pamata. Vismaz es tādu neredzu, un es esmu noskatījusies daudz juristu šovu.
Īlajs pavīpsnāja.
– Tad tev ir zināšanas, lai izteiktu spriedumus.
Apmierināta ar viņa reakciju, Eibera pamāja.
– Es ar to varētu pelnīt iztiku. Lindsijas ģimene tikai ķeras pie katra salmiņa, lai izpūstu no mušas ziloni un tādā veidā tev ieriebtu.
– Tas ir… pamatots arguments.
– Un saprātīgs. Viņiem šķiet, ja turpinās tevi tirdīt, iespējams, ka atklāsies jauni pierādījumi pret tevi. Vai vismaz izdosies tevi ierakt dokumentos, visādos izpildrakstos un nezin kur vēl, lai tu piedāvātu finansiālu vienošanos. Tas, pēc viņu prāta, pierādītu tavu vainu. Viņi nebeidz sērot, tāpēc tev uzbrūk.
– Tu tiešām varētu pelnīt ar to iztiku.
– Man patīk “Labā sieva”.
– Kas tā tāda?
– Tas ir juristu šovs. Tajā darbojas spēcīga rakstura cilvēki, seksīgi. Vārdu sakot, tas ir prātīgi, ka tu tiksies ar savu juristu, ka rīkosies. Šodien tu izskaties labāk.
– Labāk nekā… kad?
– Nekā iepriekš. – Uzlikusi plaukstu uz gurna, Eibera pielieca galvu. – Tev vajadzētu kaklasaiti.
– Kaklasaiti?
– Parasti man nešķiet jēdzīgi, ka vīrietis liek cilpu ap kaklu, jo tā kaklasaite cilpa vien ir. Bet tev piestāv. Tā tu sajustos stiprāks, pārliecinātāks. Tā tu atgūsti sevi. Turklāt augšstāvā ir vesela kolekcija.
– Vai vēl kaut kas? – Neapgriez matus.
Jau kuro reizi Eibera viņu pamatīgi apmulsināja.
– Kāpēc ne?
– Man patīk tavi mati. Tie ir nevis kā advokātam, bet kā rakstniekam. Vari mazliet pielīdzināt, ja vēlies, un to es tev pati varētu izdarīt, tikai…
– Nē, nē!
– Es protu. Galvenais, nepārvērties par tipisku advokātu, kas mūžam tērpies uzvalkā.
– Tātad man vajadzīga kaklasaite, bet mati lai paliek gari.
– Tieši tā. Un vēl – aiznes Hesterei puķes. Nu jau var nopirkt tulpes, tās viņai atgādinās pavasari.
– Vai man tas viss jāpieraksta?
Eibera pasmaidīja, apejot ap leti.
– Tu ne tikai izskaties labāk, tu jau jūties labāk. Tu atgūsti nekaunību, nevis tikai īdzīgi atvairies. – Viņa noglauda Īlaja sporta jakas atlokus. – Ej, izvēlies kaklasaiti. Un esi uzmanīgs pie stūres. – Viņa noskūpstīja Īlaju uz vaiga.
– Kas tu īsti esi? Tik tiešām!
– Gan jau to noskaidrosim. Pasveicini no manis savu ģimeni.
– Labi. Tiksimies… kad tiksimies.
– Es pārcelšu masāžu un atzīmēšu tavā kalendārā.
Viņa atkal uzkāpa uz soliņa un atsāka spodrināt.
Īlajs tiešām izvēlējās kaklasaiti. Nez vai ar to viņš jutās stiprāks vai pārliecinātāks, taču, pašam par brīnumu, bija kļuvis it kā piepildītāks. Paturot to prātā, viņš paņēma portfeli, ielika tajā dokumentus, jaunu bloknotu, noasinātus zīmuļus, pildspalvu un, īsi apsvēris, arī mini magnetofonu.
Uzvilcis mēteli, viņš aplūkoja sevi spogulī.
– Kas tu esi? – Īlajs nobrīnījās.
Viņš neizskatījās kā agrāk, bet arī ne tā, kā bija pieradis sevi redzēt pēdējā laikā. Ne vairs advokāts, viņš nodomāja, bet vēl ne rakstnieks. Ne vairs vainīgs, bet arī vēl ne attaisnots.
Joprojām ieslodzījumā, taču gatavs izlauzties.
Atstājis uz galda Eiberai naudu, Īlajs devās lejā pa kāpnēm un, viņas uzkopšanas darbu mūzikas pavadīts – šoreiz tas bija vecais Springstīns – laukā no mājas.
Viņš iekāpa mašīnā, aptverot, ka sēž pie stūres pirmo reizi kopš ierašanās “Kraujas namā”, lai gan bija pagājušas jau trīs nedēļas.
Patīkami, Īlajs nosprieda. Pārņemt vadību, rīkoties. Viņš ieslēdza savu radio un pārsteigts iesmējās, kad atkal iedārdējās Springstīns.
Nodomājis, ka tas ir gandrīz kā braukt kopā ar Eiberu, viņš devās prom no Viskija līča.
Un neievēroja, ka viņam seko cita mašīna.
Tā kā diena bija samērā silta, Eibera atvēra logus un durvis, lai izvēdinātu telpas. Viņa noņēma Īlaja gultasveļu un uzklāja svaigu palagu, uzbužināja spilvenu. Mirkli padomājusi, viņa izlocīja no dvieļa zivi un, pameklējusi somā, kuru pati uztvēra kā nieku glabātavu, izņēma no tās mazu, zaļu plastmasas pīpīti, ko iebāza zivij mutē.
Kad guļamistaba bija iztīrīta atbilstoši Eiberas standartam, pirmā veļas kaudze ielikta mazgājamā mašīnā, viņa pievērsās kabinetam.
Lai arī cik ļoti viņai gribējās paskatīties, vai uz galda nav piezīmju, pierakstu, kas attiektos uz romānu, bija jāievēro noruna. Viņas pienākums bija noslaucīt putekļus, iztīrīt paklāju, ielikt ledusskapītī ūdeni un “Kalnu rasu”. Eibera uzrakstīja nākamo ziņojumu, kuru Hestere bija likusi nodot, un pielipināja pie pudeles. Noslaucījusi pie rakstāmgalda ādas krēslu, viņa brīdi pastāvēja, lūkojoties pa logu.
Jauks skats, Eibera nosprieda. Saule bija izkausējusi sniegu, jūra pletās sulīgi tumši zila, vējā plivinājās kāpu smilgas.
Viņa nolūkojās uz zvejnieku laivu, kas sarkana uz zilā ūdens fona līgojās viļņos.
Vai Īlajs tagad Viskija līci uztver par mājām? – viņa domāja. Ainavas, gaisu, skaņas un smaržas? Pēc cik ilga laika viņa pati šeit sajutās kā mājās?
Eibera īsti neatcerējās. Laikam tas notika toreiz, kad Morīna pieklauvēja pie durvīm ar šokolādes cepumu šķīvi un vīna pudeli rokā. Vai arī, kad viņa pirmo reizi pastaigājās pa liedagu un viņas prāts bija patiesi mierīgs.
Tāpat kā Īlajs, arī viņa te bija atradusi glābiņu. Viņa pati bija izvēlējusies Viskija līci par patvērumu.
Šeit viņai bija īstā vietā.
Izklaidīgi Eibera novilka pirkstu gar ribām kreisajā pusē, kur bija sataustāma viegla rēta. Viņa to reti atcerējās, reti domāja par to, no kā bija izglābusies.
Īlajs viņai to bija atgādinājis, un, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kālab Eibera juta nepieciešamību viņam palīdzēt.
Iemeslu Eiberai netrūka. Viņa varēja pievienot vēl vienu.
Smaidu, kas atplauka Īlaja sejā, kad viņš atpazina Morīnu.
Jauns mērķis, Eibera apņēmās. Jādod Īlajam Lendonam iemesls smaidīt biežāk.
Pagaidām viņai vajadzēja ielikt viņa apakšveļu žāvētājā.
Īlajs bija tikko paspējis apsēsties Nīla Simpsona uzgaidāmajā telpā, atteikdamies no kafijas, ūdens vai jebkā cita, ko piedāvāja viena no trim reģistratorēm, kad Nīls pats iznāca pie viņa sasveicināties.
– Īlaj! – Nīls, saposies nevainojamā uzvalkā, pastiepa roku un stingri paspieda Īlaja plaukstu. – Ļoti patīkami tikties ar tevi. Ieiesim manā kabinetā.
Sportiskā solī advokāts devās cauri smalki iekārtotā firmas “Gārdners, Kopeks, Raits un Simpsons” biroja labirintiem. Pašpārliecināts,