aizkaitināta iesaucās, noliekot karoti uz galda. Vīrs bija izmantojis apjautāšanos par noslēpumaino Eleinu, lai atturētu Dilailu no viņa tēva apciemojuma.
Nesaprotu, Dilaila minēja, kāpēc viņš negribēja, ka dodos līdzi? Ja mēs būtu abi divi, noteikti veiktos vieglāk.
Apjukusi viņa atslīga krēslā, būdama neizpratnē par vīra atteikšanos no palīdzības. Sākumā viņi šķita ļoti vienoti, tomēr pat kaislīga mīlēšanās un ilgas sarunas vienam otra apskāvienos nekļuva par pamatu tam, lai Džons viņai atklātu katru savas sarežģītās dvēseles stūrīti. Tagad Dilaila jau uztraucās, ka viņi attālinās viens no otra. Kopš viņa pārcēlās uz dzīvi Stērlingfortā, Džona nomāktība arvien vairāk pieauga. Nakts murgi kļuva biežāki, tāpat arī sliktais garastāvoklis atkārtojās, it kā viņu kaut kas iekšēji mocītu ar lielāku spēku. Tomēr viņš nelaida sev Dilailu klāt. Kā lai viņa palīdz, ja Džons to neļauj? Kāda būs viņas turpmākā dzīve, ja vīrietis, kuru viņa mīl, pamazām pārvēršas par svešinieku, mantojuma smagās nastas nomocītu cilvēku bez vēlēšanās kaut ko mainīt?
Tā ir māja, Dilaila secināja. Māja un tēvs. Neko citu nav iespējams izdomāt.
Šķiet, pastāvēja tikai viens veids, kā viņai remdēt vīra ciešanas. Džons, kā šķita, visas cerības un glābiņu koncentrēja uz bērnu. Jo ilgāk viņu dzīve turpinājās bez jaunumiem par grūtniecību, jo sliktāk viss izvērsās. Dilaila piecēlās, un viņu pārņēma nemiera pilns emociju vilnis. Vai tas bija vienīgais veids, kā izdziedināt Džonu? Un ja nu viņas pieaugošās aizdomas apstiprināsies? Ja nu viņiem – vai viņai – nevar būt bērns?
Dilaila nodrebinājās un, atvairījusi no prāta nākotnes ainu, sāka likt brokastu traukus uz sarkankoka paplātes.
Dilailai pietrūka Džeinijas drošās, draudzīgās klātbūtnes virtuvē. Grimstot laiskās pārdomās, viņai ienāca prātā aiznest uz dārzu Benam krūzi tējas, bet, atcerējusies, ka ir sestdiena un vīra brālēns to pavada savā kotedžā fermā, viņa jutās vīlusies. Taču tad viņa iedomājās, ka labprāt apciemotu Benu. Acu priekšā parādījās Bens nošļukušos džinsos, T kreklā, vismaz šoreiz bez dārza darbarīkiem, kailām kājām, pēc dušas mitriem matiem. Viņa pelēkzaļās acis ieplestos no izbrīna, tad sejā atplauktu plats smaids, un viņš teiktu: “Sveika, Dilaila! Kāds negaidīts pārsteigums! Nāc iekšā!” Dilaila bija pārliecināta, ka Bens priecāsies, viņu ieraugot. Viņa to izdarīs. Viņa iekāps mašīnā un aizbrauks tās pāris jūdzes līdz fermai – tā ietilpa Stērlingfortas īpašumā un nebija nemaz tik tālu. Viņa paņems līdzi kaut ko jauku no dārza, lai būtu iemesls apciemojumam…
Pārtraukusi atbrīvot paplāti no brokastu traukiem, Dilaila palika stāvam virtuvē kā sastingusi.
Tev nav jāpavada laiks ar Benu, viņa sev teica. Tas nav risinājums.
Atsākdama likt galda piederumus trauku mazgājamā mašīnā, Dilaila piespieda sevi domāt par Džonu, nevis Benu. Vīram tagad jābūt saimniecības namiņā, viņš sēž tur iepretim tēvam, cenšoties sekot vecā vīra aizmiglotā prāta klejojumiem vai mēģinot risināt sarunu par laika apstākļiem, māju, īpašumu. Dilaila iztēlojās Džona tēva portretu visā augumā, eļļas gleznu, kas bija piekārta blakus kāpnēm, un tur bija attēlots jauns, enerģisks un skaists vīrietis. Sirmgalvis mājiņā netālu bija tas pats cilvēks, tāpat kā Džons bija puisītis ar apaļu seju. Ģērbies sākumskolas formastērpā, viņš stāvēja blakus spīdīgai automašīnai pie rokas mātei, kuras sejas izteiksmi slēpa lielas Džekijas Onasis stila saulesbrilles. Dilaila īsti nespēja atcerēties Džona mātes vārdu. Vai viņai tas vispār bija pateikts? Džons tikai sacīja “mana māte” un vispār reti viņu pieminēja – īstenībā vienīgi tad, kad Dilaila to paprasīja.
Tad Dilailu pārņēma atklāsme.
Kā gan citādi! Eleinai jābūt Džona mātei. Tāpēc viņa tēvs domāja, ka tā esmu es – viņa sieva no seniem laikiem. Šaubos, vai esam līdzīgas, ņemot vērā, ka viņa bijusi tumšmataina, bet es – gaiša, taču iespējams, ka tas neliekas svarīgi, kad prāts un atmiņa ir vājinājusies.
Atstājusi trauku mazgājamo mašīnu tikai daļēji piekrautu, Dilaila aizsteidzās pa halli uz bibliotēku. Rītos tā izskatījās pelēka un gaiss tajā bija sasmacis, pirms saule iegriezās apspīdēt garo, lepno logu rindu. Putekļi krājās ap grāmatu skapjiem ar stiepļu pinuma durtiņām, it kā aizsargājot antīkos sējumus. Zeltītos ādas vākos iesietās grāmatas Dilailu īpaši neinteresēja, viņa deva priekšroku plauktiem telpas otrā pusē, kur atradās romāni un darbi par mākslu un vēsturi, vēstuļu kolekcijas, grāmatas par pēru tituliem un “Kas kurš ir?”, un daudzas biogrāfijas, pilnas ar pikantiem faktiem, atklājumiem un atmaskojumiem. Turpat glabājās veci albumi ādas iesējumā ar Stērlingu ģerboni uz muguriņām un vākiem. Tur varēja atrast grāmatas par vīnu, par ēdienkartēm, kas izmantotas mājas viesībās līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam, un viesu grāmatas. Vēl tur bija fotogrāfiju albumi zaļos un sarkanos teļādas vākos.
Dilaila izņēma vienu tādu no plaukta un sakrustotām kājām apsēdās bibliotēkā uz grīdas. Albums, kā šķita, svēra veselu tonnu, lapas vien bija biezas un smagas, nerunājot nemaz par melnbaltajiem portretiem paspartū. Fotogrāfijas nebija vienkārši ģimenes attēli. Katra bija uzņemta ar izjūtu un noteiktā vidē. Vairākums bija mājā iekšā – tā praktiski nebija mainījusies līdz mūsdienām –, un Dilailai bija savādi skatīties uz fotogrāfijām, kas bija uzņemtas bibliotēkā, tad pacelt acis augšup un redzēt tās pašas mēbeles identiskā izkārtojumā. Zem katra lielā attēla ar baltu tinti rūpīgi uzvilktiem burtiem bija uzrakstīts paskaidrojums, kas tajā redzams. Vārdi Dilailai neko neizteica, bet viņai patika aplūkot sastingušos momentus, kad cilvēki viņu jaunībā uzņemti un tādi saglabāti uz mūžu. Vīriešiem mati pakausī sniedzās līdz apkaklītei, uz pieres izspūruši vai atglausti atpakaļ biezā vilnī, viņi bija pieguļošos kreklos, spīdīgās biksēs ar platiem galiem un mākslīgās ādas puszābakos; dažiem bija jakas un brilles četrstūrainos rāmjos vai svītraini krekli un ādas žaketes, kas radīja skarbāku vīru iespaidu. Meitenēm bija šauri zīmuļsvārki un blūzes vai pieskaņoti džemperi, mati brīvās cirtās vai saņemti atpakaļ garās zirgastēs. Acis bija viegli iezīmētas ar melnu svītriņu un uzacis padarītas tumšākas ar acu ēnām. Skaidri varēja saprast, ka mājā rīkotas viesības: Dilaila redzēja pudeles, pilnus pelnutraukus, ļaudis, kuri dejoja mūzikas pavadījumā, – uz riekstkoka galdiņa pie loga stāvēja gramofons. Dilaila paskatījās: jā, galdiņš joprojām bija turpat, bet gramofons gan pazudis. Citur jauni vīrieši strinkšķināja ģitāras. Tādā mājā kā šī jauniem cilvēkiem bija ļoti interesanti izklaidēties.
Fotogrāfijās nebija redzams Džona tēvs, tātad viņš atradies kameras otrā pusē. Atmiņā neskaidri atausa Džona stāsts par to, ka tēvs sešdesmitajos gados nodarbojies ar fotografēšanu. Reizēm viņa pamanīja sievieti ar smalku, bālu seju, lielām acīm un mīkstu, tumšu matu vilni. Dilaila atpazina Džona māti. Viņa it kā turējās nomaļus no pārējiem, vienmēr ēnā, pusgaismā. Tikai pāris reižu kamera viņu bija uztvērusi pilnībā, viņai nemanot, un tad pēc galvas pieliekuma vai sejas izteiksmes viņa izskatījās sirdi plosoši tīra, nevainīga. Zem viņas attēla bija tikai ar plašu vēzienu uzvilkts balts burts “A”.
– “A”, – Dilaila nomurmināja. – Kas ar tevi notika, “A”? – Viņu pārsteidza tas, cik jauna izskatījās sieviete. Noteikti jaunāka, nekā tagad bija Dilaila. Tomēr pēc dažiem gadiem viņa bija mirusi, taču nāves apstākļus Dilaila nezināja. Padomājusi viņa minēja, ka iemesls varēja būt kāda kaite, ko tolaik ārstēja ar primitīvām metodēm, – vēzis vai asinsvadu slimība. Dilailai diemžēl nebija iespēju noskaidrot, kas īstenībā noticis.
Negaidot viņa