grozīja Montblanc sudraba pildspalvu virs bloknota. – Apspriedīsim turpmāko stratēģiju.
Beidzot izgājis no Nīla kabineta, Īlajs devās cauri parkam. Viņš jautāja sev, kā jūtas, kaut uz vienu dienu atgriezies Bostonā, taču īsti nezināja, ko atbildēt. Visapkārt valdīja pazīstamā gaisotne, kas viņu nomierināja. Pirmie zaļie asni ziemīgajā zemē radīja cerības uz pavasara sauli.
Cilvēki meta izaicinājumu vējam, kas šodien nebija pārāk stiprs, uz soliņiem ieturot lenču vai pastaigājoties, gluži tāpat kā viņš, vai ejot cauri parkam pa īsāko ceļu.
Īlajam patika Bostona. Atkal atgriezās pazīstamās emocijas. Viņš varēja te izstaigāties līdz pat birojam, kur pats reiz aizrautīgi pieņēma klientus, kā Nīls šodien viņu.
Viņš zināja, kur iedzert labu kafiju, ātri iekost vai bez steigas paēst. Viņam reiz bija iemīļoti bāri, drēbnieks, juvelieris, pie kura viņš visbiežāk pirka Lindsijai dāvanas.
Tagad viņš neko no tā visa vairs nedrīkstēja saukt par savu. Stāvot parkā narcišu zaļo dzinumu ielenkumā, viņš aptvēra, ka to nenožēlo. Vismaz ne tik dedzīgi kā agrāk.
Viņš nolēma atrast jaunu frizētavu, kur tikai pielīdzināt matus, un veikalu, lai nopirktu vecmāmiņai tulpes. Pirms došanās atpakaļ uz Viskija līci viņš iesaiņos atlikušās drēbes, treniņtērpus. Apņēmības pilns, Īlajs gatavojās atgūt to, kas vēl ņemams no iepriekšējās dzīves, un pārējo atlaist nebūtībā.
Brīdī, kad Īlajs Bīkonhilā piebrauca pie vecā, skaistā sarkano ķieģeļu nama, mākoņi bija aizklājuši sauli. Lielais sārto tulpju pušķis varētu ienest mājā gaismu, viņš nodomāja. Vienā rokā turēdams pušķi, viņš ar otru izcēla no mašīnas prāvu podu ar hiacintēm. Tās bija viņa mātes iemīļotās puķes.
Nācās atzīt, ka no brauciena, tikšanās ar Nīlu, pastaigas fiziski viņš ir noguris vairāk nekā vēlētos. Taču Īlajs negrasījās to atklāt ģimenei. Varbūt tāpēc, ka debesis klāja mākoņi, viņš sev atgādināja, ko bija apņēmies parkā.
Tiklīdz Īlajs piegāja pie durvīm, tās atvērās.
– Mister Īlaj! Esi sveicināts mājās, mister Īlaj!
– Karmela. – Ja rokas būtu brīvas, viņš apskautu ģimenes seno mājkalpotāju. Nu viņš tikai noliecās, lai noskūpstītu uz vaiga piecas pēdas garo, drukno, priecīgo Karmelu.
– Cik tu esi vājš!
– Zinu.
– Likšu Alisei pagatavot sviestmaizi. Tev ātri kaut kas jāapēd.
– Jā, kundze.
– Cik skaisti ziedi!
Īlajs izvilka vienu tulpi no pušķa.
– Tā tev.
– Tu esi mans mīļumiņš. Nāc, nāc! Tava māte drīz atgriezīsies mājās, un tēvs solīja būt klāt piecos trīsdesmit, lai nenokavētu tavu ierašanos. Bet tu paliksi vakariņot. Alise paredzējusi liellopu gaļas sautējumu, un saldajā būs vaniļas creme brulee.
– Jāpataupa arī viņai tulpe.
Karmelas platā seja atplauka smaidā, un viņas acīs saskrēja asaras.
– Nevajag. – Īlajs pārāk bieži bija redzējis sāpes un uztraukumu sev mīļo cilvēku sejās pēc Lindsijas nāves. – Viss būs labi.
– Saprotams. Saprotams, ka tā. Dod, paņemšu podu.
– Tās ir mammai.
– Tu esi labs zēns. Vienmēr esi bijis labs zēns, arī tad, kad palaidņojies. Tava māsa arī būs uz vakariņām.
– Vajadzēja atnest vēl ziedus.
– Kur nu! – Karmela samirkšķināja acis, lai nozustu asaras, un pameta ar roku. – Nes tās pie vecmāmiņas. Viņa ir dzīvojamā istabā, laikam pie datora. Ne nakti, ne dienu nevar viņu no tā atraut. Atnesīšu tev sviestmaizi un vāzi, kurā ielikt tulpes.
– Paldies! – Īlajs devās uz platajām, greznajām kāpnēm. – Kā viņa jūtas?
– Ar katru brīdi arvien labāk. Dusmojas, ka nevar atcerēties, kā tas ar viņu atgadījies, tomēr ir labāk. Viņa priecāsies tevi redzēt.
Īlajs devās augšā pa kāpnēm un to galā pagriezās uz austrumu spārnu. Kā jau Karmela bija paredzējusi, vecmāmiņa sēdēja pie klēpjdatora.
Īlajs atzīmēja, ka Hesteres kārtīgā, zaļā vilnas jakā tērptā mugura un pleci ir taisni kā lineāls, bet tumšie mati ar sirmajām šķipsnām moderni ieveidoti.
Rāmja uz ritentiņiem nebija, taču pret galdu atbalstīts spieķis ar sudraba rokturi lauvas galvas formā.
– Vai atkal cīnies par taisnību?
Īlajs piegāja pie vecmāmiņas no aizmugures un noskūpstīja viņu uz pakauša. Viņa tikai pastiepās un saņēma Īlaja roku.
– Visu mūžu esmu to darījusi, kāda jēga rimties? Nāc parādies!
Vecmāmiņa apsviedās krēslā otrādi. Riekstu brūnās acis stingri nopētīja Īlaju. Tad viņas lūpas viegli savilkās.
– Viskija līcis tev nācis par labu. Kaut arī joprojām esi vājš, tomēr vairs ne tik bāls, skumīgs. Tu man esi atnesis kaut ko no pavasara?
– Jāpateicas Eiberai. Viņa lika tās atnest.
– Un tev pietika prāta viņai paklausīt.
– Eibera pieder pie sievietēm, kuras reti pieņem noraidījumu. Tev laikam tas viņā patīk.
– Arī tas un vēl daudz kas cits. – Vecmāmiņa satvēra Īlaja roku un nelaida vaļā. – Tev ir labāk.
– Šodien.
– Šodiena ir tā, kas mums ir. Apsēdies! Tu esi tik garš, ka man kakls krakšķ, uz tevi skatoties. Sēdi un stāsti, ko darīji pa šo laiku.
– Strādāju, skumu, žēloju sevi un tad nolēmu, ka vienīgais, kas no uzskaitītā liek man justies labi, ir strādāšana. Tāpēc mēģinu darīt tā, lai mazāk laika atliktu skumjām un sevis žēlošanai.
Hestere apmierināta viņam uzsmaidīja.
– Re nu! Tā runā mans mazdēls.
– Kur tavs “staigulis”?
Vecmāmiņas sejā iegūla smieklu krunciņas.
– Es no tā atbrīvojos. Ārsti manī salikuši tik daudz dzelžu, ka pietiktu, lai uzbūvētu karakuģi. Fizioterapeite mani dresē kā armijas seržants. Ja es to spēju izturēt, tad iztikšu arī bez vecu kundzīšu “staiguļa”.
– Vai tev joprojām sāp?
– Laiku pa laikam šur un tur, bet mazāk nekā agrāk. Nu, apmēram kā tev. Viņi mūs nesakaus, Īlaj.
Arī Hestere bija zaudējusi svaru, un nelaimes gadījums un grūtā atveseļošanās viņas sejā bija ievilkusi vairāk līniju. Bet acis bija tikpat vērīgas kā vienmēr, un tas Īlaju nomierināja.
– Sāku tam ticēt.
Kamēr Īlajs sarunājās ar vecmāmiņu, Dankans, apstādinājis savu automašīnu pie ietves, nopētīja māju tālskatī. Tad, to nolicis, magnetofonā papildināja dienas ziņojumu.
Viņš bija sagatavojies gaidīt.
Septītā nodaļa
Daļēji viņa darbs bija garlaicīgs. Kērbijs Dankans atzvilis sēdēja savā neuzkrītošajā sedanā un grauza burkānus. Viņam bija jauna draudzene, un iespēja