Džūda Devero

Mēnessgaismas simfonija


Скачать книгу

nokāpa apakšstāvā, pastāstīja par nepieciešamo lietu sarakstu un vaicāja, vai kāda būtu ar mieru to visu sagādāt. Sievietes, cita citu pārspēdamas, pieteicās palīdzēt.

      – Vai jūs savāksiet arī man piederošās lietas no manas autokapsētā ievilktās automašīnas? – Sofija turpināja, pievērsusi skatienu Heterei. Jaunā sieviete koši piesarka. Sofijai bija aizdomas, ka viņas automašīna nebija tik sliktā stāvoklī, kā tika apgalvots. Tomēr izskatījās, ka sievietes no visas sirds vēlas, lai viņa palīdz visu iemīļotajam doktoram Rīdam. Kāpēc gan ne? Rīds bija noslogots ārsts, kura prioritāte bija citu cilvēku labklājība. Sofija nolēma, ka viņš ir pelnījis visu to labāko.

      Viņa atgriezās augšstāvā, novilka jaku un ķērās pie darba.

      Ceturtā nodaļa

      Rīdam likās, ka šādu nogurumu nav piedzīvojis vēl nekad mūžā, tomēr viņš saprata, ka šīs izjūtas radījis vairāku notikumu kopums. Jaunā sieviete, kura izlēja alu uz viņa galvas, bija pēdējais piliens. Rīds dienas laikā sazinājās ar sešiem bijušajiem kursabiedriem un piedāvāja viņiem savu darbavietu. Viņš saslavēja Edilīnu tiktāl, ka salīdzinājumā ar to nirvāna šķita kā tuksnesis.

      Tomēr viņš saņēma vienu un to pašu atbildi: nē.

      – Tu gribi, lai es kopā ar visu savu ģimeni pārceļos uz pilsētu nekurienes vidū, lai pavadītu tur tikai divus ar pusi gadus? Ko es darīšu pēc tam? Tavs brālēns atgriezīsies darbā, un es būšu spiests tīt makšķeri?

      Neviens negribēja šo darbu. Rīds pat piezvanīja savam bijušajam pasniedzējam un izteica viņam piedāvājumu. Rīds klusībā cerēja, ka viņš vēlēsies pārcelties uz dzīvi mazpilsētā un ārstēt cilvēkus, kuri saindējušies ar indīgo efeju. Pasniedzējs par Rīda piedāvājumu smējās.

      – Tu man piedāvā atteikties no ērtībām, ko nodrošina dzīve blakus universitātei, un ievākties mazpilsētā, šaurā ļaužu lokā? Pateicos par piedāvājumu, bet mana atbilde ir nē.

      Rīds izmēģināja visas iespējas, tomēr neviens negribēja uzņemties viņa darbu. Reizēm viņš sajuta vēlmi sakravāt mantas automašīnā, pasūtīt visus labi tālu un doties projām. Viņam bija apnikusi mūžīgā salīdzināšana ar brālēnu Tristanu. Viņš bija noguris no izteikumiem, kas sākās ar vārdiem: “Doktors Triss būtu darījis tā…”

      Ja Rīds nebūtu uzaudzis Edilīnā, viņš pat nenojaustu, kas notiek, taču viņš to zināja ļoti labi. Tristani tika uzskatīti par likteņa izvēlētiem Edilīnas ārstiem. Kopš astoņpadsmitā gadsimta, kad pilsēta tika dibināta, par ārstu tajā strādāja kāds Oldridžu ģimenes pārstāvis. Iedzīvotāji gribēja redzēt ārsta amatā Oldridžu un nespēja samierināties ar kādu citu.

      Tomēr laika gaitā Oldridžu ģimene sadalījās, un tagad tajā bija divi atzari. Viens ģimenes atzars mantoja Oldridžu ģimenes namu, kas atradās pie pilsētas robežas ezera krastā. Šī atzara pārstāvji ieņēma ārsta amatu Edilīnā. Tomēr pastāvēja arī otrais ģimenes atzars jeb “tie otri Oldridži”… Viņi nemantoja ģimenes namu un ieņēma citus amatus.

      Tāpat kā brālēns Triss, arī Rīds jau agrā bērnībā nolēma kļūt par ārstu. Citās ģimenēs bērnus par šādu izvēli slavēja, bet Rīdu uztvēra kā dīvaini. “Tātad tu arī gribi kļūt par ārstu?” ģimenes locekļi teica, skatīdamies uz Rīdu tā, it kā viņš būtu paudis vēlmi izaudzēt trešo roku.

      Vienīgais cilvēks, kurš Rīda izvēlē nesaskatīja neko dīvainu, bija Tristans. Viņš nesaprata, kāpēc citi nesapņo par ārsta darbu.

      Abi zēni bija dzimuši vienā gadā un bija trešās pakāpes brālēni. Bērnībā viņi bija labi draugi un runāja par savu profesijas izvēli kā par nelokāmu patiesību. Rīds jutās droši, zinādams, kas viņu gaida nākotnē.

      Iespējams, viņš nedaudz apskauda Tristanu, taču tur nekas nebija līdzams. Bija zināms, ka Triss dzīvos tajā pašā mājā, kur savulaik piedzima, un meitenes bija par viņu tik lielā sajūsmā, ka nebija šaubu – Tristans bez grūtībām atradīs sievieti, ar kuru sākt kopdzīvi.

      Rīds bija pavisam citāds. Triss viegli iepazinās ar cilvēkiem, piedalījās komandu sportā un satikās ar visām meitenēm, kuras viņam uzsmaidīja. Savukārt Rīds jau no sākta gala bija vientuļnieks. Viņam bija daži tuvi draugi, un viņš nemeklēja citus cilvēkus. Lielos ļaužu baros Rīds jutās neveikli Attiecībās ar pretējo dzimumu Rīdam pietrūka drosmes. Daudzas meitenes izrādīja interesi par Rīdu, ķircināja viņu un reizumis pat aicināja uz tikšanos. Tomēr Rīds meitenes garlaikoja ar runām par medicīnu.

      Četrpadsmit gadu vecumā Rīds satika Lauru Čonliju. Viņas ģimene nesen bija pārcēlusies uz dzīvi Edilīnā. Brīdī, kad tika iepazīstināta ar klasi, meitene izskatījās tik pārbijusies, ka Rīdam šķita – viņa izplūdīs asarās. Vēlāk viņš ieraudzīja Lauru skolas gaitenī. Viņa neveiksmīgi mēģināja salikt savas grāmatas kaudzē. Redzēdams, kā meitene mokās ar grāmatām, Rīds pasmaidīja. Viņa izskatījās pavisam bezpalīdzīga – kā cilvēks, kuram vajadzīgs glābējs. Rīds nolēma par tādu kļūt.

      Viņš nesa Lauras grāmatas un palīdzēja atrast klases telpas, un iepazīstināja viņu ar citiem skolēniem. Laura bija tik kautrīga, ka slēpās aiz Rīda muguras, baidīdamās pat pacelt skatienu. No paša sākuma Laurai bija nepieciešams Rīda atbalsts it visā: viņš palīdzēja meitenei iepazīties ar citiem cilvēkiem, veda viņu uz dažādām vietām un pat runāja viņas vietā. Rīdam patika stāstīt Laurai par saviem nākotnes plāniem, un viņš paredzēja šajos plānos vietu arī viņai.

      Rīda mātei bija citāds viedoklis par viņiem abiem. Viņa apgalvoja, ka Laura noveļ visu atbildību uz Rīda pleciem. Tomēr viņam tas patika. Rīds uzauga kopā ar savu enerģisko māti un māsu, tāpēc klusās, pasīvās Lauras sabiedrība bija kā svaiga gaisa malks. Pats svarīgākais bija tas, ka, pateicoties Laurai, Rīds spēja ielūkoties nākotnē. Viņš zināja, ka abi apprecēsies un dzīvos Edilīnā, un viņiem būs bērni. Rīds pat bija nolūkojis māju ģimenei. Tāpat kā Tristanam piederošais Oldridžu ģimenes nams, arī šī māja atradās ārpus pilsētas, uz divus akrus liela zemes gabala. Vecais nams bija jāatjauno. Rīds un Triss plānoja kopīgi vadīt Edilīnas klīniku, un… Nu, Rīda dzīve būtu nokārtota.

      Pēc Rīda domām, vienīgā problēma bija apkārtējo, sevišķi viņa mātes, izteiktās piezīmes. Reiz viņa sacīja: – Centies, cik gribi, bet tu nevari būt tāds pats kā Tristans. – Kad Rīds atbildēja, ka viņam nav ne jausmas, par ko māte runā, viņa aplūkoja puiša istabu. Pie sienām bija salīmēti ceļojumu plakāti. Ēģipte, Petra Jordānijā, Galapagu salas. – Kā tu apceļosi šīs vietas, ja dzīvosi ar Lauru Edilīnā?

      – Mēs brauksim kopā, – Rīds moži attrauca. – Laura vēlas apceļot pasauli tikpat ļoti kā es. Mūsu prombūtnes laikā manu darbu var uzņemties Tristans.

      Rīda māte bija skeptiska.

      – Cik pazīstu šo meiteni, viņa baidās vienatnē šķērsot ielu.

      To izdzirdējis, Rīds samiedza acis, un māte taisnojoties pacēla rokas.

      – Tu Lauru noteikti pazīsti labāk nekā es, bet pieļauju iespēju, ka viņa aiz bijības saka to, ko tu gribi dzirdēt.

      – Aiz bijības? Vai tu joko? – Rīds turpināja pieklusinātā balsī. – Mammu, es zinu, ka tu man vēli labu, bet tu patiešām nepazīsti Lauru tik labi kā es. Viņa ir maiga un rūpīga, un…

      – Viņa ir kā manekens, – ierunājās istabā ienākusī Kima. – Laura uzturas tavā tuvumā, jo tu viņu iesaisti visā, ko dari pats. Vai tu domā, ka Lauru iekļāva gadagrāmatas komitejā viņas interesantās