ir vējagrābslis, – Rīds atbildēja, un viņa skatiens mainījās. – Kas zina, varbūt Sofijai patiktu ceļošana. Dažām sievietēm patīk. – Viņa acis iezalgojās.
– Vai tu plāno viņu apprecēt?
– Mēs nupat iepazināmies! Patiesību sakot, nemaz neesam tikušies. Man tikai patika ar viņu sarunāties.
– Tev patika ar viņu sarunāties, ēst viņas gatavoto ēdienu un gulēt uz viņas izmazgātajiem palagiem. Tā izklausās pēc laulības dzīves.
Rīds gribēja iebilst pret šo absurdo apgalvojumu, bet tad iesmējās.
– Labi, es saprotu, ko tu gribi teikt. Esmu uzpūtis no mušas ziloni, bet bija patīkami cerēt. Man jāatgriežas darbā un jāatklāj viņai patiesība. Viņa… – Rīds paskatījās uz Kolinu. – Šodien Sofija nokārtos ar manu bankas kontu saistītus jautājumus. Es viņai pateicu savas debetkartes numuru, un viņa izveidos kontu internetbankā.
Kolins papurināja galvu.
– Tu esi iekritis. Varbūt tev izdosies atlikt neizbēgamo uz kādu laiku.
– Es lūdzu mammai trīs dienas laika. Es nezinu, kāpēc to darīju. Vai es uzskatu pats sevi par tik brīnišķīgu telefonsarunu biedru, ka viņa man nevilcinoties piedos, kad būs uzzinājusi patiesību?
– Sievietes neaizmirst pāridarījumus, un viņas pavisam noteikti tos nepiedod. Līdzko viņa uzzinās, ko tu izdarīji, ar tevi būs cauri.
– Paldies, – Rīds norūca.
– Varbūt tu vari… – Kolins apklusa, jo telpas durvis atvērās un ienāca glīta sekretāre, kura nesa lielu kartona kasti.
– Atvainojiet, es nezināju, ka te kāds ir. – Viņa nolika kasti uz galda. – Tavs tēvs grib, lai šie būtu gatavi rīt. Viņš pauda vēlmi noslēpt tās komandas biedru sejas, kura iepriekšējā ceturksnī uzrādījusi tik sliktu sniegumu.
– Sarunāts, – Kolins atbildēja. – Atstāj kasti šeit, un es visu nokārtošu.
Sieviete aizgāja un aizvēra durvis.
– Tātad, – Kolins turpināja, – tu varētu atvainoties tiktāl, ka viņa…
Tikmēr Rīds piegāja pie kastes un ielūkojās tajā.
– Ir Visu svēto dienas priekšvakars, – viņš izbrīnīts iesaucās.
– Jā. Tētis vienmēr rīko nelielu pasākumu darbiniekiem un izsniedz prēmijas, bet šogad pārdošanas rādītāji ir tik zemi, ka… – Viņš apklusa, jo Rīds no kastes izcēla vilkača masku un pielika to pie sejas.
Pēc mirkļa Kolins visu saprata.
– Maska noslēps tavu seju.
– Jā, – Rīds piekrita un nolika pūkaino masku malā. – Viņa neredzēs, kas es esmu.
Kolina prātā šaudījās domas.
– Tas nebūs viegli, tomēr mums varētu izdoties paturēt patiesību noslēpumā trīs dienu garumā. Tā būs šodiena, piektdiena, sestdiena un svētdiena. Rīt notiks lielais pasākums. Visiem būs tērpi. Arī mana ģimene to apmeklēs. Mamma alkst visiem pastāstīt, ka Pēra draudzene Reičela ir stāvoklī.
– Visi to jau zina, – Rīds attrauca. – Reičela ir sapirkusi tik daudz bērnu apģērbu, ka ar tiem pietiktu sešiem mazuļiem.
– Tas nekas. Ariela un Džemma arī ir stāvoklī, tāpēc visām bērnu drēbītēm atradīsies pielietojums.
Rīds pasmaidīja. Visi zināja, ka Kolina māte Elija vairāk par visu pasaulē gribēja mazbērnus, un šobrīd gan viņas meita Ariela, gan vedekla Džemma un topošā vedekla Reičela gaidīja mazuļus. Viņas vēlēšanās bija piepildījusies.
– Klau! Man ir ideja, – Kolins iesaucās. – Ko tu teiktu par privātu tikšanos ar Sofiju rīt pēcpusdienā? Vai zini veco Heinu ģimenes namu pie Makterna ceļa?
To dzirdēdams, Rīds strauji ievilka elpu.
– Kas notika?
– Mēs ar Lauru grasījāmies dzīvot tajā namā. Pie dīķa…
– Jā, pareizi. Tā ir Trisa Oldridža mājas kopija. – Abi vīrieši viens otru lieliski saprata. – Lai nu kā, Ariela un Frenks to namu nopirka. Iepriekšējā nedēļā tika noslēgts līgums, un nams līdz saimnieku atbraukšanai būs tukšs. Ariela, Kolina māsa, dzīvoja Kalifornijā, kur studēja medicīnas rezidentūrā. Viņa plānoja atgriezties dzimtajā pilsētā un vadīt ārsta praksi kopā ar Tristanu – tas dotu abiem gana daudz brīva laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni.
– Es varu parunāt ar mammu un sagatavot māju, un jūs ar Sofiju varēsiet tur divatā satikties. Tā kā ir Visu svēto dienas priekšvakars, jūs ieradīsieties maskās.
Rīds samulsa. Tas varēja izdoties. Varbūt. Varbūt nē. Varbūt pavisam noteikti nē. Kura sieviete vēlas tikties ar vīrieti maskā? Tad Rīds atcerējās Trisa stāstīto par to, kā viņš savulaik lenca savu tagadējo sievu Džeku. Viņa bija māksliniece, tāpēc Trisam nācās ķerties pie izdomas. “Man kā zinātniekam tas nebija vienkārši,” Triss teica, “bet es to izdarīju.” Arī Sofija bija māksliniece, un varbūt viņai patiktu…
Rīds pievērsās Kolinam.
– Vai, tavuprāt, Sāra varēs atrast vēl vienu tērpu?
– Ja vien pastāv kaut mazākā iespēja izvilkt tevi no nomāktības, domāju, visi pilsētas iedzīvotāji būs ar mieru ķerties pie šūšanas un izgatavot tev tērpu. Pie velna, es pats esmu ar mieru piešūt dažas pogas! – Kolins paņēma mobilo telefonu. – Šī ir tava pēdējā iespēja atteikties.
Līdzko es piezvanīšu mammai, atpakaļceļa vairs nebūs.
– Tava māte un mana māte… – Rīds vairs negribēja domāt. – Labi, kāpēc gan ne?
Kolins nospieda ātrā zvana taustiņu.
Septītā nodaļa
Sofija atvirzījās no doktora Rīda datora un, plati smaidot, novērtēja savu darbu. Tas prasīja vairākas stundas, tomēr viņai izdevās izveidot kontu internetbankā un automātisku visu to rēķinu apmaksu, ko viņa bija atradusi. Sofija pat iegādājās jaunu putekļu sūcēju un baltu servīzi par Rīda sakrātajiem American Express punktiem. Trauki viņa dzīvoklī bija noskrambāti un ieplaisājuši, turklāt tie bija tik veci, ka virskārta varēja būt ar svina piemaisījumu.
Viņa lejupielādēja programmu Quicken un sadalīja Rīda izmaksas kategorijās. Viņš tērēja nelielas naudas summas, un viņa čeki lielākoties tika izmantoti rēķinu apmaksai, tāpēc visa gada bilances ievadīšana programmā nebija sarežģīts darbs.
Sofijai nebija ne jausmas, kāda bija Rīda ienākumu, uzkrājumu un ieguldījumu izcelsme. Ik pēc pāris nedēļām Rīds saņēma čeku, ar kuru tika apmaksāti viņa izdevumi. Sofija nezināja, vai summa čekā bija vienīgie ārsta ienākumi. Ja tā, Rīds nepavisam nebija turīgs.
– Viņa finansiālais stāvoklis ir viņa paša darīšana, – Sofija skaļi paziņoja, staigādama pa dzīvokli. Tās dienas rītā viņai tika pateikts, ka tikšanās ar Rīdu ir atcelta, un tas sagādāja vilšanos. Tomēr viņa saprata, ka neatliekamās palīdzības sniegšana ir svarīgāka. Doktora Rīda darbinieces jau atkal bezgalīgi slavēja viņa pašaizliedzīgo rīcību.
– Un viņam ir tik labestīgs raksturs! – teica Hetere. – Šorīt viņa sejā rotājās jaukākais smaids, kādu jebkad esmu redzējusi. Tas piepildīja telpu kā saules gaisma, vai jums tā nešķiet? Es to sajutu!
Pārējās