pirkstus.
– Tev vajadzētu iemācīties pieņemt komplimentus. – Kristjena balsī ieskanas nosodījums.
– Man vajadzētu tev atdot naudu par drēbēm.
Viņš uz mani paskatās tā, it kā būtu dzirdējis šausmīgu apvainojumu, un es steigšus turpinu: – Tu man jau atsūtīji grāmatas, kuras es, protams, nevaru pieņemt. Bet šīs drēbes… Lūdzu, ļauj man par tām samaksāt. – Es kautri pasmaidu.
– Anastasija, es varu atļauties nopirkt tev drēbes.
– Tas nav svarīgi. Kāpēc tev vajadzētu to darīt?
– Tāpēc, ka es to spēju. – Viņa acīs iemirdzas nerātns zibsnis.
– Tas vien nenozīmē, ka vajadzētu to darīt, – es klusi atbildu, vērodama, kā Kristjens izliec uzaci, mani nopētot, un piepeši šķiet, ka mēs runājam par kaut ko citu, bet nezinu, ko. Un tas man atgādina…
– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen? – es tik tikko dzirdami painteresējos. Viņš noliek dakšiņu un pēta mani, acīm neizprotami kvēlojot, un man izkalst mute.
– Kad tevi gandrīz notrieca tas velosipēdists un es tevi turēju savās skavās, un tu lūkojies uz mani, ar acīm lūgdamās, lai tevi noskūpstu… – Kristjens parausta plecus. – Man šķita, ka esmu tev parādā atvainošanos un brīdinājumu. – Viņš izlaiž pirkstus caur matiem. – Anastasija, es neesmu vīrietis, kurš dāvina puķes un runā par mīlestību… Romantika mani neaizrauj. Man ir ļoti specifiskas intereses. Tev vajadzētu turēties no manis tālāk. – Viņš aizver acis, it kā atzīdams sakāvi. – Tomēr tevī ir kaut kas neparasts, un es nespēju tev netuvoties. Domāju, ka to jau esi pamanījusi.
Es piepeši vairs neesmu izsalkusi. Viņš nespēj man netuvoties!
– Necenties vairs, – es nočukstu.
Kristjens iestenas, plati ieplezdams acis. – Tu nesaproti, ko runā.
– Labi, paskaidro man.
Mēs lūkojamies viens uz otru, nepieskardamies ēdienam.
– Tātad tu nedzīvo celibātā? – es izdvešu.
Viņa acis iedzirkstas uzjautrinājumā.
– Nē, Anastasija, celibāts mani neaizrauj. – Viņš brīdi klusē, ļaudams man aptvert šo vārdu nozīmi, un es koši pietvīkstu. Manas smadzenes atkal vairs neprot atsijāt noklusējamas domas no tā, ko vajadzētu paust skaļi.
– Ko tu plāno darīt nākamajās dienās? – Kristjens ievaicājas.
– Dienas vidū man sākas maiņa darbā. Cik pulkstenis? – Mani piepeši pārņem panika.
– Nedaudz pāri desmitiem; laika ir pietiekami. Un rīt? – Viņš atbalsta elkoņus uz galda un saliek garos pirkstus kopā jumtiņā.
– Mēs ar Keitu sāksim kravāt mantas. Nākamajā nedēļas nogalē mēs pārcelsimies uz Sietlu, un visu šo nedēļu es strādāju Kleitona veikalā.
– Vai jau esat sameklējušas dzīvesvietu Sietlā?
– Jā.
– Kur?
– Neatceros adresi. Kaut kur Paikmārketas rajonā.
– Netālu no manis. – Kristjens pasmaida. – Ar ko tu nodarbosies Sietlā?
Ko nozīmē visi šie jautājumi? Pratināšana Kristjena Greja izpildījumā ir gandrīz tikpat tracinoša kā Keitas veiktā.
– Es pieteicos uz vairākām mācekļa vietām. Šobrīd gaidu atbildes.
– Vai atsūtīji vēstuli arī uz manu kompāniju, kā es ierosināju?
Nē, protams. – Hmm… nē.
– Un kas gan vainas manai kompānijai?
– Tavai kompānijai vai tavai kompānijai? – es smīnēdama painteresējos.
– Vai jūs smīnat, Stīlas jaunkundze? – Kristjens piešķiebj galvu, un man šķiet, ka viņš ir uzjautrināts, tomēr to ir grūti noteikt. Es pietvīkstu un pievēršu skatienu brokastīm. Nav iespējams lūkoties viņam acīs, kad viņš runā šādā balsī.
– Man gribētos iekosties tev lūpā, – viņš nočukst, un es spēji ievelku elpu, tikai tagad pamanīdama, ka esmu sākusi kodīt apakšlūpu. Šie daži vārdi ir seksīgākais, ko jebkad esmu dzirdējusi. Sirds spēji dauzās, un šķiet, ka es elsoju. Jēziņ, es trīcu un drebu, bet Kristjens nav man pat pieskāries. Es sagrozos uz krēsla un ielūkojos viņa samiegtajās acīs.
– Kāpēc gan nē? – es klusi metu izaicinājumu.
– Tāpēc, ka es tev nepieskaršos, Anastasija… līdz nebūšu saņēmis tavu rakstveida piekrišanu. – Viņa lūpās rotājas tik tikko jaušams smaids.
Kā, lūdzu?
– Ko tas nozīmē?
– Tieši to, ko es saku. – Kristjens nopūšas un papurina galvu. – Man tev kaut kas jāparāda, Anastasija. Cikos tu šovakar beigsi strādāt?
– Astoņos.
– Šovakar vai nākamajā sestdienā mēs varētu doties uz Sietlu, pavakariņot pie manis, un es tev visu paskaidrotu. Izvēle ir tavā ziņā.
– Kāpēc tu nevari to pastāstīt jau tagad?
– Tāpēc, ka man ir patīkama tava sabiedrība un mūsu brokastis. Pēc mūsu sarunas tu droši vien vairs negribēsi ar mani tikties.
Kā tas saprotams? Vai Kristjens pārdod mazus bērnus verdzībā tālos pasaules nostūros? Vai viņš ir noziedzīgas grupas biedrs? Tas izskaidrotu, kāpēc viņš ir tik bagāts. Varbūt viņš ir ļoti dievbijīgs? Impotents? Kaut gan nē, to viņš man varētu pierādīt arī tagad, negaidot kādu īpašu notikumu. Es pietvīkstu, domādama par visām iespējām. Tas neko labu nedos. Es vēlos atrisināt Kristjena Greja mīklu agrāk, nevis vēlāk. Ja tas nozīmē, ka viņš man parādīs kaut ko neticami šausmīgu un es vairs negribēšu viņu pazīt, tas patiesībā pat sagādātu atvieglojumu. Nemēģini sevi apmānīt! man uzkliedz zemapziņa. Būs nepieciešams kaut kas sasodīti baiss, lai tu mestos bēgt neatskatīdamās.
– Šovakar.
Kristjens sarauc uzaci.
– Līdzīgi Ievai tu steidzies noplūkt augli no zināšanu koka. – Viņš pasmīn.
– Vai jūs smīnat, Greja kungs? – es mīlīgi painteresējos. Iedomīgais ēzelis!
Viņš samiedz acis un, paņēmis savu BlackBerry viedtālruni, nospiež ciparu.
– Teilor? Man vajadzīgs Čārlijs Tango.
Čārlijs Tango? Kas tas tāds?
– No Portlendas pusdeviņos… Nē, gaidīšana Eskalā… Visu nakti.
Visu nakti!
– Jā. Pēc pieprasījuma rīt no rīta. Es pats uzņemšos pilotēšanu no Portlendas uz Sietlu.
Pilotēšanu?
– No pusvienpadsmitiem būs vajadzīgs rezerves pilots. – Viņš beidz sarunu, neteikdams ne “lūdzu”, ne “paldies”.
– Vai cilvēki vienmēr dara visu, ko pavēli?
– Jā, ja vien vēlas turpināt darbu, – Kristjens mierīgi atbild.
– Un kas notiek, ja viņi pie tevis nestrādā?
– Es protu pārliecināt, Anastasija. Pabeidz ēst brokastis. Pēc tam es