gandarījumu un nodrošināja stabilu budžetu.
Kad viņas dāmas – un arī divi vīrieši – jau locīja paklājiņus, savējos un tos, ko Eibera vienmēr paņēma līdzi dalībniekiem, kuri bija atnākuši bez tiem, sākās sarunas.
– Šodien tu kārtīgi patrenējies, Henrij.
Sešdesmit sešus gadus vecais pensionētais veterinārārsts lepni pasmaidīja.
– Drīzumā iemācīšos noturēt to “Pusmēnesi” ilgāk par trim sekundēm.
– Galvenais, pareizi elpo.
Eibera atcerējās, kad sieva atvilka Henriju uz nodarbību, viņš mēmi kliedza un pretojās, un nebija spējīgs ar rokām aizsniegties līdz kāju pirkstu galiem.
– Ņemiet vērā, nodarbība “Austrumi tiekas ar Rietumiem” notiks otrdien.
Morīna piegāja pie Eiberas, kura patlaban locīja savu paklājiņu.
– Man noderēs nākamā nodarbība. It īpaši sirds asinsvadiem. Šodien izcepu groziņus Laiema klases ballītei. Un divus apēdu pati.
– Kādus groziņus?
– Ar šokolādes pildījumu un putukrējumu pāri. Un apkaisīju ar krāsainām ledenēm.
– Vai man neatnesi?
Morīna pasmējās un papliķēja pa vēderu.
– Es pati apēdu. Bet nu man jāsteidzas uz mājām, jāieiet dušā, jāsaģērbjas, kā mammai pienākas, un jāaizved groziņi. Citādi pierunātu tevi izskrieties kopā ar mani, lai varu nodedzināt šokolādes pildījuma kalorijas. Bērni pēc skolas ies rotaļāties, man jāraksta papīri.
– Piezvani vēlāk, pēc pulksten trijiem. Līdz tam laikam man jāstrādā.
– Pie Īlaja?
– Nē, viņš pierakstīts no rīta.
– Vai joprojām viss kārtībā?
– Pagājis tikai pāris nedēļu, bet – jā, tā varētu teikt. Viņš neskatās uz mani, it kā gribētu katru reizi, kad satiek, teikt: “Ko, pie velna, viņa te dara?” Tikai retumis uzmet acis. Kad ierodos tur pa dienu, viņš parasti ieslēdzas kabinetā un raksta, un, kad eju uzkopt otro stāvu, izvairās no manis, dodamies pastaigā. Toties viņš apēd to, ko viņam atstāju, un vairs neizskatās tik izkāmējis.
Eibera ielika savu paklājiņu somā ar rāvējslēdzēju.
– Kaut gan katra masāža – līdz šim bijušas četras – jāsāk kā no jauna. Viņš ir ļoti saspringts, turklāt stundām sēž pie datora.
– Tu viņu izdziedēsi, Eibera. Esmu par to pilnīgi pārliecināta.
– Tas ir mans šā brīža mērķis, – Eibera atteica. – Tagad man jāaiznes jaunas rotas uz “Paslēptajiem dārgumiem”. Turi īkšķus! Vēl arī iešu palīgā Mārsijai Frostai. Viņas dēls joprojām slimo ar vīrusa infekciju, un viņa netiek laukā no mājas. Pulksten divos man paredzēta masāža, pēc tam varēsim skriet.
– Ja atbrīvošos, aizsūtīšu tev īsziņu.
– Tiksimies vēlāk.
Grupa jau devās prom, bet Eibera vēl sakārtoja paklājiņus un ielika iPod somā. Kad viņa jau vilka mugurā biezo jaku ar kapuci, pa kāpnēm lejā nāca kāds vīrietis. Eibera viņu nepazina.
Vīrietim bija diezgan patīkama seja. Noslīgušie plakstiņi radīja noguruša cilvēka izskatu, bet brūnie, biezie mati bija īsi apgriezti, un nelielais vēderiņš tā neizceltos, ja viņš nesagumtu plecos.
– Ko jūs meklējat, vai varu palīdzēt?
– Es tā ceru. Vai jūs esat Eibera Volša?
– Jā.
– Mani sauc Kērbijs Dankans. – Vīrietis pastiepa roku, lai sasveicinātos, tad pasniedza vizītkarti.
– Privātdetektīvs. – Eiberai instinktīvi radās vēlēšanās aizsargāties.
– Esmu šeit sava klienta uzdevumā, ierados no Bostonas. Ceru, ka drīkstu jums uzdot dažus jautājumus. Labprāt izmaksāšu jums tasi kafijas, ja veltīsiet man kādu minūti.
– Esmu jau izdzērusi šīs dienas kafijas devu.
– Kaut es spētu turēties pie savas devas. Diemžēl dzeru par daudz kafijas. Kaut gan kafejnīcā, kuru redzēju tālāk šajā ielā, noteikti pasniedz tēju vai kaut ko citu, ko jūs vēlētos.
– Man norunāta tikšanās, mister Dankan, – Eibera sacīja, aujot kājās zābakus. – Par ko ir runa?
– Mūsu informācija norāda, ka jūs strādājat pie Īlaja Lendona.
– Jūsu informācija?
Dankana sejā saglabājās patīkama, gandrīz draudzīga izteiksme.
– Tas nav noslēpums, vai ne?
– Nē, nav, taču tā nav arī jūsu darīšana.
– Informācijas vākšana ir mans darbs. Jūs droši vien zināt, ka Īlaju Lendonu tur aizdomās par sievas slepkavību.
– Vai jūs to droši zināt? – Eibera jautāja, uzliekot cepuri. – Manuprāt, precīzāk ir teikt, ka pēc izmeklēšanas gada garumā policija nav savākusi pierādījumus par jebkādu Īlaja Lendona līdzdalību sievas nāvē.
– Īstenībā prokurori bieži neuzņemas lietu, kas nav spēle vienos vārtos. Tas nenozīmē – ja nav pierādījumu, nevar celt apsūdzību. Mans darbs ir savākt vairāk informācijas; ļaujiet, es palīdzēšu nest.
– Nē, paldies, esmu pieradusi pati nest savas mantas. Kā labā jūs strādājat?
– Kā jau teicu, man ir klients.
– Kuram ir vārds.
– Šo informāciju nedrīkstu izpaust.
– Saprotu. – Eibera laipni pasmaidīja un devās uz kāpnēm. – Man savukārt nav informācijas, ko izpaust.
– Ja Lendons nav vainīgs, viņam nav nekā, ko slēpt. Eibera brīdi klusēja un tad ieskatījās Dankanam acīs.
– Nopietni? Šaubos, vai esat tik naivs, mister Dankan.
Vismaz es tāda neesmu.
– Man ir atļauja atlīdzināt par sniegto informāciju, – Dankans no jauna ierunājās, kad viņi bija uzgājuši augšā pa nelielās baznīcas kāpnēm.
– Jums ir atļauja maksāt par baumām? Nē, paldies! Kad es tenkoju, tad daru to par brīvu. – Eibera pagriezās un devās uz mašīnu stāvvietu.
– Vai jūs esat personiskās attiecībās ar Lendonu? – Dankans nosauca viņai pakaļ.
Eibera juta, ka žoklis saspringst, un nosodījās, ka privātdetektīvs sabojājis viņai noskaņojumu pēc jogas. Atvērusi durvis, viņa ielika paklājiņus un somu mašīnā un kā mēmu atbildi uz Dankana jautājumu pastiepa augšup vidējo pirkstu. Tad viņa iekāpa mašīnā, pagrieza atslēgu un aizbrauca.
Veicot darbu pēc darba, uzdevumu pēc uzdevuma, Eibera nespēja atbrīvoties no aizkaitinājuma, kas bija radies pēc tikšanās ar privātdetektīvu. Viņa apsvēra, vai nevajadzētu atcelt paredzēto masāžu, bet tam nebija pamatojuma. Viņa nedrīkstēja sodīt klientu tāpēc, ka ziņkārīgs detektīvs no Bostonas lien viņas dzīvē. Viņam tik ātri bija izdevies aizskart Eiberas vājo vietu, ka viņa kļuva rupja.
Kaut arī tā bija nevis viņas, bet Īlaja dzīve.
Tomēr tas tūlīt šķita netaisni un uzmācīgi.
Par