patīk sodīt cilvēkus, vai ne? – es nošņācu.
– Ak, Anastasija, tev nav ne jausmas, kā man tas patīk. – Kristjens samiedz acis, un viņa lūpas savelkas nerātnā smaidā. Tas mani pilnīgi atbruņo. Vēl pirms mirkļa biju apjukusi un nikna, bet tagad jau lūkojos uz viņa brīnišķīgo, tik reti redzamo smaidu gluži kā apburta. Es pat piemirstu, par ko viņš runā.
– Man jāieiet dušā. Bet varbūt tu vēlies mazgāties pirmā? – Kristjens pieliec galvu uz sāniem, vēl joprojām smaidīdams. Mana sirds pukst straujāk, un es ar pūlēm atceros, kā jāelpo. Viņš paceļ roku un ar īkšķi novelk līniju man pār vaigu un apakšlūpu.
– Elpo, Anastasija, – Kristjens nočukst un iztaisnojas. – Brokastis tiks atnestas pēc piecpadsmit minūtēm. Tu droši vien esi izbadējusies. – Viņš ieiet vannasistabā un aizver durvis.
Es beidzot izpūšu elpu, ko biju aizturējusi. Kāpēc viņš ir tik sasodīti pievilcīgs? Šobrīd man neprātīgi gribas sekot Kristjenam un pievienoties viņam dušā. Nekad vēl neesmu neko tādu jutusi. Mani hormoni trako, āda kņud vietā, kur to skāra viņa īkšķis, un es nepacietīgi trinos, kāda savāda, gandrīz sāpīga… nemiera mocīta. Es neizprotu šīs izjūtas. Hmm… iekāre. Lūk, kāda ir iekāre.
Es atlaižos mīkstajos dūnu spilvenos. Ja tu piederētu man. Uz ko es būtu gatava, lai tas īstenotos? Kristjens ir vienīgais, kuram izdevies panākt, lai asinis manās dzīslās riņķo straujāk. Tomēr viņš ir arī kaitinošs, sarežģīts un mulsinošs. Viņš mani atraidīja, bet pēc tam atsūtīja neticami dārgas grāmatas un sadzina man pēdas kā noziedzīgs vajātājs. Toties tagad esmu pavadījusi visu nakti viņa viesnīcas istabā un jūtos drošībā. Mani nekas neapdraud. Kristjens ir pietiekami norūpējies par manu labklājību, lai trauktos glābt mani no kādām iedomātām briesmām. Viņš nav melns bruņinieks, viņš ir baltais tēls mirdzošās, žilbinošās bruņās, klasisks romanču varonis, sers Gaveins vai sers Lanselots.
Es izkāpju no gultas un sāku drudžaini meklēt džinsus. Kristjens iznāk no vannasistabas, un uz viņa ādas vēl mirdz ūdens pērlītes. Viņš ir neskuvies un ap vidukli apmetis tikai dvieli, bet es stāvu viņa priekšā, neveikla un puskaila. Kristjens šķiet pārsteigts, redzot, ka neesmu gultā.
– Ja tu meklē savus džinsus, tas neizdosies. Es tos aizsūtīju uz veļas mazgātavu. – Kristjena skatiens ir drūms. – Audums bija notraipīts ar vēmekļiem.
– Ak tā. – Es pietvīkstu. Kāpēc, kāpēc viņam vienmēr izdodas izsist mani no līdzsvara?
– Teilors atnesa citas bikses un kurpes. Tās ir maisā uz krēsla.
Tīras drēbes. Kāds negaidīts prieks!
– Labi, es ieskriešu dušā. Paldies, – es nomurminu. Ko citu es varētu teikt? Paķērusi maisu, es iemetos vannasistabā, tālāk no kailā Kristjena. Mikelandželo Dāvids ir niecība salīdzinājumā ar viņu.
Vannasistaba ir pilna ar karstu tvaiku. Es izģērbjos un steidzīgi nostājos zem ūdens strūklas, alkdama just tās attīrošo spēku. Ūdens līst pār mani, un es paceļu seju, ļaudamās plūsmai. Es vēlos Kristjenu Greju. Ļoti. Pavisam vienkārši. Pirmo reizi mūžā es vēlos gulēt ar kādu vīrieti. Es vēlos just viņa rokas un lūpas uz savas ādas.
Kristjens teica, ka viņam patīk pie pilnas apziņas esošas sievietes. Tātad viņš nedzīvo celibātā. Tomēr līdz šim viņš nav centies mani savaldzināt atšķirībā no Pola un Hosē. Es neko nesaprotu. Vai Kristjens mani grib? Pirms nedēļas viņš atteicās mani skūpstīt, tomēr tagad es esmu šeit. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Kas viņam padomā? Tu visu nakti pavadīji viņa gultā, bet viņš tev pat nepieskārās, Ana. Padomā nu! Atkal ierunājusies mana nīgrā zemapziņa, bet es izliekos to nedzirdam.
Ūdens ir silts un glāsmains. Mmm… Man nemaz negribas kāpt ārā no dušas. Es pasniedzos pēc želejas, un tā smaržo pēc Kristjena. Aromāts ir dievīgs. Es ieberzēju želeju ādā, iztēlodamās, ka to dara viņš; Kristjens maigām kustībām ieziež manu miesu, laiž roku pār krūtīm un vēderu, ieslidina garos pirkstus man starp kājām. Es dzirdu, ka sirds atkal iepukstas straujāk. Sajūta ir tik… patīkama.
– Brokastis ir klāt, – Kristjens paziņo, pieklauvējis pie durvīm.
– L…labi, – es izstomu, nežēlīgi izrauta no saviem erotiskajiem sapņiem.
Izkāpusi no dušas, es satinu vienu no dvieļiem ap matiem kā turbānu un steigšus norīvējos ar otru, cenzdamās nepamanīt, cik patīkami mīkstais audums skar manu pārmērīgi jutīgo ādu.
Es izpētu drēbju somas saturu. Teilors man atnesis ne vien jaunus džinsus un sporta kurpes, bet arī gaiši zilu kreklu, zeķes un apakšveļu. Ak vai. Tīrs krūšturis un biksītes… kaut gan šie ikdienišķie vārdi nav piemēroti, lai ar tiem aprakstītu smalko, Eiropā ražoto zilo mežģīņu darinājumu. Es skatos uz to, juzdamās nedaudz iebiedēta. Viss man lieliski der, kaut gan tas vairs mani nepārsteidz, un es nosarkstu, domādama par stalto miesassargu, kurš pērk man apakšveļu. Interesanti, kas vēl ietilpst viņa darba pienākumos.
Drēbes man der kā uzlietas, un es aši izslauku lieko mitrumu no matiem, izmisīgi mēģinādama tos kaut kā savaldīt. Bet mati, protams, atsakās ar mani sadarboties, un vienīgā iespēja ir tos sasiet ar gumiju, kuras man nav. Es atceros, ka esmu atstājusi vienu rokassomiņā, lai kur tā būtu, un dziļi ievelku elpu. Laiks stāties pretī manam mulsinošajam namatēvam.
Istabā neviena nav, un es atvieglota meklēju savu somiņu, bet to nekur neredzu. Vēlreiz ieelpojusi, es dodos uz apartamenta dzīvojamo daļu. Tā ir milzīga, pilna ar mīkstiem, ērtiem dīvāniem un gaisīgiem spilveniem. Uz smalka kafijas galdiņa kaudzē sakrautas lielas, spīdīgas grāmatas, uz cita galda nolikts jaunākās paaudzes iMac, bet pie sienas ir milzīgs plazmas televizors. Kristjens sēž pie ēdamgalda istabas otrā malā un lasa avīzi. Tā ir tik liela, ka man atgādina tenisa laukumu, kurā esmu vērojusi Keitu spēlējam.
Keita!
– Velns, Keita! – es izdvešu, un Kristjens pievērš skatienu man.
– Viņa zina, ka esi šeit, turklāt dzīva. Es nosūtīju ziņu Eljotam, – viņš nosaka, acīm iedzirkstoties uzjautrinājumā.
Ak nē! Es atceros, cik dedzīgi mana draudzene naktī dejoja. Viņa izmantoja visus paņēmienus savā arsenālā, lai savaldzinātu vīrieti, turklāt Kristjena brāli! Ko viņa domās, kad uzzinās, ka esmu šeit? Nekad vēl neesmu pavadījusi nakti svešā vietā. Turklāt viņa pati ir kopā ar Eljotu. Tas līdz šim ir noticis divas reizes, un man nācās paciest drausmīgo, sārto pidžamu vēl nedēļu pēc nepatīkamās šķiršanās. Viņa domās, ka arī man bijis vienas nakts sakars.
Kristjens valdonīgi uzlūko mani. Viņam mugurā ir balts krekls ar atpogātu apkaklīti un aprocēm.
– Sēdies, – viņš pavēl un norāda uz vietu pie galda. Es šķērsoju istabu un apsēžos viņam pretī, kā teikts. Uz galda ir daudz ēdiena šķīvju.
– Nezināju, kas tev garšo, tāpēc pasūtīju šo to no visas brokastu ēdienkartes. – Viņš kā atvainodamies greizi pasmaida.
– Ļoti izšķērdīga rīcība, – es nomurminu, piedāvātās izvēles apmulsināta, kaut gan tiešām esmu izbadējusies.
– Jā, taisnība. – Kristjens izklausās vainīgs.
Es dodu priekšroku pankūkām ar kļavu sīrupu, olu kultenim un šķiņķim. Kristjens mēģina apslāpēt smaidu, pats ķerdamies pie omletes, kas gatavota tikai no baltumiem. Ēdiens ir debešķīgs.
– Vai tēju? – viņš jautā.
– Jā,