jau esam mēģinājušas atrast viņam draudzeni, – Betsija atzina. – Mēs esam viņam parādījušas visas glītās meitenes, kuras dzīvo piecdesmit jūdžu rādiusā. Pastāsti viņai par viesībām, ko tu sarīkoji savās mājās, – viņa mudināja Alisi.
– Es darbojos virtuvē trīs dienas, un viesu vidū bija arī astoņas ļoti glītas, jaunas, vientuļas sievietes. Mums ar Betsiju pat bija īpašs saraksts. Meitenes, kas atbilda visdažādākajām prasībām: garas, īsas, kalsnas, apaļīgas.
– Mēs atradām meitenes, kas nebija precējušās, šķirtenes ar bērniem un pat gados jaunu atraitni.
– Mēs ar Betsiju parūpējāmies par to, lai Rīds ar viņām visām pārmītu dažus vārdus, bet neviena no sievietēm viņu neinteresēja.
– Kāda ir Rīda seksuālā dzīve? – Hetere jautāja.
– Man nav ne jausmas, – Betsija minstinādamās atzina.
– Mēs viņam par to neuzdodam jautājumus, – Alise piebilda.
– Man šķiet, ka Rīda noskaņojumu spēs uzlabot vienīgi aizbraukšana no Edilīnas, – Hetere teica.
– Mēs nonācām pie tāda paša secinājuma.
– Varbūt mēs varam uz šejieni atvest citu ārstu.
Alise no skapja izcēla biezu mapi ar dokumentiem.
– Šeit ir visas mūsu nosūtītās vēstules.
– Un atbildes uz tām.
Hetere pārlūkoja vēstules un daudzos atteikumus.
– Jābūt kādam veidam, kā atrisināt šo problēmu. Man ir nepieciešams šis darbs. Es saņemu labu algu un sociālo nodrošinājumu. Ja es saprastu, kas Rīdam vajadzīgs, es viņam to ar lielāko prieku sagādātu.
– Mēs tevi laipni aicinām mēģināt, – Betsija atbildēja.
– Esam gatavas izskatīt visus piedāvājumus, – teica Alise.
– Un mēs tev palīdzēsim, – Betsija turpināja, un visas trīs sievietes palocīja galvu.
Kopš tās dienas doktora Rīda darbinieces vienoja vārdā nenosaukta saikne. Viņām bija radies kopīgs mērķis – noskaidrot, ko doktors Rīds Oldridžs vēlas, un to viņam sagādāt.
Pirmā nodaļa
Sofija centās apvaldīt dusmas, bet tas nebija viegli. Viņa juta tās virzāmies augšup no kuņģa kā žulti.
Viņa sēdēja pie savas vecās automašīnas stūres un atradās aptuveni divdesmit jūdžu attālumā no Edilīnas Virdžīnijas pavalstī. Apkārt pavērās skaists skats: ceļu ieskāva koki, un rietošās saules stari rotaļājās to lapās. Sofija par Edilīnu uzzināja no savas augstskolas laiku istabiņas biedrenes Kimas Oldridžas. Kopā ar trešo istabiņas iedzīvotāju Džeku Sofija uzjautrinājās par Kimas sniegto mazpilsētiņas aprakstu. Viņa apgalvoja, ka pilsētiņa esot kā paradīzes un vēl vienas paradīzes apvienojums.
– Visi visus pazīst! – Kima līksmi stāstīja.
Džeka lūdza paskaidrot, ko tas nozīmē. Kima pastāstīja par septiņām ģimenēm, kas ieradās Amerikā astoņpadsmitā gadsimta sākumā un nodibināja Edilīnas pilsētu.
– Tās pašas ģimenes joprojām dzīvo Edilīnā? – Džeka izbrīnā iesaucās.
– Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju ir šo septiņu sākotnējo ģimeņu pēcteči, tāpēc mūs visus vieno radniecīgas saites. Jā, mēs joprojām dzīvojam Edilīnā.
Kima runāja tik piesardzīgi, ka Džeka sāka viņu pratināt. Kima pastāstīja, ka pilsētā mīt arī citi, un tos dēvē par “jaunienācējiem”. Pat ģimenes, kuras apmetās Edilīnā deviņpadsmitā gadsimta sākumā, tika uzskatītas par “jaunpienācējām”.
Kad meitenes sāka diskutēt par dzīvi mazpilsētā, tās priekšrocībām un trūkumiem, Sofija atturējās no komentāriem. Viņa piebāza pilnu muti ar ēdienu un aizbildinājās ar to, ka nespēj parunāt. Reizēm Sofija piepeši atcerējās, ka viņai jābūt citur. Viņa darīja visu iespējamo, lai izvairītos no sarunām par bērnību.
Patiesībā Sofijai bija kauns. Kimas un Džekas bērnība bija gluži normāla. Viņas mēdza sūdzēties par kādu no vecākiem, brāli vai māsu, tomēr abas meitenes bērnībā tika mīlētas un sargātas. Sofijas bērnība bija citāda. Viņas māte mainīja mīļākos kā zeķes. Viņas dzīvoja nelielā pilsētiņā Teksasas pavalstī, kur valdīja Treeborne Foods un visuresoša nabadzība.
Sofija neatcerējās pirmo reizi, kad sameloja par savu izcelsmi. Viņa apgalvoja, ka ir dzimusi mazā, glītā pilsētiņā Teksasas pavalstī, kurā ir daudz atpūtas klubu un golfa laukumu. Daudziem bija patīkamas atmiņas par šo pilsētu, tāpēc Sofija turpināja melot.
Džeka un Kima to neievēroja. Viņas dzīvoja bezrūpīgi. Sofija centās iztēloties tādu prāta stāvokli, tomēr viņai tas neizdevās. Viņa visu mūžu vai nu steidzās kaut kam pretī, vai no kaut kā bēguļoja.
Sofija paskatījās uz biezo aploksni, kas bija nolikta uz blakus sēdekļa, un Treeborne logo šķietami glūnēja viņai pretī. Tas līdzinājās mirgojošai neona izkārtnei, kas periodiski ieslēdzas un izslēdzas.
Spalgs automašīnas skaņas signāls atsauca Sofiju īstenībā. Viņa bija tiktāl iegrimusi domās, ka šķērsoja nepārtraukto līniju un nokļuva pretējā joslā. Viņa strauji parāva stūri pa labi, ieraudzīja grants ceļu, kas nozuda mežā, un turpināja virzīties pa to. Nobraukusi tikai dažus jardus, ar kuriem pietika, lai noslēptos, Sofija apturēja automašīnu. Viņa izslēdza motoru un atbalstīja pieri pret stūri. Prātā zibēja ainas no iepriekšējo piecu gadu laikā piedzīvotā.
Sofijas mātes nāve izmainīja visu viņas dzīvi. Pēc augstskolas beigšanas viņa saņēma darba piedāvājumu, bet bija spiesta to noraidīt. Ja Sofija sāktu strādāt, viņai vajadzētu atstāt savu dzimto mazpilsētu Teksasas pavalstī. Tā kā viņas māsa nevarēja pamest mājvietu, Sofijai nācās doties dzīvot pie viņas. Todien Sofija jutās, kā darītu kaut ko cēlu. Viņa piezvanīja laipnajam vecajam vīram, kurš piedāvāja darbu.
– Darbs ir vienkāršs, – viņš paskaidroja, – tomēr tas ir labs sākums karjerai. Sofij, tu esi talantīga un ambicioza. Tu paveiksi daudz.
Kad Sofija zvanīja vecajam vīram, lai noraidītu darba piedāvājumu, viņa jutās kā svētā, jo atteicās no savām vajadzībām, lai varētu rūpēties par mīļo, nevainīgo, trauslo divpadsmit gadus veco māsu.
Vecais vīrs mēģināja Sofiju pierunāt.
– Sofij, tu esi pārāk jauna, lai to darītu. Vai tava māsa nevar dzīvot pie kāda cita radinieka? Pie mātesmāsas vai vecvecākiem, pie jebkura cita cilvēka?
– Viņai esmu tikai es. Ģimenē iestājušies negaidīti apstākļi. Līsai vajag…
– Ko vajag tev? – vīrietis teju vai kliedza.
Tomēr viņa vārdi nespēja mainīt Sofijas lēmumu atteikties no savas dzīves, lai turpmākos piecus gadus pavadītu rūpēs par māsu. Sofija gribēja viņu aizsargāt, uzturēt un mēģināt iemācīt prasmi izdzīvot. Tomēr klusībā viņa sāka vēlēties sasniegt kaut ko pati – iemīlēties un izveidot ģimeni. Tas Sofijai neizdevās.
Viņa izkāpa no automašīnas un palūkojās apkārt. Aiz koku zariem vīdēja lielceļš. Automašīnu bija maz, tikai daži apvidus auto, kam bija piestiprinātas laivas.
Sofija atbalstījās pret automašīnu, aizvēra acis un pavērsa seju pret sauli. Bija silts, tomēr gaisā jautās rudens tuvums. Citi cilvēki