darbs uz pusslodzi, draugi, ģimene, viņa piedalījās labdarības pasākumos.
Eibera aprāvās, pamanījusi, ka Īlajs sarauc pieri.
– Es tev teicu, ka sekoju lietas virzībai, uzklausīju Hesteri. Reizēm viņai bija vieglāk izrunāties ar mani nekā ar tevi vai ģimeni. Mums bija draudzīgas attiecības, taču ne radnieciskas saites, tāpēc viņa labprāt izkratīja man sirdi.
Brīdi Īlajs klusēja, bet tad pamāja.
– Viņai noteikti palīdzēja sarunas ar tevi.
– Jā gan. Hesterei nepatika Lindsija, nepavisam nepatika. Ja Lindsija būtu pacentusies, gan jau Hestere viņu pieņemtu.
– To es zinu.
– Redzi nu, Hesterei viņa nepatika, un, kā rādās, ne jau viņai vienīgajai pasaulē. Gluži tāpat kā daudziem cilvēkiem, Lindsijai bija ienaidnieki. Vai vismaz nelabvēļi, kas turēja uz viņu ļaunu prātu vai aizvainojumu.
– Tie nebija ar viņu precējušies, nestrīdējās ar viņu publiskā vietā nāves dienā, neatrada viņas līķi.
– Es tiešām ceru, ka šādas domas tu nepaudi, uzstājoties tiesas procesos.
Īlajs pasmaidīja.
– Tad jau es klientu padarītu par muļķi, tāpēc – nē, bet tie ir pamatoti argumenti. Tie jāpievieno Lindsijas ģimenes aizdomu sarakstam. Es vērtēju savas prasības un mērķus augstāk par Lindsijas vajadzībām, nedarīju viņu laimīgu, tāpēc viņa meklēja laimi citur. Lindsija sūdzējās, ka es esot atraidījis viņu, tāpēc viņa pavadījusi laiku tur, kur viņai ir interesanti. Viņa pieņēmusi, ka man ir dēkas, jo es izturējos auksti un uzbruku viņai ar pārmetumiem.
– Kaut arī neradās ne mazākais pierādījums – pat pēc rūpīgas policijas izmeklēšanas – par tavām it kā dēkām, bet viņai pašai taču tāda bija? Un vēl… vai tad tu viņai kaut kādā veidā uzbruki?
– Pēdējo reizi, kad runāju ar viņu publiskā vietā, es izteicos diezgan agresīvi.
– Kā zinu pēc izlasītā, jūs abi tā rīkojāties. Es, bez šaubām, saprotu ģimenes vajadzību meklēt atbalstu, mierinājumu. Bet nav taču tev jāuzrīda privātdetektīvs, vai ne? Te jau tev nekā nav. Tu gadiem neesi šeit rādījies – ko gan te meklēt?
Īlajs redzēja, kā vecmāmiņai palīdzējusi sirds izkratīšana Eiberai. Par spīti tam, ka viņš nepavisam negribēja rakņāties pagātnē, saruna ar Eiberu nāca par labu arī viņam.
– Tas drīzāk ir veids, kā likt man saprast, ka viņi neļaus man mierīgi dzīvot. Lindsijas vecāki draud ar jaunu sūdzību par nāves apstākļu pārskatīšanu.
– Ak, Īlaj…
– Tā viņi man dod ziņu, ka izmantos visas iespējas.
– Kāpēc viņi neizmanto iespēju doties pa pēdām mīļākajam vai kādam citam Lindsijas paziņam?
– Viņam bija stingrs alibi. Man ne.
– Kas tas par alibi?
– Viņš bijis mājās kopā ar sievu.
– Jā, es to visu esmu lasījusi, par to dzirdēju, bet iespējams, ka viņa sieva melojusi.
– Protams, taču kāpēc? Sieva bija nobijusies un dusmīga, kad policija viņai atklāja, ka vīram ir dēka, un, lai gan ļoti negribīgi, tomēr apzvērēja, ka viņš tajā vakarā no sešiem sēdējis mājās. Viņu liecības par slepkavības laiku un to, ko abi tad darījuši, pilnīgi sakrita. Džastins Saskinds nav nogalinājis Lindsiju.
– Tu arī ne.
– Es arī ne, bet man bija iespēja, turpretī viņam ne.
– Kurā pusē tu esi?
Īlajs neviļus pasmaidīja.
– Ak, es esmu pats savā pusē. Es zinu, ka nenogalināju Lindsiju, taču viņas ģimenes acīs es esmu vainīgais.
– Ar to nepietiek. Vai tu nevari likt lietā pretlīdzekļus?
– Vairs nav nekā, ko likt.
– Viņi noalgojuši privātdetektīvu. Noalgo tu arī.
– Es jau to darīju, bet nelīdzēja.
– Tātad tu padodies. Nē taču! – Eibera iegrūda Īlajam sānā dunku. – Noalgo vēl vienu un mēģini atkal.
– Nu tu runā kā mans advokāts.
– Tas ir labi. Uzklausi savu advokātu. Nenolaid bezpalīdzībā rokas. To es saku no savas pieredzes, – viņa piebilda. – Kādu dienu es tevi iepazīstināšu ar savu garo stāstu. Ņem vērā, ka padošanās rada skumjas, vājumu, bailes. Tu jūties kā upuris, bet tu neesi upuris, ja to nepieļauj.
– Vai tev kāds ir nodarījis pāri?
– Jā. Es ilgi uzvedos līdzīgi tev. Vienkārši pieņēmu to. Pretojies, Īlaj! – Eibera uzlika rokas viņam uz pleciem. – Vai nu viņi noticēs, ka tu neesi vainīgs, vai nenoticēs, bet tu neesi viņu peramais zēns. Tu pats to apzināsies.
Impulsīvi Eibera pacēlās pirkstgalos un viegli pieskārās ar lūpām Īlaja mutei.
– Ej piezvani advokātam, – viņa pavēlēja un devās uz pludmales kāpnēm.
Augšā kāpās Kērbijs Dankans no attāluma abus nofotografēja.
Viņš pieņēma, ka starp Lendonu un garkājaino bruneti kaut kas notiek. Un viņa pienākums bija dokumentēt, uzdot jautājumus, izsist Lendonu no līdzsvara.
Cilvēki biežāk kļūdījās, kad viņi bija izsisti no līdzsvara.
Sestā nodaļa
Ieradusies uzkopt “Kraujas namu”, Eibera sajuta kafijas smaržu. Viņa nopētīja virtuvi. Īlajs tajā uzturēja kārtību. Tā kā viņš nebija neko uzrakstījis, viņa ķērās pie iepirkumu saraksta.
Īlajam ienākot, viņa stāvēja uz soliņa un spodrināja virtuves skapīšus.
– Labrīt! – Eibera pār plecu viņam uzsmaidīja. – Vai jau sen piecēlies?
– Jā. Gribēju pastrādāt. – Īpaši pēc pretīgā sapņa, no kura viņš bija rītausmā pamodies. – Šodien man jāaizbrauc uz Bostonu.
– Ak tā?
– Satikšos ar juristu.
– Tas ir labi. Vai tu jau paēdi?
– Jā, mammīt.
Eibera to neņēma ļaunā un mierīgi turpināja spodrināšanu.
– Vai tev atliks laika apciemot ģimeni?
– Tā esmu nodomājis. Vēl nezinu, kad atgriezīšos. Varbūt palikšu tur pa nakti. Droši vien tā arī darīšu.
– Skaidrs. Varam pārlikt masāžu uz citu reizi.
– Es atstāšu tev naudu. Vai tikpat, cik iepriekš?
– Jā. Ja maksa mainīsies, vienosimies nākamnedēļ. Kamēr tu nestrādā, es ātri uzkopšu tavu kabinetu, un apsolu uz galda neko neaiztikt.
– Norunāts. – Īlajs stāvēja un noskatījās uz Eiberu. Viņš bija uzvilcis vienkāršu melnu T kreklu, bet viņa šodien bija tērpusies konservatīvi – pieguļošās melnās biksēs un sarkanos Chucks sporta apavos.
Ausīs Eiberai šūpojās sarkanu bumbiņu virtenītes, un Īlajs pamanīja uz virtuves letes trauciņu ar vairākiem sudraba gredzeniem. Droši vien viņa tos bija noņēmusi, lai uz tiem nenokļūst tīrāmais līdzeklis.
– Tev