apkārt. Pienākums sauca mājup, pulksteņa rādītāji nepielūdzami virzījās uz sešiem, kad viņai jābūt dzīvoklī, ja gadījumā pārnāks Lorenss un ap septiņiem gaidīs uz galda dzērienu un ēdienu.
Viņa gāja tālāk, domājot par mājām un minot, vai tēvs izlasījis garās, vārdos dāsnās vēstules, kuras viņa sūtīja reizi nedēļā. Par atbildi viņa bija saņēmusi tikai divas pastkartes – abas ar īsu un kodolīgu aprakstu par pagasta valdes komiteju. Iespējams, ka tēvs viņu kādu dienu apciemos. Lorensam drīz vien bija paredzēta dalība parādē kādā karaliskā pasākumā, un viņa varētu uzaicināt tēvu, lai atbrauc to paskatīties. Viņam tas noteikti patiktu. Aleksandra vēlējās, kaut viņš ierastos novērtēt dzīvi, kādu bija izvēlējies meitai, un izteiktu savu atzinību, lai viņa spētu saskatīt tajā jēgu.
Tieši priekšā kāda meitene īsā kleitā, saulesbrillēs, ar lielu cepuri galvā gulēja uz kalta dzelzs sola, izlocījusies dīvainā pozā, tā ka zods bija pasliets augšā un viena roka pacelta. Viņai blakus stāvēja vīrietis, tāpat svešādi ērmīgs, pieguļošās baltās biksēs un košā rozā žaketē. Viņa tumšie mati bija sapinkojušies un gari salīdzinājumā ar īsajām armijas frizūrām, pie kādām Aleksandra tagad bija pieradusi. Paliecies uz priekšu, lielu, melnu kameru piespiedis pie acīm, viņš fotografēja meiteni.
Aleksandra apstājās netālu maliņā, vērojot, kā vīrietis, acis samiedzis, skatījās kamerā un deva meitenei norādes. Viņa paklausīgi dažādi izlocījās, kamēr vīrietis klikšķināja, pagrieza galvu un brīdi paturēja, lai viņš varētu uzņemt, tad mainīja pozu. Modele bija skaista, taču nesmaidīja, un Aleksandrai tas šķita nepareizi fotografējoties. Viņa neuzkrītoši stāvēja, ar interesi vērojot procesu.
– Klau, jūs tur! Man nav vajadzīgi skatītāji no malas! – Vīrietis bija pagriezis seju pret Aleksandru. Kameru lejā nolaidis, viņš lūkojās ar sarauktu pieri. – Es fotografēju. Te nav nekāds tūristu apskates objekts. Es nopietni strādāju modes žurnālam.
– Atvainojiet, es neiedomājos, ka jūs traucēju, – Aleksandra pietvīkusi teica. Vīrietis bija nepieklājīgs, bet, iespējams, tas, ka viņa stāvēja un skatījās, bija vēl nepieklājīgāk. – Tūlīt iešu prom.
Viņa novērsās un ātri sāka iet.
– Pagaidiet, nav jau uzreiz jābēg, pagaidiet! – Vīrieša balss sekoja Aleksandrai, un viņa apstājās, negriežoties atpakaļ un mirkšķinot acis pret gandrīz kodīgo zaļo zāli spožajā saulē. Viņa dzirdēja, ka vīrietis saka: – Apstājieties! Vai mēs neesam pazīstami?
Pazīstami? Domās Aleksandra pārsteigti atkārtoja. Ar ko gan viņa būtu pazīstama? Kuru es šeit pazīstu? Nevienu…
Viņa lēni pagriezās ar seju pret vīrieti. Viņš ziņkāri vēroja Aleksandru, un, kad viņa atskatījās, vīrieša vaibsti pēkšņi šķita neskaidri pazīstami.
– Aleksandra? – vīrietis izbrīnījies jautāja. – Tu esi Aleksandra Krūva, vai ne?
Aleksandra apmulsusi pamāja. Tad, brīdī, kad vīrietis izrunāja viņas vārdu, atklāsme nāca ar tādu spēku, kas gandrīz varēja nogāzt no kājām. Kā viņa uzreiz to nebija apjēgusi?
– Vai tu mani neatceries? Es esmu Nikijs Stērlings, – viņš teica. – Tas ir kaut kas neticams!
Ar platu smaidu sejā viņš devās Aleksandrai pretī, un viņa acumirklī atpazina Nikiju, kaut arī abi nebija satikušies, kopš viņam bija divpadsmit gadu un Aleksandras māte vēl bija dzīva.
– Kāda traka sagadīšanās! – Nikijs starodams iesaucās. Viņš izskatījās tik laimīgs, Aleksandru redzot, ka viņai gandrīz bija grūti to aptvert. Modele tika aizsūtīta prom, un viņi sēdēja kafejnīcā pie plastmasas galdiņa, skatīdamies viens uz otru un pētīdami, cik daudz katrs pārvērties kopš bērnības.
– Tas ir ļoti dīvaini, – Aleksandra izdvesa. Viņa jutās svešādi reibinoši Nikija tuvumā. Tā bija kā atgriešanās pagātnē, viņai neskaidrās, aizplīvurotās atmiņās. Tomēr viņa atcerējās, ka toreiz bija laimīga un Nikijs arī bija tur.
– Gadiem neesmu tevi redzējis, – viņš turpināja, galvu grozīdams. – Mēs mēdzām kopā rotaļāties, kad bijām bērni. Vai atceries?
Aleksandras iztēlē atplaiksnīja ainas – bērni rotaļājas mežā un pie upes, pāri gadiem atskan saucienu atbalsis un smiekli. Viņi bija tie bērni, kuri cīkstējās, rāpās, skraidīja notraipītām sejiņām, nobrāztos zābakos, lēkāja un izgudroja paši savas spēles. “Izliecies, ka esi ienaidnieks un gribi mani noķert un šī ir mana pils, kurā tu mēģini ielauzties!” Daudzas garas vasaras dienas viņi pavadīja mežā, Stērlingfortas dārzā, kur kovboji un indiāņi dzenāja cits citu caur birzīm un pāri žogiem. Rožu dārzā bija mazs templis, kas kļuva par viņu galveno štābu. Tagad Aleksandra iztēlē ieraudzīja Nikiju ar izspūrušiem matiem, šortos, netīriem ceļgaliem, kad viņš deva pavēles vai dalīja ēdienus un dzērienus, kurus viņi bija nozaguši virtuvē. Viņš vienmēr bija vadonis.
Brālēni arī spēlējās kopā ar viņiem – kā gan viņus sauca? –, tāpat arī daži ciema zēni un lielajā mājā viesos atbraukušo bērni. Nikijs vienmēr bija Aleksandras varonis. Viņa cerēja, ka zēns pasauks viņu savā komandā, kad visi rotaļājoties sadalījās grupiņās. Viņa Nikijam bija tikai bērns, kaut arī viņš nelika meitenēm justies otršķirīgām, piemēram, savai māsīcai. Viņas vārds bija pavisam īss, tikai daži burti, un viņa skrēja daudz ātrāk un veiklāk nekā viņas mazais, resnais brālītis.
Tad kādā briesmīgā vasarā viss mainījās. Aleksandrai nomira māte, un viņai aizliedza satikties ar draugiem. Uz viņu iemīļoto vietu – veco torni – viņus kategoriski nelaida, viņiem gan tur nebija ļauts atrasties arī agrāk, jo tur bija pārāk bīstami. Tad Nikijs aizbrauca uz skolu, un pēc tam viņi vairs nespēlējās kopā.
Vienlaikus arī Nikija prātā pēkšņi atplaiksnīja atmiņas.
Viņš neveikli sagrozījās un ātri piebilda:
– Bet tas jau bija sen, sen. Mēs tad bijām tikai muļķa bērni, vai ne? Nu, kā tev klājas? Ar ko tu nodarbojies? – Viņa skatiens pievērsās mirdzošajam akmenim gredzenā uz Aleksandras kreisās rokas zeltneša. – Kā redzu, tu esi precējusies.
– Tā ir.
– Ak tā. Nu, apsveicu. Kāds viņš ir?
Aleksandra, samirkšķinājusi acis, uzlūkoja Nikiju. Viņš bija zaudējis zēna gadu maigos, sārti baltos vaigus; seja bija gluda, iedegusi, bet skarbāka, pelēkās acis možākas zem biezajām uzacīm, mati tumšāki. Viņš joprojām izstaroja enerģiju, to mistisko spēku, kas pievilka apkārtējos un lika darīt tā, kā viņš lika. Viņam piemita tādas spējas, kādas Aleksandra nebija ievērojusi nevienam citam. Negaidot viņa secināja, ka pirms satikšanās ar Nikiju viss bija šķitis bāls, bez dzīvesprieka, toties no viņa plūda apbrīnojams sparīgums, gan no rokām ar garajiem, graciozajiem pirkstiem, kas pastāvīgi kustējās, gan izteiksmīgās mutes. Gaiss ap viņu burtiski vibrēja no enerģijas.
– Kāds viņš ir? – Nikijs atkārtoja.
– Kas? – Aleksandra jautāja.
– Kas? – Nikijs iepleta acis, tad iesmējās. – Tavs vīrs! Kāds viņš ir? Ar ko nodarbojas? Vai es viņu pazīstu?
– Viņu sauc Lorenss Saikss. Viņš dien Karaliskās kavalērijas sardzē.
Nikijs papurināja galvu.
– Nē. Nezinu viņu.
– Nav jau iemesla, kāpēc lai tu viņu pazītu.
– Neticami. Mazā Aleksandra