mēs būtu agrāk tevi satikušas, pierunātu, lai pievienojies skriešanai.
– Pēdējā laikā man vieglāk ir iet, nevis skriet. – Īlajs nedaudz pagrieza galvu un noņēma saulesbrilles.
Pirmo reizi Eibera ieraudzīja platu, gaišu smaidu Īlaja sejā. Viņš pazina Morīnu.
– Morīna Beniona! Paskat tik!
– Jā, skaties vien. – Morīna iesmējusies pacēla roku, lai atglaustu matus, bet tad atcerējās, ka galvā ir slēpošanas cepure. – Sveiks, Īlaj!
– Morīna Beniona, – viņš atkārtoja. – Nē, atvaino, kāds tev tagad uzvārds?
– O’Melija.
– Jā, tiešām. Pēdējo reizi, kad satikāmies, tu biji…
– Grūtniecības pēdējā mēnesī.
– Tu izskaties lieliski.
– Esmu sakarsusi, bez elpas, taču – paldies! Cik jauki tevi redzēt, Īlaj!
Morīna paspēra soli uz priekšu un cieši, pamatīgi apskāva Īlaju, un Eibera nodomāja, ka saprot, kāpēc viņai Morīna tik ļoti patīk. Nevienu nevarēja neaizkustināt Morīnas atklātais raksturs, dabiski draudzīgā sirds.
Viņa vēroja, kā Īlajs aizver acis, un minēja, vai viņš atcerējies nakti Viskija līča piestātnē, kad pasaule vēl bija vienkārša, nevainīga.
– Nogaidīju pietiekami ilgi, kamēr tu iekārtojies, – Morīna atvirzoties sacīja. – Rādās, ka nu beidzot pienācis laiks satikties. Tev jāatnāk pie mums vakariņās, jāiepazīstas ar Maiku, ar maniem bērniem.
– Ak…
– Mēs dzīvojam “Jūras vējā” – tepat blakus Eiberai. Sarunāsim, kad tev būs ērtāk paciemoties. Kā klājas Hesterei?
– Labāk. Daudz labāk.
– Pasaki viņai, ka mums viņas pietrūkst jogas nodarbībās. Bet nu man jāskrien – ha, ha! –, jāsteidzas paņemt bērnus no rotaļu pulciņa. Esi sveicināts, Īlaj, priecājos, ka esi atgriezies “Kraujas namā”.
– Paldies!
– Tiksimies vēlāk, Eibera. Paklau, mēs ar Maiku gatavojamies piektdienas vakarā aiziet uz ciema krodziņu. Pierunā Īlaju, lai viņš arī atnāk.
Pamājusi ar roku, viņa skriešus metās prom.
– Izrādās, ka jūs abas esat pazīstamas, – Īlajs ieminējās.
– Mēs esam labākās draudzenes – uz mūžu.
– Oho!
– Ne jau tikai pusaudžu gados draudzībai ir liela nozīme. Labākās draudzenes jebkurā vecumā pastāsta visu viena otrai.
Īlajs jau nogrozīja galvu, bet tad viņa acīs atplaiksnīja izpratne.
– Ak jā! – Viņš uzlika saulesbrilles. – Hmm…
Iesmējusies Eibera iebikstīja viņam sānos dunku.
– Mēs uzticam viena otrai arī mīļus, seksīgus pusaudžu gadu noslēpumus.
– Varbūt man labāk nevajadzētu tikties ar Morīna vīru.
– Ar Maiku? Nē taču! Es viņu vērtēju ļoti atzinīgi, un viņš tiešām ir labs cilvēks. Arī labs tētis. Tev viņš patiks. Atnāc piektdienas vakarā uz krodziņu.
– Es nezinu, kur tas ir.
– Agrāk tam esot bijis nosaukums “Sienāzis”.
– Atceros. Skaidrs.
– Man stāstīja, ka tam neesot veicies. Pirms es te sāku dzīvot. Pēdējos trijos gados tam ir jauns nosaukums, citi īpašnieki. Tur ir patīkami. Labi dzērieni, laba publika, dzīvā mūzika piektdienu un sestdienu vakaros.
– Man tiešām nav vēlēšanās iziet sabiedrībā.
– Bet tev vajadzētu gan. Tas palīdz tikt vaļā no stresa. Tu pasmaidīji.
– Kā, lūdzu?
– Kad atpazini Morīnu, tu smaidīji. No sirds. Tu priecājies viņu redzēt, un tas bija acīm redzams. Nāc, paiesimies kopā. – Eibera pamāja uz pludmali viņas kotedžas virzienā. Nedodot iespēju atteikties, viņa gluži vienkārši saņēma Īlaja roku un sāka iet. – Kā tu jūties? – viņa jautāja. – Pēc pēdējās masāžas.
– Labi. Tev taisnība, nākamajā dienā mazliet smeldz muskuļi, bet pēc tam kļūst vieglāk.
– Kad beidzot atbrīvosim tos mezglus, būs vēl labāk, tu spēsi atslābināties. Es parādīšu tev jogas stiepšanās vingrinājumus.
Viņa neredzēja Īlaja acis, bet viņa žesti pauda piesardzību.
– Diez vai.
– Tev jāzina, ka joga nav domāta tikai meitenēm. – Viņa gari nopūtās.
– Vai kaut kas atgadījies?
– Es iekšēji strīdos ar sevi. Vai man tev kaut ko pastāstīt vai ne. Tomēr tev ir tiesības zināt, pat ja tu par to uztrauksies. Diemžēl man nekas cits neatliek.
– Kas tas ir?
– Pēc rīta nodarbības pie manis pienāca kāds vīrietis. Privātdetektīvs – izmeklētājs. Viņu sauc Kērbijs Dankans, un viņš esot no Bostonas. Viņš sacīja, ka viņam tur esot klients. Un viņš gribēja mani izprašņāt par tevi.
– Skaidrs.
– Kas ir skaidrs? Viņš bija uzmācīgs, piedāvāja atlīdzināt par informāciju, un tas mani dziļi aizvainoja. Tā ir cilvēka personiskās dzīves aizskaršana. Tev vajadzētu…
– Izstāstīt to policijai? Tas kuģis ir prom. Noalgot advokātu? Man jau tāds ir.
– Tā nedrīkst. Policija tev gadu nelika mieru. Vai tagad viņi turpina tevi tirdīt, slēpjoties aiz advokātiem un detektīviem? Jābūt kādam veidam, kā to izbeigt.
– Nav tāda likuma, kas aizliegtu uzdot jautājumus. Turklāt viņi nemaz neslēpjas. Paši parāda, kam maksā par izprašņāšanu.
– Kam? Tikai nesaki, ka tā nav mana darīšana! – Eibera brīdināja, neļaudama Īlajam izvairīties. – Tas nejēga vērsās pie manis. Viņš deva mājienu, ka mums ir personiskas attiecības – ja atsakos sadarboties, tātad es guļu ar tevi.
– Atvaino.
– Nē. – Īlajs gribēja atbrīvot savu roku, bet Eibera no jauna to satvēra. – Tev nav jāatvainojas. Pat ja mums būtu personiskas attiecības, kā tas Dankans atļāvās minēt. Viņam par to nav nekādas daļas. Mēs esam pieauguši cilvēki, dzīvojam vieni. Nav nekā slikta, nekā amorāla, nekā nepareiza tavā dzīvē. Tava laulība bija izjukusi jau pirms tavas sievas nāves. Kāpēc tu nedrīkstētu veidot kaut ko jaunu ar mani vai kādu citu?
Īlajs pamanīja, ka, Eiberai dusmojoties, viņas acis iezaigojas zaļas. Viņa patiešām bija nikna.
– Izklausās, ka tas, kas noticis, tevi uztrauc vairāk nekā mani.
– Kāpēc tu nedusmojies? – Eibera prasīja. – Kāpēc tu neesi pārskaities?
– Es diezgan ilgu laiku esmu pavadījis tādās emocijās. Un tās man ne velna nelīdzēja.
– Tas ir uzmācīgi un atriebīgi. Kāpēc gan būtu jāatriebjas… – Pēkšņi Eibera saprata. – Tas klients ir viņas ģimene, vai ne? Lindsijas ģimene. Viņi nespēj nomierināties.
– Vai tu spētu?
– Ak, neesi tik