nebija ne jausmas, kā dzīvot tālāk. Vai tagad, kad viņam vairs nav neviena, ar kuru dalīties priekā, viņam bija jēga kļūt par ārstu? Rīds vairākas nedēļas pavadīja, sēdēdams pie televizora.
Brīdī, kad Rīds jutās pavisam slikti, viņš uzrāpās Stērlingpointā un no klints ielēca dīķī. Grimstot viņš saprata, ka varētu arī neuzpeldēt. Ja Kimas glītā draudzene Džeka Rīdu neizglābtu, viņš, iespējams, būtu gājis bojā. Pēc tam Rīdam bija kauns par savu nomākto garastāvokli un bezatbildīgo uzvedību, kuras dēļ Džeka gandrīz gāja bojā, tāpēc viņš sakravāja mantas un aizgāja, pirms viņa atgriezās mājās.
Rīds turpināja mācības medicīnas akadēmijā, bet bija rets viesis. Sākumā viņš domāja tikai un vienīgi par to, ka palicis viens. Pavisam un patiesi viens. Vēlāk Rīds sāka apzināties vientulības priekšrocības. Sakari ar citām sievietēm bija viņa pirmie soļi dzīvē bez Lauras. Pēcāk Rīds brīvprātīgi pieteicās darīt to, ko neviens cits negribēja, piemēram, piedalīties glābšanas operācijās. Viņš paņēma ugunsdzēsēja aprīkojumu un devās iekšā degošā celtnē, lai meklētu iesprostotus cilvēkus.
Jo bīstamāka bija glābšanas operācija, jo vairāk Rīdam patika tajā piedalīties. Pēc studijām rezidentūrā viņš devās uz Āfriku un saprata, ka tā ir viņa īstā vieta. Dzīve Edilīnas mazpilsētā bija sagatavojusi Rīdu dzīvei ciematā. Rīdam bija grūti atzīt to, cik patīkami bija atbrīvoties no zīmoga “viņš nav Tristans”. Viņš neapjauta, ka visu mūžu tika salīdzināts ar brālēnu un vienmēr palika zaudētājos. Rīds nāca no Oldridžu ģimenes, viņš bija ārsts, tomēr ne tāds pats kā Tristans. Triss prata sasmīdināt citus, bet Rīds bija pārlieku nopietns. Trisam rūpēja visu cilvēku labklājība, bet Rīdam nepatika hipohondriķi. Triss bija maigs un laipns, vienmēr labā noskaņojumā. Rīdam bija nepieciešama vienatne, un viņš nevilcinājās par to informēt apkārtējos.
Tās nebija viņu vienīgās atšķirības. Tuvajos Austrumos, Gobi tuksnesī un jebkurā citā vietā uz pasaules, kas nebija Edilīna, Rīdu nesalīdzināja ne ar vienu citu. Iespējams, ka tā bija augstprātības pazīme, tomēr Rīdam patika dzirdēt labus vārdus par savu pašaizliedzīgo darbu.
Rīds lūkojās caur automašīnas vējstiklu. Kad viņš atgriezās Edilīnā palīdzēt Trisam, kad tas salauza roku, daudz kas kļuva skaidrāks. Tieši nemitīgā salīdzināšana bija iemesls, kāpēc Rīds alka pamest pilsētu un nekad vairs tajā neatgriezties. Pēc pirmās Trisa kabinetā pavadītās nedēļas Rīds sāka skaitīt laiku līdz prombraukšanas dienai.
Abas Trisa darbinieces, no kurām viena bija pirmspensijas vecumā, gandrīz padarīja Rīdu traku. Viss viņu teiktais sākās ar vārdiem: “Doktors Triss vienmēr…” Sievietes uzskatīja, ka Rīdam jāstaigā, jārunā, jāēd un jāelpo tieši tā, kā to darīja Tristans.
Tā kā Rīds nebija sava brālēna kopija, sievietes neapmierināti bolīja acis, viebās un izteica klusas piezīmes. Rīds meta pie malas centienus viņām izpatikt. Uzzinājis, ka būs spiests to visu paciest trīs gadus, kamēr visu mīlētais Tristans dzīvos Ņujorkā, Rīds zaudēja spēju smaidīt. Viena no darbiniecēm nolēma doties pensijā un savā vietā nolīga jaunu sievieti, kura bailēs salēcās ikreiz, kad Rīds atvēra muti. Tomēr vīrietis apzinājās, ka tobrīd viņā bija sakrājies tik daudz dusmu, ka uz katru jautājumu viņš atbildēja asi.
Vakardienas notikumi bija pēdējais piliens. Rīds ļāvās sevis žēlošanai Rona un Rasela priekšā, un glīta jauna sieviete izlēja viņam uz galvas alu. Rīds bija tik pārsteigts, ka spēja vienīgi sēdēt un skatīties uz viņu. Kopš ierašanās Edilīnā ārsts bija pieradis pie cilvēkiem, kuri prasīja viņam padomu. Laika gaitā Rīda drūmais garastāvoklis nomāca spēju novērtēt sievietes skaistumu.
Jaunā sieviete lepnā gaitā izgāja no restorāna, un, Rīdam par pārsteigumu, daži restorāna apmeklētāji viņai aplaudēja. Vai Rīds bija tik nemīlēts, ka fizisks uzbrukums viņam izpelnījās aplausus?
Rasels, kā jau mācītājs, aizgāja pakaļ meitenei, bet Rons devās pie bāra letes un atnesa dvieļus. Viņš pameta tos Rīdam.
– Nezinu, ko tu tai meitenei esi nodarījis, bet daudzi laikam domā, ka esi dabūjis pēc nopelniem.
Viņš pagaidīja, kamēr Rīds nosusināja lielāko daļu alus, un viņi kopā devās projām. Rīds neskatījās restorāna apmeklētājiem acīs, bet viņš redzēja smaidus.
Rīt, viņš nodomāja, iziedams no kroga. Viņš apņēmās nākamajā dienā ņemt rokā telefona klausuli un darīt visu iespējamo, lai atrastu sev aizvietotāju Edilīnā.
Tāds vakar bija Rīda plāns. Šo dienu viņš bija pavadījis slimnīcā Ņūportā, zvanīdams cilvēkiem, kurus ar grūtībām atcerējās. Rīds prasīja, lūdzās, piedāvāja naudu, bet neviens negribēja aizstāt viņu amatā. Rīds neko nepanāca.
Tagad viņš brauca atpakaļ uz nemīlīgo dzīvokli, ko bija saņēmis kopā ar ārsta amatu. Novietojis automašīnu stāvlaukumā ēkas aizmugurē, Rīds pamanīja augšstāvā iedegtu gaismu. Vispirms viņš nodomāja, ka tur gaida kāds pacients. Vai, vēl ļaunāk, neprecēta sieviete, kas uzskata Rīdu par trofeju.
Viņš vilkās augšup pa kāpnēm, gaidīdams… Viņš nezināja, ko ieraudzīs aiz dzīvokļa durvīm.
Skats, kas pavērās acīm, bija ārpus Rīda iztēles spējām. Pirmkārt, dzīvoklis bija tīrs. Te bija paveikts daudz vairāk par vienkāršu putekļu noslaucīšanu, ko pa reizi izdarīja divas iepriekšējās Rīda nolīgtās apkopējas. Mēbeļu virsmas spīdēja un laistījās. Neglītās mēbeles izskatījās spožākas. Uz dīvāna bija salikts pusducis jaunu spilvenu spilgtās krāsās, kas piešķīra telpai dzīvīgumu. Rīds pagriezās, lai noliktu ārsta somu uz grīdas pie durvīm, un ieraudzīja nelielu galdiņu. Uz tā bija novietota hromēta bļoda, kurā Rīds iemeta atslēgas.
Viņš nesteidzīgi iegāja istabā, baidīdamies, ka sapnis izgaisīs. Tad Rīds sajuta smaržu.
Vai tā bija ēdiena smarža? Parasti Rīds ēda saldētu pārtiku, bet šis nebija pusfabrikātu aromāts. Gluži kā tēls multiplikācijas filmā viņš “sekoja savam degunam” un iegāja virtuvē.
Uz plīts stāvēja katls. Rīds pacēla vāku un ieelpoja debešķīga ēdiena aromātu. Tā bija zupa. Nespēdams atturēties no kārdinājuma, viņš iemērca zupā pirkstu un to nolaizīja. Garša bija fantastiska.
Ledusskapī Rīds atrada šķīvi ar vistas gaļu un dārzeņiem. Virspusē bija piestiprināta zīmīte: “Sildīt mikroviļņu krāsnī piecas minūtes.” Ledusskapja augļu un dārzeņu nodalījumā bija ielikti salāti, un durvīs bija baltvīna pudele. Izņēmis to visu ārā, Rīds ieraudzīja pie cepeškrāsns durtiņām piestiprinātu zīmīti: “Atver!”
Krāsnī bija neliels kastrolis ar sulīgu ēdienu, kam pa virsu bija izveidojusies trausla garoziņa. Dažu minūšu laikā Rīds savāca visu ēdienu kopā un salika to uz vecā ēdamgalda; uz tā bija uzlikts paliktnis un ēšanas piederumi. Rīds apēda visu: zupu līdz pēdējai pilītei, vistu līdz pēdējam kumosam, izlaizīja bļodu ar ābolu desertu. Viņš iztukšoja vīna pudeli.
Paēdis vakariņas, Rīds ērti iekārtojās krēslā un saprata, ka istaba izskatās labāk nekā parasti.
Kad iezvanījās viņa mobilais telefons, Rīds nedomājot atbildēja.
– Kā tev patīk Sofija? – jautāja Kima.
– Sofija?
– Jā, tava jaunā darbiniece. Atceries? – Man ir aizdomas, ka es viņu apēdu.
Kima vilcinājās.
– Vai tu esi piedzēries?
– Nedaudz.
– Vai