to otru… – Sāra atbildēja smaidam. Tomēr nebija brīnums, ka astoņdesmit gadus veca sieviete, kas nonākusi slimnīcas gultā ar apsaitētu galvu un ieģipsētu roku, nespēj stoiski uztvert šādu dzīves pavērsienu. Prieka uzplūds par Rafes ierašanos aši izplēnēja.
Protams, Rafe to pamanīja. Viņš pamanīja visu. Auklēdams abās plaukstās Sāras roku, viņš pagriezās pret brāļiem. – Kas zināms par uzbrucēju?
– Sasodīts, itin nekas, – Noa strupi atteica. – Nonna vismaz pusstundu bija bezsamaņā, tāpēc ļaundarim pietika laika aizbēgt. Mēs domājam, ka viņa pārradās mājās drīz pēc tam, kad uzbrucējs bija ielauzies… drīzāk gan ienācis, jo durvis nekad netiek aizslēgtas…
– Pēc tā nav nekādas vajadzības, – Sāra iestarpināja.
Gluži kā vīrieškārtas likteņdieves, trīs brāļi vienlaikus pagriezās un uzmeta viņai drūmu skatienu.
– Šis gadījums pierāda, ka tāda vajadzība tomēr ir, – Rafe iebilda.
Sāra nicīgi nošņācās.
Brūka apvaldīja smaidu.
Rafe pievērsās jaunākajam brālim. – Turpini.
– Mums nešķiet, ka iebrucējs būtu kaut ko aizticis, – Noa stāstīja. – Viņš bija paslēpies pagrabā, tad izskrēja no turienes, iesita nonnai un aizbēga.
Rafes sejas izteiksme pauda saltu interesi. – Tātad viņš gluži vienkārši krita panikā…vai arī tika īpaši uzsūtīts?
– Kurš gan ne no šā ne tā uzbruks vecai sievietei? – Eli vadīja ģimenes vīna darītavu, bet dēvēja sevi par vienkāršu fermeri. Tas nebūtu melots, tomēr viņa darbošanās liecināja, ka Eli mantojis di Luku ģimenei raksturīgo vīndara ķērienu, jo viņa ražotie izsmalcinātie sarkanvīni pastāvīgi tika iekļauti desmit procentos vīnu, ko kritiķi novērtēja visaugstāk. Abiem jaunākajiem nepiemita vecākā brāļa ķēriens, amata māksla, jutīgums un precizitāte, tālab sazarotās di Luku ģimenes lokā Eli baudīja pelnītu cieņu.
Protams, nemīlīgajā slimnīcas palātā viņš bija tikai viens no trim.
– Cilvēki naudas vai sava prieka pēc dara visšaušalīgākās lietas. – Rafe gan zināja, ko saka. – Nonna, vai tu viņu redzēji?
Uzrunātā saviebusies papurināja galvu. – Nē. Seju aizsedza slēpotāja maska. Toties skaidri zinu, ka viņš bija baltais ar spēcīgu un trenētu ķermeni, gara auguma un jauns. Protams, cilvēkam manā vecumā visi šķiet jauni.
– Droši vien nelielā auguma dēļ tev visi šķiet garumā padevušies, – Eli ieminējās.
– Eliseo, pienāc tuvāk, lai varu tevi iepļaukāt. – Tomēr Sāra atkal smaidīja. Kad Eli nostājās otrpus gultai un pieliecās, viņa rotaļīgi iebelza vecākajam mazdēlam pa zodu.
– Trāpīgs minējums, Eli. Vai viņš bija tikpat garš kā es, nonna? – Rafe jautāja.
– Nē, – Sāra nopūtās. – Es teiktu, ka ļaundara augums bija sešas pēdas, varbūt kādu nieku mazāk.
– Hmm, skaidrs. Tas sašaurina aizdomās turamo loku līdz aptuveni pieciem tūkstošiem Beltēras puišu. – Rafes lūpas savilkās raksturīgi greizā smaidā.
Brūka klusībā nosprieda, ka šādos brīžos viņš atgādina cilvēku, kam vienā mutes pusē iešļircināts novokaīns.
Tikai tā tas nebija. Džinsos un melnā ādas jakā tērptais Rafe šobrīd izskatījās pēc nepakļāvīga, mazliet uzjautrināta, dzīves apnikuša Džerārda Batlera, populārā skotu aktiera. Brūka zināja, ka šī sejas izteiksme spēj brīnumaini ietekmēt sievietes no visas pasaules. Tostarp arī viņu pašu.
Pat šobrīd, kad spēcīgais ierocis notēmēts gluži citā virzienā.
– Policija teic, ka kramplauzis varot būt kāds klaidonis, – Noa ieminējās.
– Visiem allaž tīk domāt, ka vainīgs klaidonis, nevis cilvēks, kurš dzīvo kaimiņos viņu mazajā, jaukajā pilsētiņā. – Brūkai krita uz nerviem Rafes cinisms.
Sārai arī, jo viņa nemierīgi sagrozījās un saviebās.
Rafe tūdaļ pievērsās viņai. – Neraizējies, nonna, mēs parūpēsimies par tavu drošību. Neviens vairs nekad nenodarīs tev neko ļaunu.
Sāra tūdaļ izmantoja iespēju. – Mājās. Apsoli man, ka es varēšu palikt savās mājās.
Brāļi pārmija aizkaitinātus un bezpalīdzīgus skatienus.
– Nonna, būtu daudz vieglāk un vienkāršāk, ja tu apmestos kūrorta kompleksā, – Noa teica.
– Vai arī pie manis. Tev taču tik ļoti patīk mans mājoklis. – Eli nupat bija pabeidzis celt jaunu māju Strēlnieku pakalnā, kas slējās pāri Bellas līča mirdzošajiem ūdeņiem. – Manā namā ir atsevišķs viesiem domāts apartaments. Tu varēsi baudīt vienatni, cik vien tev sirds kāro.
– Pati savās mājās, – Sāra stūrgalvīgi atkārtoja, kaut arī balss trīcēja, bet pār grumbaino vaigu noritēja viena vienīga asara.
Sāra nekad neraudāja, tāpēc vientuļā asara salauza mazdēlu pretestību.
– Es parūpēšos, lai tu būtu drošībā pati savās mājās, – Rafe apsolīja.
– Es zinu. Es tev uzticos. – Sāra smaidīja drebošām lūpām. – Es nebaidos par sevi. Bet es nespēšu sev piedot, ja kādam no maniem zēniem notiks kas ļauns.
Rafes sejā pavīdēja neviltota jautrība. – Es parūpēšos arī par saviem vārgajiem brālīšiem.
– Jā, nonna, Rafe par mums parūpēsies. – Eli lika lietā dzēlīgu sarkasmu. – Viņam nekas nevar notikt. Ja vien laupītājs neiebelzīs pa galvu, Rafe būs drošībā.
– Viņiem ir naži. Viņiem ir šaujamie, – Sāra nemierīgi izgrūda. – Pagājuši tik daudzi gadi, bet viņa dusmas nav rimušas…
Brūka lēni piecēlās kājās.
Visi trīs brāļi paliecās uz priekšu, lai vērīgi ielūkotos vājinieces sejā.
– Kurš tas ir, nonna? – Rafes balss strīķēja dzirdi kā raupjš samts. – Kurš ir tas cilvēks, kas tev iedveš bailes?
– Ko? – Sāra izbrīnīta attapās. – Es nebaidos ne no viena. Tikai gribu, lai jūs piesargātos.
Brāļi saskatījās un pamāja ar galvu. Brūka teju vai saredzēja vārdos neizteikto vienošanos – vēlāk.
– Es parūpēšos, lai kāds visu laiku uzturas tev līdzās, – Rafe pavēstīja bezierunu tonī.
– Bez tā šā vai tā neiztikt, – Noa teica. – Pamatīgs smadzeņu satricinājums…
Sāra viņu pārtrauca. – Visnegantāk sāp roka.
– Nonna, es parūpēšos par tavu drošību. Vispirms jāaprunājas ar kādu, kurš pazīst vairumu vietējo ļaužu, un šajā lietā Brūka man palīdzēs. Vai ne? – Pirmo reizi viņš pagrieza galvu, un tā bija mērķtiecīga kustība kā plēsoņam, kas nolūko savu upuri.
Nu protams. Rafe taču strādāja apsardzes un drošības jomā. Viņš bija skenējis telpu, tiklīdz tajā ienāca.
Bija zinājis par Brūkas klātbūtni, jutis, ka tiek vērots. Ledainums vīrieša zilo acu skatienā modināja vēlēšanos sarauties čokurā.
Bet viņa to nedarīja. Jo pazina Rafem līdzīgus vīriešus, kas