sievieties saspringtība atslāba, un viņa atkal atgādināja agrāko Sāru – laipnu, priecīgu, optimisma pilnu. Brūka saņēma atbildes smaidu. – Es zinu. Un pilnīgi tev uzticos. – Pēc tam Sāra pievērsās Rafem. – Gluži tāpat kā tev, mīļais. Puiši, jūs visi esat tik jauki pret mani. Vislabākie bērni… es neesmu tādus pelnījusi… – Viņas acīs atkal riesās asaras.
Brūka pagriezās pret di Luku brāļiem. – Sārai jau ticis par daudz. Varbūt tagad atstāsim viņu vienu un ļausim atpūsties?
Tas nebija ierosinājums, drīzāk pavēle, un trijotne pat negrasījās strīdēties pretī. Brāļu sejās vīdēja panika, ko izjūt stiprā dzimuma pārstāvji, kad sieviete grasās raudāt.
Visi trīs pamāja ar galvu, atmuguriski kāpās uz durvīm un steigšus izspruka laukā.
Brūka pārliecās pār gultu un nospieda izsaukuma pogu, lai paaicinātu medmāsu. – Tūdaļ palūgsim, lai tev iedod pretsāpju zāles.
Ar veselo roku Sāra satvēra Brūkas delmu. – Piedod, man ļoti žēl, ka tev tas jādara.
– Proti, jāsadarbojas ar Rafi? – Brūka smaidot papurināja galvu. – Aizritējuši daudzi gadi. Bijušajam vairs nav nekādas nozīmes. Jebkurā gadījumā – nedz tu esi vainīga, ka cieti uzbrukumā, nedz es, ka sāku strādāt kūrortviesnīcā. Neviens taču nespēja paredzēt šādu notikumu gaitu, vai nav tiesa?
Sāras skatiens aizmiglojās un kļuva skumīgi sapņains. – Paredzēt ne, tomēr es vienmēr prātoju… baidījos, ka… tas nav beidzies.
Brūka atkārtoti un daudz uzstājīgāk nospieda izsaukuma pogu. – Ko tu ar to gribi teikt? Kas nav beidzies?
– Ģimeņu naids turpinās no paaudzes paaudzē… – Sāras sērīgā balss aprāvās.
– Nonna? – Brūka pieliecās tuvāk, lai pārliecinātos, vai vecā sieviete vēl elpo.
Palātā iesteidzās medmāsa Keila Garsija, kādreizējā Brūkas klasesbiedre. – Ierados, cik ātri vien bija iespējams. Kas par lietu?
Brūka izslējās. – Viņa cieš sāpes un… runā nesakarīgi.
Keila, maza auguma padrukna un lādzīga būtne, tūdaļ apslāpēja savu aizkaitinājumu. Noliekusies pār pacienti, viņa lika lietā profesionālu medmāsas toni. – Di Lukas kundze, kā jūs jūtaties?
Sāras skatiens pievērsās jautātājas sejai. – Labi. Kādēļ tā vaicājat?
– Brūka domā, ka jums nepieciešami pretsāpju medikamenti, – Keila paskaidroja.
– Tiesa gan, man gribētos pagulēt, bet sāpes neļauj aizmigt.
Keila iemeta skatienu pacientes kartītē. – Labi. – Viņa pievienoja nepieciešamo medikamentu statīvā iestiprinātās pudeles saturam, tad pavērās uz durvīm. Viņas acis iemirdzējās, kā daždien sievietēm, kad tuvumā atradās di Luku ģimenes vīrieši. – Vai es nepārskatījos, kad ārpusē manīju Rafi di Luku?
– Nepārskatījies. Ieradušies visi trīs brāļi.
– Es brīnos, kā tu vispār spēj ievilkt dvašu, ja acu priekšā rēgojas visi šie platie vīriešu pleci.
Brūka pasmaidīja. – Jā, tik blīvā koncentrācijā tas šķiet mazliet nomācoši. Tomēr visi trīs ir ļoti jauki puiši.
– Ja tikai vienmēr panāk savu. – Keila pārbaudīja Sāras pulsu un izmērīja asinsspiedienu.
– To var teikt par visiem vīriešiem. – Medikamentu iedarbības dēļ Sāras balss skanēja neskaidri.
Iesmējušās Keila un Brūka vēroja veco sievieti iegrimstam miegā.
Keila pamāja ar galvu. – Miegs viņai būs vislabākās zāles. – Tad pavērās uz Brūku. – Astoņdesmit gadi, cietusi uzbrukumā un dabūjusi smadzeņu satricinājumu. Palaikam var gadīties juceklīga domāšana un runa. Tā tas gluži vienkārši notiek.
– Vai ar Sāru viss būs kārtībā? – Brūka ļoti vēlējās saņemt apstiprinošu atbildi.
– Proti, vai viņas domāšana saglabāsies tikpat skaidra un asa kā vienmēr bijusi? Nezinu. Tas nebūtu droši zināms arī tad, ja paciente būtu divdesmit gadus veca, jo smadzeņu satricinājumi ir viena viltīga padarīšana. Tomēr Sārai ir laba veselība, daudz draugu un aktīvs dzīvesveids. Nav iemesla šaubīties, ka viss būs kārtībā.
– Paldies Dievam. – Brūka vēlreiz noliecās pār gultu un atglauda atpakaļ sirmgalves matus. – Nezinu, ko viņi iesāktu bez Sāras. – Ja kāds bija nodomājis iebiedēt di Luku brāļus, šis izrādījās visiedarbīgākais paņēmiens.
Bet Sāras iepriekš sacītais… radās iespaids, ka viņa kaut ko zina, ka saņēmusi draudus jau agrāk.
Par laimi, Keila nebija dzirdējusi nedz sarunu palātā, nedz Sāras nesakarīgos izteikumus. Labi, ka tā, jo viņai patika patenkot, un Brūka vēlējās pēc iespējas ierobežot tamlīdzīgu baumu izplatīšanos.
Arī tagad Keila nelaida garām iespēju patrīt mēli par tik pikantu tematu kā di Luku brāļi. Trokšņaini nopūtusies, viņa iesāka: – Šis Rafe… bērnībā biju ieķērusies viņā līdz ausīm. Vai atceries filmu, kurā viņš tēloja galveno lomu? Filmu par pūķi, kas zēna bērnībā bijis viņa labākais draugs, bet kuru viņš aizmirsa, kad bija izaudzis liels?
– Es atceros. – Itin kā Brūka spētu aizmirst. Viņa piegāja pie loga un pavērās laukā uz automašīnām slimnīcas stāvvietā, uz māju jumtiem, mazajiem veikaliņiem ārpus pilsētiņas centra, uz lielajiem iepirkšanās centriem un viesnīcām, kas grupējās ap galveno laukumu. Bija saskatāma arī sīka, sudrabota upes švīka, aiz tās pirmskara laikā celtas mājas, kur mitinājās pilsētiņas senāko iedzīvotāju ģimenes. Skatiens nevilšus uzmeklēja arī mātes namiņu, iespiestu niecīgā zemes gabalā senākas apbūves kvartāla vidū. Tālāk gruntsgabali kļuva lielāki, katrā no tiem slējās savrupnami tiem, kas bija atklājuši Beltēras valdzinājumu nesen. Vēl tālāk zaļoja vīna dārzi, šīs ielejas pārpilnības ķīla.
Beltēru veidoja vecā un jaunā, nabadzības un labklājības sajaukums, un Brūka no sirds mīlēja šo vietu.
– Rafe jau tolaik bija tik glīts zēns. – Keila klusi iesvilpās, tad prātīgi piebilda: – Nav brīnums, ja gadās piedzimt tādiem vecākiem.
Brūka nevēlējās apspriest nedz Rafi vai viņa vecākus, nedz viņa izskatīgumu. Darbā viņai nereti bija iznākusi darīšana ar okšķerīgiem žurnālistiem un kūrorta viesiem, tāpēc nebūtu grūti apklusināt medmāsas tērgāšanu. Tomēr Keila viņai patika, un šāds sarunas temats bija drošāks, nekā baumošana par uzbrukumu Sārai di Lukai, jo īpaši tāpēc, ka… šis atgadījums, šķiet, nebija nejaušība.
Keila turpināja čalot. – Vai kāds ir redzējis skaistākus cilvēkus par Gavino di Luku un Frančesku Pastori? Kad tādi saiet kopā un pasaulē nāk Rafe… protams, di Lukas vienmēr bijuši nepārspējami glīti, bet viņa āriene sasniedz jau gluži citu izskatīguma līmeni. Šī iedegusī āda, zilās acis un garās, melnās skropstas. Vīī! – Keila apvēdināja seju ar plaukstām.
– Tiesa gan, vīī! – Brūka paņēma somiņu.
– Es atceros laikus, kad jūs abi turējāties kopā. Bijāt tik tuvi, ka mums visiem likās – drīz vien svinēsim kāzas.
Ak vai, mazpilsētas vidusskolas ir īsts tenku perēklis. Brūka ikdienišķā tonī atsvieda: – Es gribēju veidot karjeru. Viņš izlēma iestāties armijā. Tā nu mēs pateicām viens otram sveiki.
– Es to zināju! Apgalvoju meitenēm, ka jūs abi joprojām esat draugi, bet viņas