– Tāpēc, ka es to varu. Ēd!
Šobrīd es nespētu norīt ne kumosu. Jau šovakar es lidošu helikopterā kopā ar Kristjenu Greju. Un viņš grib iekosties manā apakšlūpā… Es nodrebinos.
– Ēd, – viņš jau asāk pavēl. – Anastasija, man nepatīk ēdiena izniekošana… tāpēc ēd.
– Es nevarēšu to visu apēst. – Uz galda ir palicis daudz, un es tam uzmeta šaubu pilnu skatienu.
– Ēd to, kas ir uz tava šķīvja. Ja tu vakar būtu kārtīgi paēdusi, šodien tu nebūtu šeit un es nebūtu spiests tik agri atklāt kārtis. – Viņš sakniebj lūpas, šķietami saniknojies.
Es saraucu pieri un ķeros pie atdzisušā ēdiena. Esmu pārāk satraukta, lai ēstu, Kristjen. Vai tiešām tu nesaproti? Tomēr neesmu tik drosmīga, lai paustu šīs domas skaļi, it īpaši brīdī, kad viņš ir tik sapīcis. Gluži kā mazs zēns. Un es pasmaidu, to iztēlodamās.
– Kas tevi tā uzjautrina? – viņš painteresējas. Es tikai papurinu galvu, neuzdrošinādamās to pateikt skaļi, un pievēršos ēdienam. Norīdama pēdējo pankūkas kumosu, es palūkojos uz Kristjenu un redzu, ka viņš mani vēro, it kā censtos kaut ko izlemt.
– Laba meitene, – viņš nosaka. – Tiklīdz būsi izžāvējusi matus, es tevi aizvedīšu mājās. Negribu, lai tu saslimtu. – Šajos vārdos izskan kāds vārdos neietērpts solījums. Ko tas nozīmē? Es pieceļos un brīdi prātoju, vai vajadzēja lūgt atļauju, bet atvairu šo domu. Būtu bīstami pieradināt Kristjenu pie pārliecīgas paklausības. Es virzos uz guļamistabas pusi, bet piepeši kaut ko atceros un apstājos.
– Kur tu šonakt gulēji? – es jautāju Kristjenam, kurš vēl joprojām sēž pie galda. Nekur nav redzamas ne segas, ne palagi; varbūt tos jau aiznesusi istabene.
– Savā gultā, – viņš bezkaislīgi atbild.
– Ak tā.
– Jā, arī man tā bija jauna pieredze. – Viņš pasmaida.
– Nenodarboties ar… seksu. – Lūk, esmu to pateikusi skaļi un, protams, piesarkstu.
– Nē. – Kristjens papurina galvu un sarauc pieri, it kā atcerējies kaut ko nepatīkamu. – Gulēt kopā ar kādu. – Viņš paņem avīzi un turpina lasīt.
Un ko tas nozīmē? Vai Kristjens ir nevainīgs? Par to gan es šaubos. Viņš ir noslēpumainākais cilvēks, kādu esmu satikusi, un, viņu vērodama, es kaut ko iedomājos. Es pavadīju šo nakti kopā ar Kristjenu Greju! Cik žēl, ka nebiju pie pilnas samaņas un nevarēju lūkoties, kā viņš guļ. Neredzēju viņu neaizsargātu. Man gan ir grūti viņu tādu iztēloties. Nu labi, šonakt viss tiks atklāts.
Guļamistabā es sameklēju fēnu kādā no kumodes atvilktnēm un sāku žāvēt matus, vienlaikus braucīdama tos ar pirkstiem, lai ūdens iztvaikotu straujāk. Pēc tam es ieeju vannasistabā, jo gribu iztīrīt zobus. Pie izlietnes novietota Kristjena zobu birstīte, un es to brīdi pētu. Kā būtu sajust Kristjenu savā mutē? Hmm… Vainīgi pametusi skatienu pār plecu, es pataustu birstītes sarus. Tie ir mitri. Viņš to jau izmantojis. Es steidzīgi uzspiežu zobu pastu uz birstītes un ļoti ātri iztīru zobus, juzdamās kā nerātna meitene. Un šī doma mani sajūsmina.
Paķērusi iepriekšējā dienā valkāto kreklu un apakšveļu, es to visu salieku Teilora atnestajā iepirkumu maisā un atgriežos dzīvojamā istabā, lai sameklētu savu jaku un somu, kurā iepriecināta atrodu arī matu gumiju. Kristjens mani vēro, kamēr sasienu matus, un viņa izteiksme ir neizdibināma. Es jūtu viņa skatienu, kad apsēžos un gaidu, līdz viņš būs gatavs pievērsties man. Viņš runā ar kādu pa telefonu.
– Grib divus?.. Cik tas maksās?.. Labi, un kādi drošības pasākumi ieviesti?.. Viņi virzīsies caur Suecu?.. Cik droši ir Sudānā?.. Kad viņi ieradīsies Dārfūrā?.. Labi, ķeries klāt. Ziņo man par turpmāko. – Kristjens beidz sarunu.
– Vai esi gatava?
Es pamāju, prātodama, par ko viņš runājis. Kristjens uzvelk tumši zilu žaketi ar svītru rakstu, paņem mašīnas atslēgas un tuvojas durvīm.
– Tikai pēc jums, Stīlas jaunkundze, – viņš nomurmina, atvērdams durvis un izskatīdamies nepiespiesti elegants. Es vilcinos nedaudz par ilgu, izbaudīdama iespēju viņu pavērot. Un mēs taču pavadījām nakti kopā, bet tagad, pēc tekilas kokteiļiem un vemšanas, viņš vēl joprojām ir šeit. Turklāt grib vest mani uz Sietlu. Kāpēc mani? To es patiesi nevaru izprast un izeju ārā, domādama par viņa teiktajiem vārdiem. Tevī ir kaut kas neparasts. Jāatzīst, ka šīs izjūtas ir abpusējas, un esmu apņēmusies noskaidrot, kāds ir viņa noslēpums.
Mēs klusēdami ejam pa gaiteni līdz liftam. Kamēr gaidām, es caur skropstām vēroju Kristjenu, un viņš pašķielē uz mani. Es pasmaidu, un viņa lūpas nedaudz noraustās.
Lifta durvis atveras, un mēs ieejam kabīnē. Esam divi vien. Kāda neizskaidrojama iemesla dēļ, varbūt tāpēc, ka stāvam tik tuvu viens otram slēgtā telpā, gaisotne starp mums piepeši mainās. Tā šķiet elektrizēta, gaidu caurstrāvota. Es elpoju straujāk. Viņš tik tikko manāmi pagriež galvu pret mani, un viņa acis ir tumši pelēkas kā lietū samircis šīferis. Es iekožos apakšlūpā.
– Pie velna visus dokumentus, – Kristjens noņurd un metas man virsū, piegrūzdams mani pie lifta sienas. Pirms esmu atguvusies, viņš jau ar vienu roku satvēris abas manas plaukstu locītavas un pacēlis tās augšup, vienlaikus izmantojot gurnus, lai piespiestu mani pie plakanās virsmas. Otras rokas pirksti ieslīd manos matos, un viņš tos parauj, likdams man pavērst seju augšup, un jau nākamajā brīdī mūsu lūpas saskaras. Vēl mazliet, un man sāpētu. Es ievaidos, nedaudz pavērdama muti, un viņa mēle izmanto iespēju prasmīgi ielauzties starp manām lūpām. Nekad vēl neesmu izbaudījusi šādu skūpstu. Mana mēle bikli tiecas pretī viņējai un laižas lēnajā, erotiskajā dejā, kurā galvenais ir pieskārieni un sajūtas, berzēšanās un glāsti. Kristjens satver manu zodu un neļauj man izkustēties. Esmu bezspēcīga, manas rokas piespiestas pie sienas, augums nokļuvis viņa gurnu slazdā. Pie vēdera es sajūtu Kristjena cieto locekli. Viņš mani grib, grieķu dievs Kristjens Grejs iekāro mani, un es gribu viņu, tūlīt, tepat, šajā liftā.
– Tu. Esi. Lieliska, – viņš nomurmina, katru vārdu it kā noskaldīdams.
Lifts apstājas, durvis atveras, un es nepagūstu pat samirkšķināt acis, pirms viņš atvirzās nost, pamezdams mani apjukušu un uzbudinātu. Uzvalkos tērpti vīrieši aplūko mūs abus un pasmīn, ienākdami kabīnē. Mana sirds dauzās kā neprātīga, it kā es būtu ilgi skrējusi pret kalnu. Ja es varētu pieliekties un satvert ceļgalus… Bet tas būtu pārāk atklāti.
Es palūkojos uz Kristjenu. Viņš ir tik mierīgs, it kā nupat būtu risinājis avīzē publicētu krustvārdu mīklu. Nav godīgi! Vai viņu mana klātbūtne nemaz neietekmē? Viņš pašķielē uz mani un piesardzīgi izpūš aizturēto elpu. Jā, viņš nav vienaldzīgs… un es apmierināta gandrīz iemurrājos.
Vīrieši uzvalkos izkāpj otrajā stāvā. Mums vēl paliek viens stāvs.
– Tu iztīrīji zobus, – Kristjens ieminas.
– Izmantoju tavu birstīti.
Viņš smaidā sarauc lūpu kaktiņus. – Anastasija Stīla, ko man ar tevi darīt?
Durvis atveras pirmajā stāvā; Kristjens satver mani aiz rokas un izved ārā.
– Kas gan tāds piemīt liftiem? – viņš nomurmina, runādams pats ar sevi, nevis mani, un šķērso vestibilu. Es cenšos no viņa neatpalikt, jo visas manas spriestspējas paliekas ir izšķaidītas pa “Hītmena” viesnīcas trešā lifta sienām un grīdu.
6. NODAĻA
Kristjens