jau nomierinājos. – Eibera iedzēra malku viskija un nopūtās, kad tas silts noslīdēja lejup kaklā. – Uznāca negaiss, un es neatcerējos, vai biju aizvērusi logus. Nespēju rast mieru, tāpēc devos turp. Man likās, ka pazudusi elektrība. Morīna, es nevienu ne redzēju, ne dzirdēju. Tādā lietū un vējā…
– Tu viņam pārsiti degunu.
Mazliet nomierinājusies, Eibera nolaida skatienu.
– Es viņam pārsitu degunu. Tas ir ļoti labi. Ceru, ka esmu to salauzusi.
– Es arī ceru. Tu esi īsta varone.
– Tu arī. Kā tev šķiet, kāpēc es taisnā ceļā braucu pie tevis?
Ienāca Maiks.
– Īlajs brauc šurp, – viņš pastāstīja. – Arī policija dodas uz “Kraujas namu”. Pēc tam viņi grib runāt ar tevi. – Viņš piegāja pie Eiberas un sniedza viņai džemperi. – Man liekas, tev noderēs.
– Paldies! Ak kungs, Maik. Paldies! Tu esi ļoti labs.
– Tāpēc jau es viņu paturu pie sevis. – Viegli papliķējusi Eiberai pa celi, Morīna piecēlās. – Uzvārīšu kafiju.
Kad viņa izgāja, Maiks izslēdza televizoru, apsēdās un iedzēra viskiju. Tad viņš uzsmaidīja Eiberai.
– Nu, kā pavadīji šo dienu? – viņš noprasīja, un Eibera iesmējās.
Astotā nodaļa
Īlajs divās stundās pieveica ceļu no Bostonas līdz Viskija līcim. Spēcīgs vējš pūta no dienvidiem, un apmēram divdesmit minūtes viņš atradās īstas vētras epicentrā, kas lika koncentrēt visu uzmanību.
Vadi automašīnu, viņš sev pavēlēja, skaties uz ceļu priekšā un nedomā ne par ko citu.
Pār ciematu klājās viegla migla. Ielu laternas meta raustīgus starus, apspīdot peļķes un straumītes, kas plūda uz grāvjiem, un, mašīnai novirzoties ceļā uz liedagu, drīz vien nozuda gaisma, veikali, krodziņi.
Īlajs strauji pagrieza stūri un piebrauca pie “Smejošās kaijas”. Viņš jau devās uz šauro priekšējo verandu, bet atvērās kaimiņu kotedžas durvis.
– Īlaj?
Viņš nepazina cilvēku, kas, tērpies gaišā jakā, nāca pāri zālienam.
– Maiks O’Melijs, – svešais stādījās priekšā, pastiepjot roku. – Es jau tevi gaidīju.
Īlajs atcerējās vīrieša balsi, kuru bija dzirdējis pa telefonu.
– Kur ir Eibera?
– Viņa ir pie mums. – Maiks pamāja uz savu māju. – Viņa jau ir nomierinājusies, bet bija pamatīgi nobiedēta. “Kraujas namā” ir vairāki policisti. Tev būs ar viņiem jāaprunājas.
Es…
– Vēlāk. Tagad gribu redzēt Eiberu.
– Viņa ir virtuvē. – Maiks gāja pa priekšu.
– Vai viņa ir ievainota?
– Nobiedēta, – Maiks atkārtoja, – pamatīgi. Viņa ir žņaugta. Bet rādās, ka nav palikusi atbildi parādā. Eibera tā sadevusi uzbrucējam pa degunu, ka šķīdušas asinis.
Īlajs saklausīja lepnumu Maika balsī, un tam it kā vajadzēja nomierināt, bet viņš pats gribēja redzēt Eiberu. Viņam tas bija ļoti svarīgi.
Ieejot no ērtās dzīvojamās istabas plašā atvērta plānojuma virtuvē, viņš izdzirdēja Eiberas balsi. Viņa sēdēja pie galda, ģērbusies platā zilā džemperī ar kapuci, biezām sārtām zeķēm kājās. Viņa pacēla galvu, un viņas sejā bija līdzjūtības un atvainošanās izteiksme, bet tad to nomainīja pārsteigums, kad Īlajs notupās viņai pie ceļiem un saņēma viņas plaukstas.
– Oho, kur tad gredzens?
– Apklusti! – Viņš nopētīja Eiberas seju un viegli ar pirkstiem pieskārās jēlajām švīkām uz viņas kakla. – Vai tu vēl kaut kur esi savainota?
– Nē. – Eibera pateicīgi, uzmundrinoši saspieda Īlaja pirkstus. – Neesmu. Viņš tikai mani nobiedēja.
Īlajs uzlūkoja Morīnu, meklējot apstiprinājumu Eiberas teiktajam.
– Viss kārtībā. Ja tā nebūtu, es viņu aizvestu ar neatliekamo palīdzību, vai nu viņai tas patīk vai ne. – Morīna piecēlās un pamāja uz kafijkannu un viskija pudeli tai blakus.
– Dzer, ko gribi, vai arī abus.
– Kafiju, lūdzu. Paldies.
– Piedod, ka nācās tev zvanīt, satraukt tavu ģimeni, – Eibera atvainojās.
– Tu viņus nesatrauci. Es pateicu, ka pārtraukta elektrības padeve un vēlos braukt atpakaļ, lai pārbaudītu, kas mājā notiek. Es jau tāpat gribēju šovakar braukt atpakaļ.
– Tu pareizi darīji. Nav jēgas likt viņiem raizēties. Nezinu, vai kaut kas ir paņemts, – Eibera turpināja. – Policijai pagaidām neesot iemesla domāt, ka ir pazudušas kādas mantas, bet vai tad viņi zina? Šie divi mani nekur nelaiž.
Morīna kļūst ļoti valdonīga, kad uzņemas rūpes par kādu.
– Ja notikusi laupīšana, ko tu tur vari iesākt? – Morīna pagriezās pret Īlaju. – Atvaino! Eibera jau pusstundu laužas prom. – Viņa pasniedza Īlajam kafiju. Pirms viņa paspēja piedāvāt pienu vai cukuru, viņš jau bija gandrīz iztukšojis krūzi.
– Iešu aprunāties ar policistiem, paskatīšos, kas tur notiek.
– Es došos tev līdzi. Pirmkārt, – Eibera uzskaitīja, kad Morīna sāka protestēt, – es aizstāvējos, vai ne? Otrkārt, tur būs policija un Īlajs. Treškārt, man labāk nekā Hesterei zināms, kas un kur mājā ir. Taču Hesteres te nav. Un pašās beigās – es gribēju tev pateikties.
Viņa piecēlās un cieši apskāva Morīnu.
– Paldies, ka tā parūpējies par mani. – Paldies! – Viņa apskāva arī Maiku.
– Pēc tam atgriezies, tu pārgulēsi viesu istabā, – Morīna uzstāja.
– Mīļā, tā persona man uzbruka tikai tāpēc, ka iegāju mājā, kad viņš bija pārliecināts, ka neviena tur nebūs. Tāpēc viņš tagad nelauzīsies pie manis. Tiksimies rīt.
– Es gādāšu, lai viņai nekas nekaiš, – Īlajs solīja. – Pateicos par kafiju… un visu pārējo.
– Morīnai piemīt mammām raksturīgā spēja raizēties, – Eibera sacīja, kad bija izgājusi ārā kopā ar Īlaju. – Skaidrs, ka ne jau par mani ir runa, ne jau pie manis kāds lauzās.
– Tev uzbruka, tātad runa ir par tevi. Es sēdīšos pie stūres.
– Labāk es tev sekošu savā mašīnā, citādi tev būs jāved mani atpakaļ uz mājām.
– Kā tad! – Īlajs saņēma Eiberu aiz rokas un veda tomēr uz savu mašīnu.
– Lieliski. Šovakar visi demonstrē mammām raksturīgo tieksmi raizēties.
– Izstāsti, kas īsti notika. Maiks neko sīkāk nepaskaidroja.
– Sākoties negaisam, es mēģināju atcerēties, vai esmu aizvērusi “Kraujas namā” visus logus. Šodien vēdināju māju, bet piemirsu, vai logs Hesteres vingrošanas zālē palicis vaļā vai ir ciet. Tas man nedeva mieru, tāpēc gāju pārbaudīt. Ak jā, paņēmu līdzi tītara gaļas sautējumu ar klimpām.
– Tevī