viņai bija aizmirsies, cik ļoti viņa vēlējās šos glāstus un kā viņai pietrūka tīras iekāres sajūtu. Pēdējā laikā sekss bija gluži mehānisks, tas tika izpildīts, stingri paturot prātā grūtniecību. Izslāpusi pēc Džona mutes un auguma, Dilaila strauji pievilka viņu sev klāt, vēlēdamās sajust viņa stingro muskuļu spēku pret savām krūtīm. Viņa glāstīja vīra plato muguru un zemāk, viņš skūpstīja viņai kaklu, kairinādams ādu ar īsiem glāstiem. Dilaila atzinīgi murmināja, kad Džons atsāka ceļu atpakaļ uz viņas muti un viņa iekāre pieauga spēkā. Viņa sajuta Džona vēlmi iegūt viņu un piekļāvās ciešāk, izbaudot viņa augumu pret savējo. Nolaidusi roku lejā, Dilaila pasniedzās viņa pidžamā. Džons klusu ievaidējās, atsaucoties uz viņas glāstiem.
– Es ilgi nespēšu tevi gaidīt, – viņš brīdināja.
– Tas arī nav jādara.
Ar strauju kustību Džons novilka pidžamu, bet Dilaila, guļot uz muguras, pastiepa rokas viņam pretim un, kad vīrs viņu apskāva, izbaudīja viņa auguma smagumu. Viņa zināja, ka Džonam patīk sajūta, kādu sniedz viņas vēdera un krūšu maigums un tas, kā viņa atdodas. Viņš tīksmi nopūtās, pārlaižot plaukstu pār Dilailas augumu. Viņa apvija kājas Džonam ap gurniem, mudinādama nevilcināties. Viss bija tik pazīstams, un tomēr Dilaila katru reizi no jauna jūsmoja par to, kā abu augumi savienojas, par saldo piepildījumu, ko gūst.
Viņi nerunāja, tikai skatījās viens otram acīs, nolasot no tām emocijas. Viņi atradās fiziskās kaisles varā, kas pieauga arvien spēcīgāka un aizrāva abus, sniedzot baudu par otra uzbudinājumu. Dilaila pievilka Džonu tuvāk un dziļāk, pacēlās augšup viņam pretim, šauboties, vai kādreiz izbaudīs pilnīgu piesātinājumu. Rīta kaisle bija strauja, dedzīga, beigas pienāca ātri, un viņu alkas vienam pēc otra pasteidzināja sasniegt apmierinājuma augstāko virsotni.
Kad viņi pēc tam gulēja blakus, Dilaila laimīga nopūtās, priecīga par aizrautīgo mīlēšanos, kas nelīdzinājās viņu attiecībām pēdējā laikā.
– Tas bija ļoti jauki.
– Tā ir vienmēr. Tu tāda esi vienmēr, – Džons lēni sacīja un pārlaida pirkstu pār viņas rokas maigo ādu. – Piedod, ja šajās dienās uzvedos kā īgņa. Zinu, ka reizēm ar mani ir grūti sadzīvot. Tu esi tik laba, ka pieciet mani.
Dilaila uztvēra saikni, kas viņus vienoja.
– Vai kaut kas atgadījies? Tu esi nomākts un kļūsti arvien drūmāks.
Džons aizgriezās un nopūties paberzēja tumšos rugājus uz zoda.
– Atvaino, es nespēju to izskaidrot… šī māja… Man ir grūti, vai saproti? Mēdz gadīties, ka man liekas, māja grib mani nosmacēt līdz nāvei. Prasībām nav ne gala, ne malas. Tad vēl tētis. – Viņa sejas izteiksme kļuva skumīga. – Viņam kļūst sliktāk. Slimība viņu attālina no manis. Gadiem ilgi mēs bijām divatā, un tagad viņa atmiņas paliek pagātnē – par manu dzīvi, es domāju. Rītu pavadīšu ar viņu, un es jau baidos no mūsu tikšanās, baidos redzēt, ka atkal kaut kas zūd. Drīz es būšu vienīgais dzīvais, kurš atcerēsies pagātni. Tas rada milzīgu vientulības sajūtu.
Dilailu pārņēma līdzjūtība pret vīru, un viņa mierinoši paspieda viņa roku.
– Ak, mīļais, mēs kopā varam radīt jaunas atmiņas.
Džons blāvi pasmaidīja.
– Es tā ceru. Turēsim īkšķi. – Brīdi klusējis, viņš pajautāja: – Vai šodien taisīsi grūtniecības testu?
– Vēlāk, – Dilaila atteica, cenšoties noslēpt bažas, ko izraisīja šī doma. – Man beigušies komplekti. Jānopērk jauni.
– Labi. – Džons noskūpstīja sievu uz vaiga. – Kad lielais notikums būs zināms, tūlīt man to izstāsti!
Sestdienas brokastis pagāja lēni un mierīgi apaļajā, zilajā ēdamistabā ar vecmodīgu apkalpošanu, kas Dilailai vienmēr atgādināja viesnīcu, kur maizes groziņi apklāti ar lina salvetēm un tiek pasniegti siltie ēdieni: desas, bekons un omlete, un kafija sudraba kanniņā. Lejot pienu, viņa ieminējās:
– Vai šoreiz drīkstu aiziet tev līdzi?
Džons pacēla skatienu no putras un avīzes. Erils šorīt bija agri atnesis avīzes, un nedēļās nogalē viņi palika divatā, jo Dilaila bija pārtraukusi tradīciju, ka Džeinija sestdienās nāk gatavot pusdienas. Kad viņi bija tikai divi, Dilaila labprāt tās gatavoja pati; ja vajadzēja rēķināties ar apmeklētājiem, tad viņa novērtēja Džeinijas palīdzību virtuvē.
– Kur aiziet? – Džons jautāja.
– Apciemot tavu tēvu, kur citur.
Džona seja noslēdzās, tajā pat parādījās bažīga izteiksme.
Nopūties viņš iedzēra kafiju un tad pavaicāja:
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka es tā vēlos.
– Nesaprotu, kāpēc tev būtu jāpavada ļoti jauks sestdienas rīts, sēžot pie veca, tev gandrīz sveša vīra. Tu viņu tik un tā neiepazīsi. Pat mani viņš lielākoties neatceras.
– Bet es tagad arī esmu daļa ģimenes. Es gribu sniegt atbalstu – gan viņam, gan tev.
Džons palūkojās uz sievu ar lūgumu acīs.
– Mīļā, tu mani atbalstītu daudz vairāk, ja turētos malā. Man jau tā ir apgrūtinoši atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem atkal un atkal. Man būtu neomulīgi, ja tev nāktos izturēt to pašu, kad tu ar manu tēvu pat neesi pazīstama no agrākiem laikiem.
Dilaila skatījās uz vīru, nezinādama, ko piebilst. Cik savādi tā dalīt cilvēkus, kas dzīvo tuvu viens otram, viņa – lielajā mājā un vecais vīrs – saimniecības namiņā turpat netālu, bet tikai Džonam bija atļauts satikt abus. Viņa apēda karoti putras, lēni sajūtot riekstu un sāls garšu, ko atmaidzināja auksta krējuma piciņa, un teica:
– Manuprāt, tu pārāk uztraucies. Aizvakar es satiku tavu tēvu dārzā, un viņš bija gluži labā stāvoklī.
– Ak tā? – Uz mirkli Džons sastinga, tad ātri samirkšķināja acis. Atsēdies krēslā taisnāk, viņš stingri paskatījās uz Dilailu. Cik viņš skaists, Dilaila nodomāja, savā vecajā kokvilnas kreklā, mīkstā no biežas mazgāšanas, un tumšajos džinsos. – Vai jūs aprunājāties? Vai viņš saprata, kas tu esi?
Dilaila saminstinājās, brīnoties par Džona nedaudz bažīgo toni, un tad atbildēja:
– Diemžēl viņš mani nepazina. Bet, ja viņš redzētu mani biežāk, tad, iespējams, iegaumētu, ka esam precējušies.
– Es uz to nepaļautos, – Džons sacīja, atkal pievēršot uzmanību kriketa jaunumiem avīzē. – Viņš tik tikko atcerējās, kas bija Vona, un tas notika, pirms viņam sāka zust atmiņa. Dilaila klusēja, aizskarta par Vonas pieminēšanu un netiešo mājienu, ka tēvs nez vai spētu paturēt atmiņā garlaicīgo Dilailu, ja nevarēja atcerēties stilīgo un valdzinošo Vonu. Vismaz viņai tā izklausījās. Dilaila vēlējās uztvert to kā joku, tomēr jutās sāpināta.
– Vai viņš teica vēl kaut ko? – Džons nevērīgi pajautāja, pāršķirot lapu.
– Jā gan. – Dilaila nolēma, ka šis ir atbilstošs brīdis jautājumam, kas urdīja viņas prātu. – Viņam likās, ka es esmu kāda Eleina. Viņš neatlaidīgi atkārtoja, ka esmu viņa, kaut arī mēģināju paskaidrot, kā ir patiesībā.
Džons kļuva pavisam kluss, un viņa zods saspringa.
– Vai tu zini, kas