skatījās uz Kārteru, vienlaikus pagodināta un samulsusi. Visi pilsētas iedzīvotāji zināja, ka recepšu grāmatu ir redzējuši tikai Trībornu ģimenes pārstāvji un viņu laulātie draugi.
Bet Kārters gribēja parādīt grāmatu Sofijai.
Viņam izrādījās taisnība – pati doma par šādu godu novērsa Sofijas uzmanību no visa pārējā. Turēdams Sofijas roku, Kārters ieveda viņu sava tēva darbistabā, kuras sienas bija izklātas ar paneļiem. Viņš pavirzīja sānis gleznotu portretu un atvēra aiz tā noslēpto seifu, un lepni izcēla no tā lielu, biezu aploksni.
Sofija domāja, ka viņš atvērs aploksni un parādīs viņai tās saturu, bet Kārters to nedarīja. Tā vietā viņš ielika aploksni Sofijas izstieptajās rokās. Kad viņa grasījās to atvērt, Kārters aploksni atņēma un grasījās ielikt to atpakaļ seifā. Viņš nepaspēja to izdarīt, jo Sofija sāka vīrieti skūpstīt. Apziņa, ka viņai ļauts pieskarties tik svarīgam priekšmetam, uzbudināja. Turklāt tas liecināja, ka abu attiecības ir patiesi nopietnas. Kārters steidzīgi nometa aploksni uz sava tēva lielā galda un mīlējās ar Sofiju uz kabineta grīdas.
Pēc tam Kārters paziņoja, ka viņu attiecības ir beigušās, un izstūma Sofiju laukā pa durvīm. Noklausījusies Kārtera un viņa tēva sarunu, kurā abi vīrieši Sofiju noniecināja, viņa iztaisnoja muguru un apņēmīgi aizsoļoja pa krāšņi izdekorēto gaiteni. Viņa paņēma aploksni, kurā bija ievietota rūpīgi saudzētā pavārgrāmata, un pasita to padusē. Sofija pagriezās un ieraudzīja, ka seifa durvis joprojām ir atvērtas. Tajā vīdēja vairākas simtdolāru banknošu kaudzītes. Viņa izjuta kārdinājumu pastiept roku un paņemt dažas kaudzītes sev, tomēr to nedarīja. Sofija bezrūpīgi aizcirta seifa smagās durvis un pasmaidīja, izdzirdot būkšķi. Nemainīgi lepnā gaitā Sofija devās lejup pa kāpnēm un izgāja pa nama durvīm.
Kad Sofija nokļuva mājās, nevaldāmās dusmas lika viņai justies stiprai un par sevi pārliecinātai. Viņa iekrita gultā un iegrima dziļā miegā. Pamodusies nākamajā rītā, Sofija uzreiz zināja, ko darīs. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai visu viņas nelielo mantību sakārtotu ceļojumu somās, plastmasas maisos un divās kartona kastēs.
Kad Sofija izgāja pa durvīm, viņai sekoja patēvs, turēdams rokā dzērienu.
– Tu taču negrasies doties projām? Brīvlaikā te atgriezīsies Līsa, tāpēc es tev iesaku nebraukt projām, – Ērnijs teica, un viņa kalsnajā sejā parādījās smīns. – Nāc vien atpakaļ un…
Sofija paskaidroja, kas Ērnijam būtu jāiesāk ar saviem draudiem. Kad viņa atvēra automašīnas durvis, atskanēja mobilā telefona zvans. Zvanītājs bija Kārters. Iespējams, ka viņš jau bija uzzinājis par nozudušo grāmatu, bet Sofija nevēlējās par to pārliecināties.
Viņa pasvieda mobilo telefonu patēva virzienā. Viņš to nenoķēra, un telefons nokrita brūnajā piemājas zālē. Tas joprojām zvanīja, un Ērnijs, dusmīgi murminādams, centās to pacelt. Sofija iekāpa mašīnā un sāka braukt. Pusdienlaikā viņa iegādājās citu telefonu un aizsūtīja Kimai īsziņu ar tekstu “MAN IR VAJADZĪGS DARBS UN PASLĒPTUVE”. Sofija gana labi pazina savu draudzeni un zināja, ka pat pēc vairāku gadu garumā pārtrūkušiem sakariem Kima viņai palīdzēs.
Kima nekavējoties atbildēja. Viņa rakstīja, ka atrodas ārpus pilsētas, bet tūlīt ķersies pie darba. Pēc stundas Kima piezvanīja un paziņoja, ka ir visu nokārtojusi. Bija patīkami dzirdēt viņas balsi. Kima paskaidroja, ka Sofija var apmesties Vingeitas kundzes mājā Edilīnas pilsētā un iekārtoties pagaidu darbā par Kimas brāļa palīdzi. “Rīdam ir vajadzīgs kāds, kurš palīdzētu sakārtot viņa dzīvi, bet viņš to labprātīgi neatzīs,” Kima paskaidroja. “Es tev drīzumā atradīšu citu darbu, jo manam brālim ir nelāgs raksturs. Neviens nav pelnījis tādu izturēšanos. Viņa trīs pašreizējās darbinieces grib darbu pamest, bet Rīds nemitīgi paaugstina viņu algu, lai no tā atturētu. Manuprāt, personāls saņem lielāku atalgojumu nekā pats Rīds.”
Kima bija labā un pļāpīgā noskaņojumā un ne reizi nepūlējās izdibināt, ar kādām grūtībām Sofija saskārusies. Kad Sofija sāka neveikli taisnoties par ilgajiem klusuma gadiem un vajadzību pēc paslēptuves, Kima viņu pārtrauca. “Es priecājos, ka tu atkal esi manā dzīvē. Kad atgriezīšos mājās, mēs parunāsim, un tu pati vari izvēlēties, cik daudz man stāstīt. Pagaidām tev jānokļūst drošībā.”
Viņas teiktais bija tik trāpīgs, ka uzreiz pēc sarunas beigām Sofija pirmo reizi ļāvās asarām. Tomēr viņa apzinājās, ka nedrīkst sevi tā lutināt.
Sofija pavadīja nakti viesnīcā. Viņa bija ietaupījusi mazliet naudas, ko rūpīgi slēpa no patēva un neuzticēja pat mazpilsētas bankai. Uzreiz pēc saullēkta viņa devās ceļā. Kad viņa tuvojās Edilīnai, dusmas bija mazinājušās. Sofija pret savu gribu salīdzināja sevi ar Kimu un Džeku. Viņas bija vienaudzes, bet abām pārējām sievietēm bija brīnišķīgs darbs, un ar interneta starpniecību Sofija uzzināja, ka abas ir apprecējušās. Dažreiz Sofija jutās tā, it kā dzīvokļa biedrenes būtu apmeklējusi krustmāte feja, bet viņa pati palikusi bešā.
Sofija papurināja galvu, lai aizgaiņātu nepatīkamās domas. Kad viņas māte pirms vairākiem gadiem paziņoja, ka vēlas precēties ar Ērniju, Sofija jau paredzēja nākotni. Tobrīd viņa mācījās augstskolas studiju programmas trešajā kursā un viņas māte bija slima. “Viņš grib precēties tikai tāpēc, lai iegūtu aizbildniecību pār Līsu pēc tam, kad…” Sofija aprāvās. “Pēc tam, kad es nomiršu?” māte turpināja. “Pasaki to skaļi! Es zinu, ka tas notiks. Līsa prot parūpēties par sevi pati. Problēmas ir tikai tev.” Sofijai bija nepatīkami to dzirdēt. Viņa ar lielām pūlēm iestājās augstskolā. Kad Sofija uz to norādīja mātei, viņa nicīgi nošņācās: “Sofij, tu esi sapņotāja. Padomā par faktiem! Tu iestājies augstskolā, bet studē mākslu! Tā ir bezjēdzīga izglītība. Kāpēc tu nemācies kaut ko tādu, kas tev palīdzēs atrast darbu? Kļūsti par ārsti vai juristi, vai vismaz par kāda ārsta vai jurista palīdzi.” Sofijai atkal nebija, ko atbildēt.
Māte nomira divas dienas pirms Sofijas augstskolas izlaiduma, un viņa devās mājup, lai varētu piedalīties bērēs. Nokļuvusi mājās, Sofija ievēroja kāros skatienus, ar kādiem patēvs apveltīja viņas māsu. Viņa nolēma pavadīt mājās vasaru, bet tā arī nekur neaizbrauca – līdz pat iepriekšējai dienai.
Sofija piegāja pie automašīnas pasažierdurvīm un atvēra tās, tad brīdi vilcinājās. Vai pie manis patiešām ir tā grāmata, uz kuras pamata uzcelta visa Trībornu impērija? Vai man seko policija? Sofija bija paņēmusi līdzi klēpjdatoru, bet nebija ielūkojusies internetā. Vienkāršajā telefonā trūka interneta pieslēguma, tāpēc Sofija nezināja, kas notiek. Vai iesaistīsies federālie aģenti? Pie cik seniem draugiem viņi mani meklēs? Sofija un Kima nebija sazinājušās kopš augstskolas beigšanas, tāpēc viņas telefonsarunu ierakstos neparādījās zvani uz Edilīnu.
Sofija aizcirta automašīnas durvis un nodomāja, ka grāmata jāatdod. Viņa apsvēra iespēju ierasties Edilīnā un nosūtīt mapi atpakaļ Kārteram. Ja ģimene ir uzsākusi Sofijas vajāšanu, iespējams, ka viņi to pārtrauks, ja atgūs grāmatu.
Viņa apsēdās pie automašīnas stūres un pagrieza atslēgu, bet nekas nenotika. Motors bija pagalam.
– Gluži kā mana dzīve, – Sofija nomurmināja. Iepriekš viņai patika lauku apvidus, bet tagad tas šķita biedējošs. Viņa bija apturējusi automašīnu uz grantēta ceļa, kas dažu pēdu attālumā aprāvās un nebija redzams no galvenā lielceļa. Sofija zināja, ka drīz satumsīs, un, ja paliks automašīnā, viņu nemūžam neatradīs.
Viņa paskatījās uz savu mobilo telefonu. Signāla nebija. Viņa izkāpa no automašīnas un pastaigāja apkārt, turēdama aparātu augšup pastieptā rokā, bet tas nespēja uztvert