāt: “Tev piepeši aptrūcies darāmā?”
Bet