ģenerators, jo iztēlojos zirnekļus, tumsu, spokus. Un vispār es neko nejēdzu no ģeneratoriem. Tad viņš man uzbruka.
– No aizmugures.
– Jā. Dārdēja pērkons, gāza lietus, un es joprojām nez kāpēc neko nemanīju, un viņš mani sagrāba. Vispirms es pārbijos, bet tad sāku pretoties un rāvos prom…
– Vai tu pieķēries pie viņa miesas vai drēbēm?
– Jā, pie drēbēm. – Eibera saprata, ka tādas detaļas ir svarīgas. Bijušais krimināllietu advokāts padomās par tām, tāpat arī policija. – Šķiet, tās bija no vilnas. Mīksts vilnas audums. Džemperis vai jaka. Tobrīd man smadzenes tik labi nestrādāja, trūka gaisa, jo viņš mani žņaudza. Par laimi, es instinktīvi izmantoju pašaizsardzības paņēmienu SPDC. Tas ir…
– Zinu, ko tas nozīmē. Vai tu atcerējies, kā to likt lietā?
– Daļēji. Es jau to izstāstīju policijai, – Eibera piebilda, kad Īlajs piebrauca pie “Kraujas nama”. – Grūdu viņam ar elkoni, pārsteidzot nesagatavotu. Man izdevās viņu savainot, vismaz nedaudz, tvēriens atslāba, un es atkal uzelpoju. Spēru viņam pa pēdu, kas varbūt nebija tik spēcīgi, jo man kājās ir Ugg. Tad apsviedos otrādi un mērķēju sejā. Tumsā to neredzēju, bet sajutu. Situ ar plaukstas pamatni. Tad coup de grace.
– Pēdējais nāvējošais trieciens vai, izsakoties precīzāk, sitiens ar celi pa cirkšņiem.
– Jā, un tas viņam bija patiešām sāpīgi. Tad gluži kā neprātīga metos uz durvīm, ārā pie mašīnas, bet esmu visai pārliecināta, ka viņš nokrita. Sitiens pa degunu arī noderēja, jo pašķīda asinis.
– Tu to uztver diezgan mierīgi.
– Tagad. Tu neredzēji mani, kad Morīnas rokās raudāju kā mazs bērns.
Īlajam jau doma vien par to lika saspringt muskuļiem.
– Man žēl, ka tev bija tas jāpārcieš, Eibera.
– Tā nav tava vaina un manējā arī ne. – Eibera izkāpa no mašīnas un uzsmaidīja policistam, kas nāca pie viņiem. – Sveiks, Vinnij! Iepazīsties, Īlaj, tas ir šerifa palīgs Hensons.
– Īlaj! Tu droši vien mani vairs neatceries?
– Kā nu ne. – Vinnija mati nu bija īsāki, brūni, nevis izbalējuši blondi, seja pilnīgāka. Bet Īlajs viņu atcerējās. – Sērfotājs.
Vinnijs iesmējās.
– Es joprojām mēdzu paķert dēli, lai pavizinātos pa viļņiem. Diemžēl te ir nepatikšanas.
– Jā gan. Kā viņš iekļuvis mājā?
– Izslēdzis strāvu. Radījis īssavienojumu un iegājis pa sānu durvīm. Tām, kas ved uz veļas telpu. Tātad viņš zināja vai nojauta, ka mājā ir signalizācija. Eibera stāstīja, ka tu šodien rīta pusē esi devies uz Bostonu.
– Nujā.
– Tātad tavas mašīnas te nebija līdz pašam vakaram. Iesim paskatīties, jānoskaidro, vai kaut kā netrūkst. Izsaucām elektrības kompāniju, bet tā ieradīsies ne agrāk kā rīt.
– Gan jau pagaidām iztiksim.
– Nekādu vandalisma pazīmju neatradām, – Vinnijs turpināja, ejot pa priekšu. – Tepat vestibilā uz grīdas ir asins pēdas, arī uz Eiberas pidžamas un jakas. DNS analīzēm ar to pietiek, ja viņš atrodams mūsu sistēmā un ja viņu noķersim. Bet tas nenotiks ļoti ātri.
Viņš atvēra parādes durvis un, iededzis savu lukturi, paņēma to, kas bija Eiberai un ko bija pacēlis no grīdas un nolicis vestibilā uz galda.
– Šad un tad ziemas laikā mums notiek ielaušanās īres kotedžās. Bet to pārsvarā dara jaunieši, meklējot vietu, kur izklaidēties, uzsmēķēt zālīti vai, ļaunākajā gadījumā, sarīkot grautiņu un nozagt elektroniku. Šis uzbrukums nenorāda uz pusaudžiem. Neviens no vietējiem puikām neriskētu līst “Kraujas namā”.
– Tas varēja būt Kērbijs Dankans. Viņš ir privātdetektīvs. Ieradās no Bostonas te izošņāt, izprašņāt par mani.
– Tas nebija viņš, – Eibera iebilda, kad Vinnijs izņēma piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītu uzvārdu.
– Tur bija tumšs. Tu neredzēji viņa seju.
– Nē, bet es iepriekš biju tuvumā tikusies ar šo personu. Dankanam ir mīksts, izgāzies vēders, turpretī šim uzbrucējam ne. Dankans ir īsāks, druknāks.
– Tomēr tas ir jāpārbauda. – Vinnijs nolika piezīmju grāmatiņu. – Mēs ar viņu aprunāsimies.
– Viņš apmeties viesnīcā “Sērfotājs”. Es jau apskatījos. – Eibera paskaidroja.
– Mēs pārbaudīsim. Mājā atrodas viegli paņemamas vērtīgas mantas un elektronika. Augšstāvā ir labs klēpjdators, plakanā ekrāna televizors. Misis Hesterei droši vien seifā ir dārglietas. Vai kaut kur glabājās arī skaidra nauda?
– Jā, nedaudz. – Īlajs paņēma virtuves lukturīti un kāpa augšā. Vispirms pārlaidis skatienu kabinetam, viņš ieslēdza datoru.
Īlajs nojauta, ka Dankans, ja būtu te ieradies, būtu izpētījis viņa personiskos failus, WEB vēsturi. Tāpēc viņš ātri veica pārbaudi.
– Nekā jauna, kopš es šorīt to aizvēru. Datorā parādītos, ja kāds būtu pieslēdzies. – Viņš atvēra atvilktnes un papurināja galvu. – Nē, es neko nemanu. Nekā netrūkst.
Tad viņš devās uz guļamistabu. Atvēris tur atvilktni, redzēja, ka tur joprojām stāv pāris simtu dolāru skaidrā naudā.
– Ja viņš te ienācis, – Īlajs sacīja, paspīdinot lukturi apkārt pa telpu, – tad atstājis visu tā, kā bijis iepriekš.
– Iespējams, ka Eibera viņu iztraucējusi, pirms viņš sāka rīkoties. Klau, nesteidzies, kārtīgi visu izskati. Kad uzausīs diena, būs vienkāršāk noskaidrot, vai kaut kas pazudis. Mēs veiksim apgaitu, un viņam jābūt galīgam muļķim, lai tagad atgrieztos. Ir jau vēls, – Vinnijs piebilda, – bet tas mani netraucēs izraut no gultas privātdetektīvu. Tiksimies rīt, Īlaj. Vai aizvest tevi mājās, Eibera?
– Nē, paldies! Brauc vien.
Pamājis ar galvu, Vinnijs sniedza Īlajam vizītkarti.
– Eiberai jau tāda ir, bet ņem tu arī. Zvani, ja atklāj, ka tomēr kaut kas ir pazudis, vai arī tev rodas kādi citi sarežģījumi. Ja tu uzkāpsi uz sērfa dēļa, paskatīsimies, vai vēl atceries, ko tev kādreiz mācīju.
– Vai tagad, martā? Ūdens taču ir ledaini auksts.
– Tāpēc īsti vīri velk hidrotērpus. Sazināsimies.
– Viņš nav daudz pārvērties, – Īlajs piezīmēja, kad Vinnija soļi bija izgaisuši. – Nu, vienīgi mati. Izbalojuši mati līdz pleciem neatbilstu policista amata prasībām.
– Nešaubos, ka tie viņam labi izskatījās.
– Vai jūs abi esat pazīstami? Tas ir, vai bijāt tikušies agrāk, pirms šā vakara?
– Jā. Pērn viņš zaudēja sievai derībās un bija spiests apmeklēt jogas nodarbību. Tagad viņš gandrīz regulāri nāk pie manis.
– Vai Vinnijs ir precējies?
– Jā, viņiem ir bērns. Vinnija ģimene dzīvo Sautpointā un rīko lieliskus dārza svētkus.
Iespējams, ka Vinnijs bija mainījies, Īlajs domāja, turpinādams pētīt istabu. Viņš atcerējās puisi, kalsnu kā